“Tas nav Loks, ja tev taisnība par karaļa Džeimsa I laika rokrakstu.”
“Ak, tagad viņš ir kulturāls, vai ne? Es domāju, ka tu esi datoru ķertais kino tips.”
“Es lasu grāmatu katalogus.”
“Ak, pareizi. Bet ne grāmatas. Tev pat nepatīk grāmatas, vai ne?”
“Nu, nē, man tās patīk.” Viņš dziestošajā gaismā nopētīja Rolliju un ieraudzīja kareivīgi izvirzītu zodu, ko nebija iepriekš ievērojis, un aizmiglotu, sarūgtinātu izteiksmi viņas sejā.
“Tu taču nebūsi nešpetni piedzērusies, vai ne, Karolīn?”
“Būšu, ja gribēšu. Es te dzīvoju.”
“Aha. Bet man šeit nav jāpaliek. Manas lapas izskatās visai sausas. Es tās vienkārši varu paņemt un atstāt tevi, lai tu pati katru stundu visu cauru nakti maini savam zīdainim autiņus.”
Un viņš arī būtu izpildījis savus draudus, bet — tiklīdz šie vārdi bija nākuši pār viņa lūpām, Rollija pēkšņi sāka raudāt; tās bija baisas, bezcerīgas vaimanas, un, būdams pieklājīgs tips, Als Kroseti apgāja Rollijai apkārt un, notupies pie viņas krēsla, turēja apskautu, kamēr viņa raustījās elsās un mērcēja viņa plecu asarās.
BREISGĒRDLA VĒSTULE (2)
Tā nu sākumā, vienmēr lūgdams Visuvarenā Dieva labvēlību, lai palīdzētu man noturēties uz taisnīguma takas, jo, kā Tu zini, manī ir daudz no vecā Ādama, un varbūt kādu nieku es Tev jau esmu stāstījis, tomēr Tu vari aizmirst un, Dievs nedod, nomirt, pirms mūsu zēns ir nonācis līdz saprātīgam vecumam, tāpēc labāk es to pierakstīšu.
Manu tēvu sauca Ričards, viņa ģimene, Breisgērdli, nāca no Tičfeldas Vīldā un kopš laika gala bija dzelzslējēji. Mans tēvs, būdams jaunākais dēls, tika nosūtīts par mācekli pie sava tēvoča Džona Breisgērdla, kam bija dzelzslietuve Līden-holā. Pabeidzis mācekļa gadus, viņš devās uz Fišstrītu, netālu no Fenčērčstrītas, kur kļuva par faktoru* pats savā dzelzslietuvē. Par veiksmi šajā jomā viņam jāpateicas labajiem sakariem ar Tičfeldas Breisgērdliem un, es domāju, ne mazāk arī paša apķērībai. Viņš bija nopietns un prātīgs cilvēks, maz gājis skolā, bet gudrs no dabas. Divdesmit divu gadu vecumā Dieva žēlastība un dr. Voterstrītas Kber-netija sprediķi pievērsa viņu patiesajai kristīgajai reliģijai, un pēc tam viņš dzīvoja nevainojamu dzīvi. Visā visumā viņš bija dāsns kristietis un neviens grūtdienis neaizgāja no viņa nepabarots, ja vien noklausījās mazliet Dieva Vārdu, — lai gan tēvs nevarēja ciest katoļus. Kaut arī tēvs pārdeva parastus podus un pavarda katlus, viņa galvenie darbi bija zvani un lielgabali. Viņš bieži ir teicis — ja cilvēks grib taisīt pasaulē lielu troksni, vienalga miera laikā vai karā, tad labāk noalgot viņu, nekā Breisgērdlus no Fišstrītas.
Manu māti sauca Lusinda. Viņas ģimene bija no Vorikiem un augstākas kārtas nekā tēva, piederēja vietējai sīkmuižniecībai un bija saistīti ar lordu Ardenu; bet ļoti, ļoti attāli, kā mans tēvs visu laiku atkārtoja. Viņas tēvs Tomass Ardens mūsu karalienes Elizabetes 10. nāves gadā tika apsūdzēts par nodevēju un zaudēja 2 Factorus (latīņu vai.) — meistars, darītājs, amatnieks.
visu. Pēc tam, kad mātes māte bija nomirusi, viņu, sasniedzot astoņpadsmit gadu vecumu, pieņēma Čipsaidas krustmāte Mārgareta Brandella. Meitene būdama, mana māte bija diezgan skaista, bet netika uzskatīta par piemērotu nevienam pielūdzējam dzimtajā grāfistē, jo viņai nebija ne graša pie dvēseles, un turklāt viņa bija nodevēja meita bez kādām tiesībām. Māte ļoti gribēja pamest krustmātes māju. Viņa bija ļoti dievbijīga sieviete, teica mana māte par krustmāti, bet viņas galds allaž bija trūcīgs, turklāt viņa smirdēja. Kādu dienu gadījās, ka mana māte no tēva nopirka kamīna dzelzi un divpadsmit mēnešus vēlāk viņi tika salaulāti Sv. Džila Čipsaidas baznīcā un viens otram diezgan labi patika. Sākumā viņa nepiederēja patiesajai reformētajai reliģijai, bet drīz nonāca pie tās: jo vīrietis ir sievietes galva, kā rakstīts Bībelē.
