Vai apmēram tā. Atceros, ka Mikijs telefonā radīja lielu troksni, lādēdamies un klaigādams, ka nevar tūlīt pat redzēt šo papīra kaudzi. Tā bija īsta izrāde, labāka, nekā es būtu no viņa gaidījis. No mums diviem par aktieri es vienmēr biju uzskatījis sevi. Izstāstīju viņam savu plānu: es dabūšu pilnpie-dziņas automašīnu un došos uz viņa vasaras māju pie Henrija ezera. Esmu tur bijis daudzas reizes un zinu, kā tur nokļūt un kur viņš noslēpis atslēgas. Pēc kāda laika, varbūt pāris dienām, viņš man piebiedrosies un apskatīs gan spiega vēstules mana klēpjdatorā, gan rokrakstu, un pateiks savas domas, kā arī paņems tintes un papīra paraugu, ko pārbaudīt laboratorijā. Kad tas būs izdarīts un ja luga izrādīsies ista, mēs dosimies uz kādu neitrālu pilsētu, varbūt Bostonu, un sasauksim preses konferenci. Un viņš tam, kā jau biju zinājis, piekrita. Pirms nolikt klausuli, es piespiedu viņu apzvērēt pie barda, ka viņš absolūti nevienam neteiks, kur es esmu un kādi ir mūsu plāni. Tiklīdz biju beidzis ar viņu runāt, piezvanīju eksotisko automašīnu nomai Brodvejā pie Vāverlija un pasūtīju jau pieminēto Escalade. Nepilnā stundā es biju uz “Henrija Hudzona” un savā omulīgajā ģimenes tankā devos uz ziemeļiem.
Un te es esmu. Iespējams, ir laiks izdarīt kopsavilkumu, bet kādam tam jābūt? Atšķirībā no Dika Breisgērdla es esmu modernais cilvēks un tādējādi atrodos tālāk no morālās patiesības. Mans prāts vēl aizvien griežas no sarunas ar tēvu. Vai tas, ko viņš teica, varētu būt patiesība? Kam es varēju paprasīt? Ne jau savam brālim un māsai. Mirjama nezinās patiesību, ja tā viņai kodīs no taukiem atsūktajā pakaļā, un Pols... pieņemu, Pols domā, ka viņu saista profesionāla atdeve patiesībai, bet viņš kalpo ari augstākajai patiesībai, un cilvēki, kas tai kalpo, kad aizstāvas, bieži vien sliecas melot kā blēži. Ko tad, ja viss, ko domāju par savu pagātni, ir meli? Ja nu es esmu savveida izdomāts tēls, kam līdz kaklam ir citu cilvēku meli viņu mērķu vārdā vai varbūt bez jebkādiem mērķiem vai sadistiska uzjautrinājuma dēļ? Būdams viens, tagad palicis bez sociālajām funkcijām, es asāk apjaušu šo nerealitātes sajūtu vai vājprāta sākšanos. Iespējams, es drīz sākšu redzēt halucinācijas, lai kas tās būtu. Lai gan sajūta, ka jūc prātā, droši vien ir zīme, ka esi pie pilna prāta. Ja cilvēks tiešām jūk prātā, tad viss kļūst lieliski saprotams.
Kas tad, kad atzīsti atmiņu viltojumu, ir īstenības pamats? Kad apsveru šo jautājumu, man jādomā par Amēliju. Cik zinu, Amēlija nekad mūžā nav nopietni samelojusies. Gribu sacīt, ka ticu, ka viņa melos, lai kādu glābtu, piemēram, no gestapo par paslēptu bēgli, bet citādi ne. Taču izrādās, ja pastāvīgi kādam tā melo, viņam nākas anulēt savu funkciju būt par tavas realitātes pamatu. Gluži kā gliemezītis, ievelkot savus ragus, viņš atstāj tevi peldam blīvā un necaurredzamā izdomas gāzē. No viņa puses tas nav apzināti, tas ir morālā visuma fizikas aspekts, kas ir visa pamatā. Un tā, šādi peldot, es dabiski neradu neko citu, kā vien vēl vairāk fantāziju. Es esmu advokāts, bet, kas ir advokāts, ja ne cilvēks, kas ir noalgots, lai radītu izdomātu darbu, kas tiesā tiks salīdzināts ar pretēju tiesneša vai zvērināto izdomātu darbu, un viņi nolems, kura izdoma tuvāk atbilst pasaules izdomātajam attēlam viņu smadzenēs, un iztiesās par labu vienai vai otrai pusei, un tā tiek izspriesta taisnība. Un privātajā dzīvē es turpināšu izsapņot cilvēkus, ar kuriem rotaļāties savas esamības garlaicīgi apnicīgajā romānā. Piemēram, Mirandu kā Galēji Apmierinošo Sievieti (un, Dieva dēļ, es joprojām domāju par viņu, gribu viņu, ak, šī šķietamība) un Mikiju Hāsu kā Labāko Draugu.
