“Tātad tas biji tu, nevis Švanovs, kas man uzbruka pie pašām mājām un ielauzās arī Kroseti mājā, piespiežot mani nogalināt divus cilvēkus?”
Viņš paraustīja plecus. “To noorganizēja kāds, kas saistīts ar sindikātu, un man jāsaka, lēti pērc, lētu dabū. Sasodītā pilsēta ir pilna ar krievu amatieriem, kas neatšķir savu pakaļu no cauruma zemē. Šiem puišiem, kas sēž te, ir pavisam cita pieeja, gadījumā, ja tev ir kādas idejas.”
“Bet pirms tam tu atsūtīji kādu, kas izlikās par Balstroda radinieci un nozaga manuskriptu, ko es dabūju no Balstroda.”
“Es nesaprotu, ko tu tur muldi.”
Es nopētīju viņa seju, nav prasmīgāka meļa par Iziju, bet šoreiz apmulsums izskatījās neviltots.
“Neņem galvā,” es sacīju, “tātad tā bija tava banda, kas sekoja mums Eiropā?”
“Man nav bandas, Džeik. Izijs Aritmētiķis, atceries? Man nav nekāda sakara ar kaut ko primitīvu, nekad nav bijis, nekad nebūs.”
“Kas tādā gadījumā ir acu rāvēji šajā mašīnā?”
“Viņi strādā cilvēkiem, kuru vārdi tev nav jāzina. Cilvēkiem Izraēlā, cilvēkiem Eiropā — es jau tev teicu, tas ir sindikāts. Švanovs lika priekšā vienkāršu darījumu. Ja viņš dabū savās rokās to priekšmetu, mēs pārliecināmies, ka tas tik tiešām ir īsts, pilnīgi likumīgs, Švanovam ir cilvēks, kas to dara, un mēs piekrītam to viņam atpirkt. Viņš prasa desmit miljonus, priekšmets ir varbūt simt, simt piecdesmit miljonu vērts, kas to zina.”
“Bet tu mēģini to sagrābt bez Švanova, vai ne?”
“Ak, tomēr saprati? Protams, mēs mēģinām to sagrābt, ja tas ir grābjams. Desmit miljoni ir desmit miljoni, un kāpēc mums tie būtu jāatdod tam ākstam?”
“Kāpēc tad viņi atsūtīja tevi? Es domāju, tu stāvi pāri tāda veida darbam.” “Tāpēc, ka, ja lieta grozās ap simt piecdesmit miljoniem, viņi grib, lai tuvumā būtu kāds godīgs cilvēks.”
“Tu? Godīgs?”
Vēl viena dramatiska nopūta, viņa specialitāte. “Jā, es. Pasaki man, puņķu-tapa, vai tev kādreiz, velns parāvis, ir ienācis prātā, kā tas gadījies, ka es vēl aizvien esmu dzīvs? Es tev pateikšu, kāpēc. Esmu bijis šajā biznesā gandrīz sešdesmit gadu, turējis rokās, dritvai kociņ, miljardiem dolāru, gandrīz visi tie ir nenosakāmas izcelsmes skaidrā nauda, un es ne reizes neesmu ievilcis nāsīs ne penija. Ja izijs Aritmētiķis teic, ka skaitļi saskan, tad tie saskan. Ja viņš teic, ka nesaskan, galvas ripo. Tas ir biznesā, kas pilns ar momsers, kas spēj pārgriezt rīkli kurpju dēļ. Tāpēc neskaties uz mani no augšas.”
“Ak, atvaino, es lūdzu piedošanu: tev ir uzticama cilvēka reputācija pie cilvēces atkritumiem. Tu mūs pameti, mēsla gabals.”
“Ak, un tu ne? Atšķirība ir tā, ka tu to izdarīji tāpēc, ka nevarēji pārstāt dzenāties pēc svešiem brunčiem, bet es to izdarīju, lai nebūtu jāsēž divdesmit gadu cietumā. Vai tu būtu laimīgs, redzot mani aiz restēm? Kā tad es būtu jūs uzturējis?”
“Tu mūs neuzturēji.”
“Nē? Vai tu kādreiz esi palicis bez ēdienreizes, vai tev kādreiz nav bijis jumta virs galvas vai siltas gultas, kurā gulēt, vai tev kādreiz nav bijušas rotaļlietas un apģērbs? Tu domā, ka viņa par savu algu, stumdot slotu slimnīcā, uzturēja trīs bērnus?”
“Viņa nestumdīja slotu. Viņa bija administratore.”
“Kā tad, žēlīgs Dievs! Šitā idiote? Viņa taču ar grūtībām lasīja Daily News. Kā tu, bitīt matos, varēji noticēt, ka viņa varētu tikt galā ar medicīnisko dokumentāciju? Klausies, es jums katram uz katru dzimšanas dienu un uz katriem Ziemassvētkiem sūtīju kartīti ar naudu iekšā, un katru gadu tās atnāca atpakaļ ar viņas rokrakstā uzrakstītu “nepareiza adrese”. Bez naudas. Viņa tās atvēra, paņēma naudu un pēc tam atsūtīja man atpakaļ. Saņem, Izij!”
“Es tev neticu,” es sacīju, kamēr kuņģa saturs man vēderā meta kūleņus un šļakstīja rīklē žulti.
