22
Braukdams metro, Kroseti nespēja pārstāt pie sevis smieties, un ne tikai pie sevis. Tas piesaistīja pārējo pasažieru skatienus. Sieviete ar diviem maziem bērniem pārsēdās citur. Viņš nespēja nesmieties tāpēc, ka te nu viņš bija, atpakaļ pēc dažām nedēļām augstās dzīves — privātās lidmašīnas, pieczvaig-žņu viesnīcas, par visu samaksāts, izmetis būtībā “Titānika” budžetu. Taču desmit tūkstoši, varbūt pat piecdesmit noderēs, ja vien viņš kādreiz tos saņems. Nē, Miškins samaksās. Nauda nozīmēja, ka viņš varēs paņemt kādu laiku brīvu, strādāt pie scenārija un ar saviem iekrājumiem kaut kā nebūt tikt cauri Ņujorkas filmu skolai.
Tāpēc, ieejot mātes mājā, viņš patiesībā jutās visai labi un bija nepatīkami pārsteigts par sagaidīšanu. Izrādījās, ka Mērija Pega bija gribējusi lugu redzēt un bija sašutusi, ka viņas stulbais dēls atkal bija no dārguma šķīries, un bez tam viņa par atrasto lugu jau bija pastāstījusi Fanijai Dubrovičai, un viņa, protams, trīsēja gaidās. Velti Kroseti skaidroja, ka to meklēja ari vismaz divas neatkarīgas noziedznieku bandas un pašlaik tā ir tikpat labi objekts, kā kodolbumba, un jebkurā gadījumā Miškins bija apmaksājis visus izdevumus, lai to sadabūtu, un nodrošinājis apsardzi, bez kuras viņš varbūt to vispār nebūtu atradis, vai arī, ja būtu atradis, tad šajā brīdī droši vien gulētu beigts kādā seklā Anglijas gravā.
Tas Mēriju Pegu atvēsināja, bet tikai uz brīdi, un bija vajadzīgas visas Kroseti un arī Klima uzjautrināšanas spējas, lai viņa atgūtos. Bērni šajā brīdī palīdzēja. Kroseti palika uz vakariņām, kas sastāvēja no spageti un kotletēm (un Klims slepus pastāstīja, ka pagājušajā nedēļā daudzas, daudzas reizes vakariņās bija spageti un kotletes), un viņš brīnījās, kā vecvecāku mājas tika radītas no gandrīz nekā, no tīrākās apstākļu sagadīšanās. Kroseti zināja, ka tādas lietas visu laiku notika Dikensa romānos, bet viņš nebija gaidījis tās ieraudzīt mūsdienu Ņujorkā. Vai varbūt, viņš vēlāk domāja, visos laikos zem draņķīgā egoisma virsmas vienmēr vienādi burbuļoja vēlēšanās radīt ģimenes. Mērijai Pegai acīmredzot bija neizsīkstošas vecmāmiņu enerģijas rezerves, ko vēl nebija izsmēlušas viņas pašas atvases, kas vēl visas bija bez bērniem, un Klims bija pārvērties par vectētiņu no pasakām: kādus stāstus viņš stāstīja, smieklīgi vaibstīdams seju, cik prasmīgi izgrieza stabulītes un mazas rotaļlietiņas, kādas jāšanas ar zirgu, kādas muļķīgas dziesmiņas prata, kur visur bija iesaistīta bikstīšanās un kutināšana! Bērni, sevišķi meitenīte Mollija, pie tādas izturēšanās bija atplaukuši, kā jau bērni mēdz darīt. Iekšēji mazie visi tic burvestībām un nebrīnās, ja viņus no cilvēkēdāja pils aiznes uz labo feju valstību.
Kroseti bija priecīgs par viņiem visiem un tik tiešām tagad jutās mazliet īpaši, it kā šī notikumu attīstība būtu apstiprinājusi viņa intuitīvo nojautu, ka viņa laiks mātes mājās ir gandrīz beidzies. Bez tam tur nebija vietas. Turklāt viņš nejutās omulīgi, redzot, ka viņā no bērnu sejām nolūkojas Rollija. Kroseti sasaiņoja savas mantas, nolīga treileri, ko vajadzēja vilkt ģimenes automašīnai, un kopā ar čeku par desmit tūkstošiem no Miškina, kas torīt pienāca FedEx aploksnē, nākamajā vakarā bija projām. Neviens neuzstāja, lai viņš paliek.
Tobrīd viņš mūzikas pavadījumā savos jaunajos kopīgi apdzīvotajos bēniņos saiņoja vaļā kartona kārbas, kad juta, ka telefons kabatā vibrē. Kroseti izņēma no ausīm austiņas un pielika telefonu pie auss.
“Pieraksti. Man ir trīsdesmit sekundes.”
“Karolīna?”
“Pieraksti. Ak Dievs, tev man ir jāpalīdz!” Un tam sekoja adrese un norādījumi, kā atrast ezermalas māju Adirondaka kalnos. Kroseti izvilka lodīšu pildspalvu un uzšņāpa informāciju uz kreisās rokas apakšdelma.
“Karolīna, kur tu esi? Kas, pie velna, notiek?”
“Vienkārši esi tur un nemēģini zvanīt pa šo numuru. Viņi grib nogalināt...” un pārējā teikuma daļa pazuda statiskās elektrības sprakšķos.