Un tā, šis nožēlojamās vāvuļošanas vidū tikko piezvanīja mana māsa. Uztveršana šeit ir visai laba, jo tieši īpašuma teritorijā ir tornis, mākslinieciski izkrāsots, lai atgādinātu priedes stumbru. Lūk, kā izjūk plāni. Mans tēvs bija noslēpis viņu un manus bērnus dzīvokli, kas zināms tikai viņam, un, ko viņa bija izdarījusi — tikai devusies no tā dzīvokļa uz savu dzīvokli Saton-pleisā, lai paņemtu kādas drēbes un citas lietas, iespējams, savu botoksu, un paņēmusi bērnus līdzi, jo viņiem tik ļoti bija apnicis būt iesprostotiem, un lieki sacīt, ka viņu tur sagaidīja Švanova cilvēki un paņēma bērnus. Tā tagad pa pusei izdomātā nolaupīšana ir kļuvusi par īstu. Tas notika šorīt agri no rīta, un Švanova cilvēki Miriju bija sasējuši, un tikai apkopēju ierašanās viņu atbrīvojusi. Patiesībā mana māsa nemaz nav tāda muļķe, bet viņai tiešām patīk lieliski izskatīties.
Šādu notikumu pavērsienu es nebiju gaidījis. Bet es biju gaidījis un joprojām gaidu Breisgērdla afēras dažādo līdzdalībnieku neizbēgamo ierašanos. Mikijs ieradīsies tāpēc, ka grib pabeigt šīs lieliskās krāpšanas pēdējo daļu, bet viņš neieradīsies viens. Es kārtības labad mēģinu atcerēties, kad pirmoreiz sapratu, ka Mikijs pats ir tertium quid, ko bijām apsprieduši, saikne starp Balstrodu un Švanovu. Prāts apkopo informācijas druskas pats savā laikā, un tad nāk atklāsme. Nespēju iedomāties, kāpēc es to neredzēju uzreiz. Kas vēl tas varēja būt? Varbūt tas notika brīdī, kad Olivers Mārčs mums pastāstīja, kā Mikijs bija izturējies pret nabaga Balstrodu, vai varbūt tas notika tad, kad uzzināju, ka Švanovs ir augļotājs, kas ir labi iedzīvojies uz tirgus kraha rēķina, aizdodot naudu bagātiem stulbeņiem, kas piepeši bija palikuši nabagi. Un vai Mikijs nav bagāts idiots ar naudas problēmām? Un vai es iedomājos, ka viņa sievas kāda strīda vidū — Mikijs vienmēr strīdējās ar sievām — kā laulības dzīves kodolsprādzienu nebija pasniegušas faktu, ka esmu pārgulējis ar viņām visām, un vai tas nelika viņam mani ienīst un ieplānot kādu briesmīgu atriebību? Kāpēc es nebiju to visu iedomājies? Protams, tāpēc, ka biju viņu izsapņojis kā Labāko Draugu. Kā Uzticības Personu.
Droši vien pēc tikšanās ar viltotāju Pasko es kādos apziņas dziļumos būšu arī zinājis, ka ir tikai viens cilvēks manā tuvākajā apkaimē, kas varētu izgudrot blēdību, kuru palīdzēt īstenot Pasko bija nolīgts, — pasaules pirmais Šekspīra speciālists, vienīgais, kam bija sakari ar Švanovu, ar Balstrodu, ar Džeiku Kretīnu Miškinu. Viņš ir gatavs par daudziem miljoniem dolāru noalgot bariņu ebreju gangsteru, un es visai šaubos, ka varu kaut ko darīt, lai viņu apturētu. Dīvainā veidā viņš līdzinās manam tēvam: kad Izijs teic, ka skaitļi saskan, neviens nevar viņam neticēt. Kad Mikijs saka, tas ir Šekspīrs, tāpat.
Paliek jautājums, kāpēc esmu ieradies šeit, nevis tiešām paslēpies vienā no bezgala daudzajām anonīmajām un neatrodamajām vietām, kas pieejamas cilvēkam ar naudu. Tāpēc, ka esmu no tā visa noguris. Es gribu būt īsts. īpaši nebīstos, ja mani nogalinās, bet es tiešām gribu pirms tam iznākt patiesības pasaulē. Ļoti cēlas jūtas, Miškin, bet ir vēl viens cits iemesls. Es pavisam nesen aptvēru, ka tēls, kādā man parādījās Miranda — viņas matu sakārtojums, viņas apģērbs, viss viņas izskats — bija veidots, cik vien iespējams līdzīgs manai sievai, kādu es viņu pirmoreiz sastapu. Tas mani nogāza no manas, jāatzīst ne visai stabilās laktas, tas bija iekšējais sitiens zem jostasvietas. Un kas zina, kāda bija tā tālā meitene, kas viņu toreiz, sen atpakaļ bija redzējis neskaitāmas reizes, kas no manis paša lūpām bija dzirdējis, tieši kas mani viņā uzbudina? Nu, Labākais Draugs, protams. Ak Dievs, tas ir banāli. Jebkurš kaut cik inteliģents nākotnes lasītājs to redzēs ilgi pirms manis, bet vai tas neatbilst dabai, vai mēs neredzam visu citu noslēpumus, bet ne savējos, skabargu brāļa acī? Jā, vecais, labais Mikijs mani iegāza, Dievs, palīdzi man, — un es ceru, kā daļu no atriebības Mikijs atvedīs līdzi arī viņu. Es gribētu viņu vēl reizi redzēt.