Valsts nozīmes ceļš nr. 2, uz kura viņš nogriezās pēc piecpadsmit minūtēm, bija šaurs tunelis starmešu gaismā cauri sniega kupenām abās ceļa malās. Pēc mundrā brauciena pa automaģistrāli Kroseti jutās, it kā viņš stāvētu uz vietas. Viņš brauca, šķiet, neiespējami ilgu laiku, un beidzot priekšā iemir-gojās dažas ugunis, kas bija Ņūveimāra, divas benzīna uzpildes stacijas, dažas tūristu ķeramās vietas, izkliedētas mājas, un tad sākās zīmes meklēšana, kas norādītu uz grants ceļu līdz Henrija ezeram. Vienreiz viņš to palaida garām un bija spiests apgriezties uz piesnigušā ceļa un braukt pa savām pēdām atpakaļ, līdz izdevās norādi atrast, saliektu un kā nosētu ar ložu caurumiem. Tā apbruņoti vietējie izgāza savu šķiru naidu pret bagātajiem, kam piederēja ezers.
Tagad tunelis bija kļuvis vēl šaurāks, un šeit sniegs lipa labi, liekot mašīnai pakalnos slīdēt un zaudēt vadāmību. Laiks ritēja lēni, viņš zaudēja apjautu par tā plūdumu. Fūrija lepojās tikai ar vecmodīgu ЛМ radio, kas pēdējo duci jūdžu atskaņoja vienīgi sprakšķošu kantri mūziku. Kroseti to izslēdza. Tagad bija dzirdama tikai stikla tīrītāja šņākuļošana un lielā dzinēja lietpratīgā murrāšana. Kaut kas dzeltens priekšā divām bultām, zīme, ka ceļš beidzas strupceļā. Kroseti ieslēdza salona gaismu un vēlreiz izpētīja kartes. Tātad labais pagrieziens, un pēc īsa brīža parādījās ar biezu sniega kārtu apsnigušas pastkastītes un balts piesnidzis piemājas ceļš. Viņš pabrauca uz priekšu kādu duci jardu, izņēma no cimdu nodalījuma kabatas lukturīti ar četrām baterijām un sāka iet pa piemājas ceļu. Bija mazliet pāri trim naktī.
Un, lūk, arī māja, pamatīga lauku būda no kailiem baļķiem, ar asu, smailu jumtu un platu verandu, kas stiepās gar trim pusēm. Vāja gaisma spraucās pa logiem mājas fasādes pusē, metot svaigajā sniegā dzeltenīgu ielāpu. Iedams apkārt mājai, Kroseti drīzāk juta, nekā redzēja ezera klātbūtni, pilnīgi melna tumsa stiepās tur, kur beidzās sniegs. Uz to norādīja tievs, balts pirksts — piestātne.
Viņš piesardzīgi uzkāpa pa kāpnītēm verandā, piekļāva seju apgaismotajam logam, redzēja lielu istabu, vienkāršas mēbeles no pulētiem ciedrkoka baļķiem, apvilktas ar sarkanrūtainu audumu, milzīgu akmens kamīnu, kurā sparīgi kurējās uguns, indiāņu paklājus uz grīdas, aļņa galvu virs kamīna. Pie otras sienas atradās liels, iebūvēts grāmatu skapis un sarežģīta un dārga izskata skaņu sistēma. Nekādas redzamas kustības, ne skaņas. Kroseti paraustīja durvis. Tās atsprāga vaļā, kad viņš pagrieza misiņa rokturi, un, iegājis mājā, viņš durvis aiz sevis aizvēra. Iekšā, par spīti uguns sprakšķēšanai, Kroseti tūlīt saklausīja mājīgas skaņas no blakus istabas, mala trauku šķindu un vīrieša dungošanu. Maja smaržoja pēc ciedra, uguns un mazliet pēc svaigas kafijas. Pie sānu logiem apaļš priežkoka galds, uz kura spīdēja klēpjdators. Blakus tam atradās pazīstama, biezi polsterēta aploksne. Kroseti grasījās ieskatīties ekrānā, kad istabā ar kūpošu krūzi rokā ienāca Džeiks Miškins.
Viņš apstājās kā zemē iemiets un iepleta acis. “Kroseti? Ko tu te dari?”
“Biju netālu. Nodomāju, jāiegriežas.”
Miškins tikko jaušami pasmaidīja. “Tā ir laba valoda. Varbūt gribi kafiju? Es savu dzeru ar īru viskiju.”
“Paldies. Tas būtu lieliski.”
Miškins jau devās virtuves virzienā, tad apstājās un, piegājis pie datora, nolaida ekrānu. Kroseti apsēdās uz dīvāna ar skatu pret kamīnu un mazliet ļāvās pārgurumam, tagad apjauzdams savādo sajūtu, kas pārņem pēc tamlīdzīga maratona, kad liekas, ka joprojām sēdi pie mašīnas stūres. Pēc dažām minūtēm Miškins atgriezās ar vēl vienu krūzi, ko nolika uz beicētā priežkoka kafijas galda dīvāna priekšā.
“Es ticu, ka neesi ieradies sakarā ar čeku,” sacīja Miškins, kad abi bija mazliet iedzēruši.
“Nē, ar to viss kārtībā, saņēmu, paldies.”
“Tad, kam esmu parādā par tavu?...”
“Karolīnai Rollijai. Viņa man panikā piezvanīja un iedeva šīs vietas adresi, un tā es ierados.”
“Tu nobrauci — cik? Astoņas stundas cauri sniega vētrai tāpēc, ka aicināja Karolīna Rollija?”