Nav labi, nodomāja Kroseti, faktiski klišeja, sevišķi tā lieta ar savienojuma pārtrūkšanu. Filma grasījās beigties ar depresīvāku, saldsērīgāku noti, tiek izsekots, kā varonis atgriežas pie sava darba, varbūt mājiens par attiecībām ar bērniem, dzīve rit tālāk, varbūt pat mājiens, ka Rollija vēl aizvien ir dzīva, ķircinās: bet ne jau tik banāli... un viņš, krāmējot grāmatas neapstrādāta priežkoka plauktā, patiešām šādā manierē turpināja domāt vairākas minūtes, pirms zvans beidzot nonāca līdz viņa apziņai. Sviedri izspiedās Kroscti uz sejas, un viņam bija jāapsēžas uz putekļaina, ieplīsuša atzveltnes krēsla, ko viņš bija savācis uz ielas. Viņa tiešām padarīs mani traku, nodomāja Kroseti, nē, saki to pagātnes formā. Labi, esmu gatavs, viņš nodomāja, esmu arī starptautiskais noslēpumu cilvēks. Kas man vajadzīgs? Smith&Wesson bija palicis mātes mājā, un viņš nekādā gadījumā neatgriezīsies un neskaidros, kāpēc viņam tas vajadzīgs, un tagad, kad Kroseti iedomājās, ka patiešām būs jātur rokās šis priekšmets... nē, paldies. Bet viņam bija tūristu zābaki, pārbaude. Ričarda Vidmarka melns jūrnieka svīteris, pārbaude. Pistole šaušanai mērķī? Nē, adīta jūrnieka cepure, daudz labāk, un Šveices armijas nazis, un granātmetējs... nē, joks, un uzticams melns lietusmētelis, vēl aizvien notraipīts ar Vecās Anglijas dubļiem, maks, atslēgas, ak, tālskatis, to nedrīkst aizmirst un, ak, esmu apmēram tik gatavs, kā vienmēr būšu, satikties aci pret aci ar Dievs vien zina, cik daudziem līdz zobiem apbruņotiem krievu gangsteriem...
“Vēlreiz?”
Tas bija Beks, viens no istabas biedriem, kas skatījās uz viņu, stāvot durvīs ar īpatnēju sejas izteiksmi. Beks bija mironīga būtne, kas strādāja par skaņu operatoru un rakstīja recenzijas par filmām, ko neviens, izņemot viņu pašu, nebija redzējis, vai kuras, iespējams, vēl neeksistēja.
“Es neko neteicu,” sacīja Kroseti.
“Tu runāji gan! Skaļi, it kā būtu nokaitināts. Es domāju, ka pie tevis kāds ir, bet tad atcerējos, ka tu ienāci viens pats.”
“Ak, tad es bušu runājis pats ar sevi. Man ir psihiska lēkme, tas viss.”
“Ej ellē, mēs tevi jau gaidām. Ja tev nepieciešama lobotomija, es varu sākt asināt skrūvgriezi.”
“Vainīga meitene,” atzinās Kroseti. “Meitene ir padarījusi mani traku. Viņa mani pameta un tagad grib, lai viņu glābju. Šī ir otrā reize, kad pamešanas un glābšanas motīvs atkārtojas.”
“Vienalga. Es tiecos turēties pie Sv. Nelsona Olgrena61 evaņģēlija: nekad neguli ar kādu, kam ir vairāk problēmu nekā tev pašam. Protams, viņš gulēja ar Simonu de Bovuāru...”
“Paldies. Es to atcerēšos savā nākamajā dzīvē. Tikmēr vīrietim jādara, kas vīrietim jādara. Vai varu aizņemties tavu datoru? Man vajag dažas kartes.”
Kroseti bija nepieciešamas parastās četrdesmit piecas minūtes, lai izkļūtu no pilsētas, bet uz autostrādes pie Tapanzē viņš nokavēto laiku atguva. Vecā fūrija bija saglabāta ideālā kārtībā: iekšā bija 440 kubikcollu V-8 dzinējs, un ārpuse bija klāta ar tumši zilu laku, turklāt vēl ar dažādiem vairogiem un nozīmēm, ko policijas virsnieki izmanto, lai viņus atpazītu citi policijas virsnieki — lai viņu automašīnas butu imūnas pret jebkādām soda kvītīm kā ceļā, tā stāvot. Kroseti palielināja ātrumu līdz deviņdesmit un nokļuva līdz Olbani mazliet ilgāk nekā divās stundās. Vēl deviņdesmit jūdzes un septiņdesmit minūtes aizveda Kroseti līdz Potersvilai, kur viņš uzpildīja benzīna tvertni un apēda nebaudāmu degvielas uzpildes stacijas mikroviļņu krāsnī sildītu ēdienu, ap šo laiku bija satumsis un sācis snigt lielām pārslām, kas, trāpot pa stiklu, šķita golfa bumbiņas lielumā. Vēl aizvien bija pārāk silts, lai sniegs turētos uz maģistrāles asfalta, un viņš nepalēnināja gaitu. Kroseti bija dziļā autostrādes sapņa miglā, autopilotā, viņa smadzenes pārtina filmu sižetus, šādus tādus faktus, tiecoties pēc sakarīgām atmiņām par triviāliem ikdienas notikumiem, sevišķi nožēlojami īso dienu mudžekli Karolīnas Rol-lijas sabiedrībā.