“Tad ej ellē, tu gribi visu mūžu turēt ļaunu prātu. Tikmēr esam jau klāt. Nespēju noticēt, cilvēki tagad dzīvo fabrikās. Ej augšā un dabū to sasodīto papīru un tad alivai, tev nekad vairs nebūs jāskatās uz manu seju. Elij, ej viņam līdzi un raugies, lai viņš uz kāpnēm nepaklūp.”
Kad izkāpu no limuzīna, kājas bija tik vājas aiz niknuma, ka es streipuļoju. Man uz brīdi bija jāatbalstās pret parādes durvīm, un, kad slēdzu tās vaļā, man trīcēja roka. Iegāju pa durvīm, un misters 22. kalibrs man sekoja zināmā attālumā, tas ir pietiekamā, lai ielaistu manī dažas kārtas, ja es kaut ko mēģinātu darīt. Kad nonācu līdz savām durvīm, man uznāca klepus lēkme.
“Atvaino,” es sacīju Elijam, “man ir neliela astma, un, kad esmu apbēdināts, tā saasinās.” Viņš bez intereses pamāja un norādīja uz slēdzeni. Es atvēru durvis un iegāju dzīvoklī, vīrietis sekoja savā parastajā piesardzīgajā attālumā un no Omāra, kas gaidīja pie durvīm, saņēma smagu sitienu pa galvu ar svarcelšanas stieni. Klepus lēkme, ko es notēloju, bija viens no Omāra mazajiem signāliem.
“Kas viņš ir?” Omārs vaicāja.
“Kāds izraēlietis,” es ar sadistisku prieku sacīju, un tad man bija jāattur Omārs, lai tas ar kāju nesalauztu vīrietim ribas.
Es piegāju pie sava dokumentu skapja, kamēr Omārs vīrieti apstrādāja ar līmlenti, un sameklēju Šekspīra manuskriptu, savu klēpjdatoru, PedHx aploksni no Pola un savu vācu pistoli.
“Ko mēs darām, saimniek?” vaicāja Omārs.
Man nebija ne jausmas, bet nepakļauties Izijam, pat viltojuma dēļ, man tagad šķita būtiski, un pēc pēdējo minūšu atklājumiem man bija radies pašam savs plāns, tāds, kuram nebija nekāda sakara ne ar vienu manas ģimenes locekli. “Jumts,” es noteicu.
Viena no šīs pilsētas daļas īpatnībām ir tāda, ka, nokļūstot uz kāda no namu jumtiem, var noiet visas ielas garumā, pārkāpjot tikai zemām aizsarg-barjerām, un pēc tam nokāpt pa vienām no ugunsdzēsēju kāpnēm, ar kurām šīs vecās ēkas ir dāsni aprīkotas. Tā kā to zina arī zagļi, jumta durvīm ir signalizācija, bet, tā kā šī ir Ņujorka, neviens signalizācijai nepievērš uzmanību.
Mēs joņojām pajumtiem un norāpāmies lejā Vorikstrītā, no kurienes mana tēva limuzīns vairs nebija redzams. No turienes bija pavisam viegli nokļūt līdz garāžai un dabūt linkolnu. Automašīnā es piezvanīju Mikijam Hāsam.
“Tu joko,” viņš iesaucās, kad pateicu, ko esmu dabūjis. Es apliecināju, ka nejokoju, un pastāstīju viņam nedaudz par neseno kriptoanalīzi un Karolinas un Alberta piedzīvojumiem Vorikšīrā.
“Žēlīgs Dievs! Tu saki, ka esi atguvis visas spiega vēstules?”
“Jā, un tas ir garš stāsts.”
“Ak, Jēzus, man ir nelabi. Džeik, tev šo pašu mirkli jānāk uz manu kabinetu. Es nespēju tam noticēt — tavās sasodītajās ķepās ir īsts nezināmas Šekspīra lugas manuskriptsl"
“Patiesībā man klēpī, bet, Mikij, es te esmu tādā nelielā ķezā. Vai atceries tos gangsterus, par ko runājām? Nu viņi dzenas man pakaļ, un vienu no bandām vada mans tēvs.”
“Tikai nokļūsti šeit, Džeik. Es runāju nopietni, brauc uz manu biroju...”
“Mikij, tu neklausies. Tie cilvēki ir man astē, un viņiem nevajadzēs daudz laika, lai izdomātu, ka es varētu gribēt parādīt to lugu tev, un tad viņi ieradīsies pie tevis un nogalinās mūs abus, un to paņems.”
“Bet šeit ir Hamiltonhola gaišā dienas laikā. Mēs varam vienkārši pāriet pāri ielai un noguldīt to depozītā...”
“Nē, vecais, tu nesaproti, Klausies, ko es saku! Tie ir pilnīgi nežēlīgi cilvēki ar gandrīz neierobežotiem resursiem, un viņi ar prieku noslaucīs visus Hamiltonholā, lai dabūtu to lugu savos nagos.”
“Tu droši vien joko...”
“Tu atkārtojies, bet tā ir patiesība. No šā brīža līdz tam laikam, kad tu publiski paziņosi par šis lugas esamību un autentiskumu, mēs no šiem cilvēkiem esam pagalam neaizsargāti.”