Esmu atgriezies no apgaitas pa teritoriju, ne pa vienu logu nekas nav saredzams, un man nudien netīkas klīst apkārt tādā tumsā. Iedomājos, ka esmu lielisks mērķis, tā sēžot ar savu portatīvo datoru zem galda lampas. Atrodos mājas dzīvojamā istabā, droši vien tā to var dēvēt. Patiesībā ēka ir guļbūve, celta no īstiem baļķiem tradicionālā stilā. Tajā ir viena liela istaba pirmajā stāvā un trīs guļamistabas augšstāvā, kur var nonākt pa kāpnēm, kas ved uz tādu kā balkonu ar margām. Tad vēl ir mansardam līdzīga telpa zem jumta kores, kurā var nokļūt pa paceļamām kāpnēm. Tur agrāk mēdza gulēt kalpotāji, kad saimniekiem tie vēl bija. Visas sienas ir no beicētas priedes, un vēl istabā ir iebūvēti grāmatu skapji un jauka stereo sistēma, un laukakmeņu kamīns, kas burtiski ir tik liels, ka tajā varētu cept vērsi. Mazu vērsi. Esmu iekūris uguni no labiem ozolkoka, bērza un priedes malkas krājumiem, kas sakrauti kaudzē ārpusē pie virtuves durvīm. Balkona pamatni rotā aļņu galvas un brieža ragu pakaramie — pierādījums tam, ka Hāsu vīrieši, kā man stāstīja Mikijs, kādreiz ir bijuši vareni mednieki. Mājā ir pilnībā aprīkota virtuve ar akmens grīdu un pirmajā stāvā ir vesela virkne piecdesmito gadu ierīču un pāris vannas istabu. Mikijs ārpusē uz terases ir uzstādījis kubulu ar karsto ūdeni, bet tagad tas ir tukšs. Man ir radies iespaids, ka viņš šajā vietā ierodas reti, lai gan bērnībā viņa ģimene brauca uz šejieni katru vasaru. Acīmredzot bagāti cilvēki to varēja atļauties. Esmu šeit agrāk ciemojies daudzas reizes. Kad vēl abi bijām jauni ērzeļi, romantiskās nedēļas nogalēs mēdzām šurp vest meitenes.
Atgriežoties pie stāsta: profesors Balstrods nodeva man saini, kā jau teicu, biezu, ar lenti aizlīmētu aploksni. Kad jautāju viņam, kas tajā iekšā, viņš atbildēja, ka tas ir ar 1642. gadu datējams manuskripts. Vai tas ir Darbs — es vaicāju. Nē, nekādā ziņā. Tas ir tikai pierādījums tam, ka Darbs eksistē,
Breisgērdla spriedelējumi. Bet vai tas nav vērtīgs pats par sevi? Nē, tas var izraisīt tikai tīri zinātnisku interesi, viņš sacija, un profesora balsī iezagās vēl lielāks satraukums, uzstājot, ka saiņa saturam jāpalick pilnīgā noslēpumā. Tāpēc viņam tik ļoti rūpot manuskripta uzglabāšana. Es Balstrodu nomierināju, ka sainis neapšaubāmi būs drošībā un ziņkārīgām acīm nepieejams. Šķiet, to dzirdot, viņš atslābinājās, tad es piesaucu Maldonado un palūdzu viņai standarta pārstāvības vēstuli un čeku par honorāru.
Kamēr tas tika sagatavots, mēģināju iesaistīt profesoru Balstrodu ikdienišķā sarunā. Tā neraisījās. Viņš turpināja raudzīties uz manilas vēstuli, it kā tā būtu bumba, un šķita, viņš tik tikko var sagaidīt, kad tiks no tās iespējami tālāk. Visbeidzot es pavaicāju, vai viņš ir nokopējis dokumentu, kas atrodas aploksnē, un profesors atbildēja, ka drošības nolūkos neesot, pēc kā lika man nopietni apzvērēt, ka arī es to nedarīšu. Šajā brīdī es sāku zaudēt pacietību un teicu, ka man no šīs noslēpumainības kļūst mazliet neomulīgi. Advokāta nolīgšanas jēga ir tā, es sacīju, ka dod iespēju ar kādu runāt konfidenciāli, bet skaidri redzams, ka viņš negrib man uzticēties, savukārt es zaudēju vēlēšanos viņu pārstāvēt. Mana pieredze rāda, es piebildu, ka cilvēki tā izturas pret savu advokātu, kad mēģina darīt kaut ko apšaubāmu. Iespējams, visām pusēm būs labāk, ja viņš paņems atpakaļ savu čeku, nekā personīga utt.
Šajā brīdī Balstrodam sāka aumaļām plūst sviedri, un seja atkal kļuva gluži sārta. Viņš apgalvoja, ka nekādā gadījumā nedomājot pārvērst visu par noslēpumu; un arī viņa situācijā, protams, neesot nekā tāda, kas kaut attāli būtu nelikumīgs vai apšaubāms. Bet akadēmiskās lietās, kur iesaistīti unikāli priekšmeti, zināma atturība esot parasta. Viņš lūdzot manu piedošanu, ja mani apvainojis. Šajā brīdī galvu pabāza Maldonado un nometa uz mana galda līgumu. Es pat nepakustējos, lai paņemtu mapi. Viņa aizgāja. Es teicu, ka varbūt esam sākuši no nepareizās puses. Es gribēju, lai viņš man uzticas. Viņš apgalvoja, ka uzticoties. Es palūdzu, lai viņš sāk no jauna: kas ir Breis-gērdls, kas atrodas aploksne un kas tas par Darbu, uz ko norāda vēstule?