Tātad, pēc daudzām karstām lūgšanām Tā Kunga 1590. gada piektajā marta dienā piedzimu es, jo pēc Visuvarenā sprieduma, kas ir neizdibināms, drudzis vecākiem bija paņēmis trīs bērnus, visus zīdaiņa vecumā, bet es biju spēcīgs mazulis ar vērša veselību, ka man teica, un, pateicoties Dieva žēlastībai, izdzīvoju līdz vīra kārtai. Manai mātei bija vēl trīs bērni, viens nodzīvoja līdz sešiem gadiem, pārējie nepārdzīvoja pat gadu; tā es paliku augt viens pats. Četru gadu vecumā mani nosūtīja mācīties privātskolā uz mūsu ielas, un es tīri labi iemācījos burtus, un pēc tam tēvs nodeva mani misteram Edinsgtonam Dīlsentā, kur viņam bija skola. Mans tēvs bija ieņēmis galvā uzaudzināt mani par mācītu vīru, varbūt pat par mācītāju, bet tam nebija lemts notikt, jo es biju, atzīstu, stūrgalvīgs un nemācījos latīņu valodu, vēl jo mazāk grieķu: hie haec hoc man nekad nav bijuši skaidri. Reiz es pavaicāju misteram Edingstonam, kāpēc tas tā — mēs esam angliskojuši Bībeli, bet tik un tā jāmācās pagānu valodas, un par to saņēmu pērienu un ne tikai to reizi vien. Un beigās viņš pateica manam tēvam, ka nekas nesanāks,— es biju piedzimis muļķis un tāds arī palikšu. Tēva reakcija bija: ko mēs darīsim ar tevi, kāpēc Dievs man sūtījis tādu āmurgalvu par dēlu, vai varam no tevis iztaisīt faktoru, lūgsim Dievu, lai tev vismaz būtu skaidrs rokraksts. Tā es tiku pielikts pie pārrakstīšanas, bet mans rokraksts bija tik nesalasāms un manos rakstos traipu tik daudz, ka viņš krita izmisumā. Tad tu būsi kalējs un pelnīsi sev maizi vaiga sviedros, viņš sacīja, tikai kalējs, jo tava mugura ir stipra, es redzu, un tavas rokas jau tagad ir melnas no traipiem kā kalējam. Sājā brīdī mana māte sāka raudāt. Viņa vienmēr bija laipna pret mani, laipnāka nekā sievietes mēdz būt pret bērniem, vēl jo vairāk, ja mans tēvs bija ar mani neapmierināts. Tad notika kaut kas tāds, kas visu mainīja, — cik brīnumaini ir Dieva plāni attiecībā pret savām radībām, lai gan laikā, kad tie notiek, mēs nespējam aptvert to dziļumu. Pie mums uzradās īrnieks misters Vekne, kurš nāca no Leidenes un bija krustdēls vīram, ar kuru kopā mans tēvs tirgoja dzelzslietas. Kādu dienu mana tēva grāmatvedībā mēs strādājām blakus, un es redzēju, ka viņš veic aprēķinus ar mazu zimuliti un papīra strēmeli, un vaicāju, ko viņš grasās darīt. Viņš teica, lai es skatoties, tad redzēšot. Es skatījos, bet neko nevarēju saprast. Tagad es pateikšu, kas tas bija: viņš veica aprēķinus veidā, ko es nekad nebiju redzējis, bet laipni man pastāstīja: skaties — šajā ceturksnī mēs pārdevām astoņdesmit septiņus mazus katliņus par 8 šiliņiem un 6 pensiem katru un no katra ieguvām peļņu 1 šiliņu un 2 pensus. Cik mēs ieņēmām pavisam un cik daudz nopelnījām? Es atteicu, ka tad mums ir vajadzīgi skaitīkļi un vai man tos atnest! Nē, viņš sacīja, ka varot to izdarīt bez skaitāmajiem kauliņiem un lai es skatos, kad viņš raksta, un viņš atklās savu metodi. Un tā viņš darīja, un es biju pārsteigts, cik ātri lidoja viņa zīmulis, un kopsumma un ienākumi — viss tika aprēķināts tik precīzi. Viņš sacīja, ka tā esot reizināšana pēc algoritma, un tālāk sacīja, ka tā esot aritmētikas māksla, ko tagad izmantojot bankās un grāmatvedībā Holandē un Itālijā. Vai tu to mācīsies, puis, jo tas tev būs ļoti liels pluss? Es no visas sirds teicu jā.
3