“Jā, to ir diezgan grūti izskaidrot.”
“īsta mīlestība.”
“Ne gluži, bet... tas ir kaut kas. Būtībā es vienkārši esmu idiots.”
“Man jāteic, ka patiesībā viņas šeit nav, un es gaidu citus ciemiņus. Var būt nepatikšanas.”
“Tu domā Švanovu?”
“Un citus.”
“Piemēram?”
“Piemēram, Mikiju Hāsu, slaveno šekspirologu un manu dārgo draugu. Šī māja, kurā atrodamies, pieder viņam. Viņš brauc noteikt manuskripta autentiskumu.”
“Es biju domājis, ka tam nepieciešamas daudzas tehniskas ierīces, oglekļa metode, tintes analīze...”
“Jā, bet gudri viltotāji var noviltot tinti un papīru. Noviltot nevar Šekspīra sacerējumu, un Mikijs ir īstais cilvēks, lai to pārbaudītu.”
“Un viņš ir kopā ar Švanovu?”
“Baidos, ka tas ir garš stāsts.”
Kroseti paraustīja plecus. “Man ir daudz laika, ja vien tu, piedraudot ar pistoli, nespied mani iet ārā trakojošā sniega vētrā.”
Miškins kādu bridi uz viņu nolūkojās, un Kroseti izturēja skatienu nedabiski ilgi. Beidzot Miškins nopūtās un sacīja: “Mums vajadzēs vēl mazliet kafijas.”
Tad sekoja vēl viena kafijas kanna, arī ar viskiju, un, kad tā beidzās, viņi iztika bez kafijas. Viņi runāja kā svešinieki, kas izdzīvojuši kādā kuģa avārijā vai kādā vēsturiskā katastrofā, kas, lai arī atstāj vienādu zīmogu uz abiem, nekādi nepalīdz radīt gara radniecību. Abi vīrieši ne bija, ne arī kādreiz būs draugi, bet tas, kas bija savedis viņus kopā šajā mājā sniegotajā naktī, kas tagad gulēja aploksnē uz apaļā galda, ļāva viņiem runāt vienam ar otru atklātāk, nekā viņi to būtu darījuši parastā situācijā, arī viskijs palīdzēja.
Miškins vairāk pastāstīja par savām attiecībām ar Balstrodu un savu skumjo dzīvi, neskopojās, aprakstot pats savus vecākus, un, kad nonāca līdz saistībai ar šķietamo Mirandu Kellogu un savām cerībām attiecībā uz viņu, Kroseti sacīja: “Pēc Karolinas teiktā, viņa bija aktrise, ko Svanovs nolīga, lai dabūtu no tevis manuskriptu.”
“Jā, kaut ko tādu jau es domāju. Vai tu... vai Karolina neteica, kas ar viņu notika?”
“Viņa nezināja,” lakoniski atteica Kroseti, un abi vīrieši sāka runāt par viņa paša ģimeni un par filmām, par tām, kas viņam patika, un tām, ko viņš gribēja uzņemt, un Miškins šķita diezgan ieinteresēts, patiesībā valdzināts ar abām šim tēmām, par to, kā ir uzaugt trakulīgā un laimīgā ģimenē, un vai filmas tiešām nosaka mūsu priekšstatu, kā uzvesties, un vēl vairāk — mūsu priekšstatu par to, kas ir īsts.
“Noteikti ne,” iebilda Miškins. “Noteikti ir otrādi — režisori ņem populāras idejas un iemieso tās filmās.”
“Nē, filmas ir vispirms. Piemēram, nevienam nekad nav bijusi tieša apšaude, strauji izvelkot ieročus uz putekļainas galvenās ielas rietumu mazpilsētā. Tā nekad nav noticis, nekad. Scenārists to izgudroja, lai palielinātu dramatisko efektu. Tas ir klasiskais amerikāņu trops, pestīšana caur vardarbību, un tas izpaužas filmās. Patiesajos Mežonīgajos Rietumos bija ļoti maz šaujamieroču. Tie bija ļoti dārgi un smagi, un tikai idiots tos nēsātu makstī pie sāniem. Zirgā? Kad kādu Mežonīgajos Rietumos gribēja nogalināt, tad gaidīja izdevību un nošāva viņu no mugurpuses, parasti ar bisi. Tagad mums ir neskaitāmas pistoles, jo filmas ir iemācījušas, ka pistole ir kaut kas tāds, kas īstam vīrietim ir nepieciešams, un cilvēki reāli nogalina viens otru kā vesternu šāvēji. Un ne tikai bandīti. Filmas piešķir veidolu ikviena cilvēka īstenībai tādā mērā, kā to veido cilvēku rīcība — ārpolitika, bizness, seksuālās attiecības, ģimenes dinamika, pilnīgi viss. Agrāk ta bija Bībele, bet tagad filmas. Kāpēc ir uzmācība? Tāpēc, ka mēs zinām, ka puisim ir jābut uzstājīgam un jāpadara sevi par muļķi, līdz meitene atzīst, ka viņu mīl. Mēs visi to esam redzējuši. Kāpēc notiek izvarošana randiņa laikā? Tāpēc, ka kretīns gaida brīdi, kad pretošanās pārvēršas kaislībā. Viņi ir redzējuši, ka Nikola un Rīzs to dara piecdesmit reižu. Mēs pieņemam šos mazos lēmumus, dienu no dienas, un beigās izveidojas pasaule. Tāda, kāda tā ir, vai tev tas patīk vai nepatīk.”