Tā nu Balstrods pastāstīja visu stāstu. Viņš esot manuskriptu atradis, pētīdams dažas tendences renesanses filozofijā. Manuskripts sastāvēja no sīki pierakstītiem divdesmit sešiem lappušu atvērumiem, kas datējami ar 1642. gadu. Ričards Brcisgērdls nebija nekas īpašs, kāds kareivis, kas miris angļu pilsoņu karā drīz pēc Edžhillas kaujas. Lielākā daļa sacerējuma neizraisīja nekādu interesi, bet tajā bija norādījumi, ka Breisgērdls bijis nolīgts, lai pārvestu aristokrāta lorda Danbērtona īpašumu. Gan Brcisgērdls, gan Danbērtons karoja parlamentāriešu pusē, un Danbērtona īpašums atradās teritorijā, ko kontrolēja vai grasījās pārņemt savā kontrolē rojālisti. Danbērtons baidījās, ka tiks konfiscēts viss vērtīgais, kā arī īpašuma piederības dokumenti, tāpēc noalgoja Breisgērdlu, kurš tos, ieskaitot vērtīgākās lietas no bibliotēkas, pārvietotu uz viņa Londonas māju. Taču notika tā, ka rojālistu spēki devās uz Londonu, aizšķērsojot viņam ceļu. Tāpēc Breisgērdls dārgumus apraka un nosūtīja Danbērtonam vēstuli, kurā pastāstīja, kur vērtīgās lietas noglabājis.
Aprakta manta, es bez intereses sacīju un pavaicāju, kāds tai sakars ar intelektuālo īpašumu. Bibliotēka, viņš atteica, bibliotēka.
Es apjautājos, kas glabājās bibliotēkā, ja viņam tas zināms.
Viņš neatbildēja, bet pavaicāja, vai es zinot, kas ir Lestera kodekss. Es zināju gan. Viens no karstākajiem sadursmes punktiem intelektuālā īpašuma spēlē kļūst grāmatu, manuskriptu un mākslas darbu digitalizācija, un tāpēc uz to attiecas sarunas par dažādām tiesībām un to pārmantošanu. Galvenais spēlētājs šajā jomā ir programmatūras miljardieris misters Viljamss Geitss, un intelektuālā īpašuma advokāti tiecas būt lietas kursā par viņa daudzajiem darbiem. Es pastāstīju Balstrodam, ka zinu, pirms kādiem desmit gadiem Geitss nopircis Lestera kodeksu, vienu no Leonardo piezīmju grāmatiņām, par trīsdesmit miljoniem dolāru.
Sājā brīdī Balstrods izmeta, ka Danbērtonam bijis Šekspīra manuskripts. Vai es varot iedomāties, kāda vērtība ir kaut kam tamlīdzīgam? Tagad visa atturība bija zudusi, un viņa skatienā iemirdzējās savāda gaismiņa.
Balstroda acis burtiski izspiedās, tāpēc es draudzīgi pamāju un sacīju, ka, domājams, tā ir visai liela, un pie šiem vārdiem mani pirmoreiz sažņaudza svina smagā, nereālā sajūta, ko es vienmēr izjūtu maniaka klātbūtnē. Skumji, bet tas nav nekas jauns, jo mēs, intelektuālā īpašuma advokāti, pārāk labi esam pazīstami ar trakajiem. Neviens veiksmīgs izklaides biznesa pasākums, neviena pasaules slavu ieguvusi diētas grāmata, neviens naudas pelnīšanas produkts, ko radījusi cilvēces iztēle, nevar parādīties, lai to nepavadītu bars šaubīgu pretendentu, kas, sažņauguši nospeķotas mapes, piebāztas ar dokumentāriem pierādījumiem, uzstāj, ka tas pirmoreiz ienācis prātā tieši viņiem. Un viņi negrib dzirdēt, ka neviens nevar nodrošināt autortiesības idejai vai koncepcijai. Viņi negrib dzirdēt, ka idejas ir kā ūdens, gaiss vai ogleklis, brīvi paņemamas, un ka vienīgais, no kā ar autortiesībām var izspiest guvumu, ir konkrēts vārdu, nošu vai ķīmisko vielu salikums. Jāatzīst, man nekad iepriekš nav iznācis saskarties ar šo slepeno dokumentu veidu, bet te nu tas bija. Atceros, klusībā cerēju, kaut vismaz nabaga ērma čeks būtu derīgs.
Tāpēc gaidīju, ka viņa trakums uzplauks visā krāšņumā — ka viņš aizgūtnēm sāks stāstīt, cik svarīgs ir pazaudētais manuskripts, kādus literatūras noslēpumus tas varētu atklāt, par tā izcelsmi, to, cik tuvu viņš nonācis, lai atšifrētu slepenu kodu, bet, man par pārsteigumu, profesora aizrautība pēc pirmās atklāsmes, šķiet, noplaka, un es nodomāju, Balstrods nožēlo, ka izpaudis tik daudz, un jau sāk izjust paranoju pret mani — vēl vienu potenciālu viņa Dārguma zagli.