Ārdurvis ar troksni atsprāga vaļā, un istabā iesoļoja divi bandīti — lielais un ar garo mēteli, kam bija bāla, neglīti veidota seja ka briesmonim Pilsbe-rijam Doubojam no “Spoku medniekiem”. Tad nāca vīrietis, kam, kā Kroseti zināja, vajadzēja būt slavenajam Švanovam. Viņš kaut ko krieviski sacīja saviem puišiem, un tie nekavējoties sagrāba Miškinu, nogāza zemē un sāka mīdīt ar kājām. Kamēr tas notika, Matroža bīdīti, ienāca pārējie no kuģa. Kroseti tūlīt pat pamanīja virkni lietu. Pirmkārt, Miškins ļāva sevi sist bez pretošanās, lai gan Londonā Kroseti bija redzējis, kā viņš liela auguma vīru aizmeta pa gaisu kā frīsbija šķīvi. Otrkārt, bērni: Imodžena ļoti dusmīga gribēja iet tēvam palīgā un būtu gājusi, ja Matrozis nebūtu viņu sagrābis; kaut kas nelāgs bija noticis ar Niko, viņa galva nokarājās nedabiskā leņķī uz leju, un rokas kustējās apkārt bez jēgas. Šķita, ka viņš dungo vai runā ar sevi, un viņš oda pēc vēmekļiem, kas bija izsmērēti priekšpusē uz vējjakas. Visbeidzot, sieviete. Ienākot istabā, viņa bija noņēmusi kapuci, atklājot tumšus, ne pārāk tīrus, plecu augstumā apgrieztus matus un seju, kurā, vērojot to, kas tika darīts Miškinam, bija redzama šausmu izteiksme. Vīrietis Burberry arī skatījās uz izrēķināšanos, bet bez šausmām — varbūt ar neveselīgu aizrautību vai pat apmierinājumu.
Tas notika visai īsā laikā, kas, kā Kroseti zināja, šķita garāks. Uz ekrāna šis intervāls tiks izstiepts ilgāk par minūti. Sieviete uzkliedza Švanovam, lai pārstāj, un Švanovs kaut ko atkliedza pretī, bet lika vīriešiem izrēķināšanos pārtraukt. Tad bandīti, turot Miškinu aiz rokām, uzrāva viņu kājās. Viņš mirkšķināja acis, un, noslaucījis asinis un slienas, kas tecēja no mutes, sacīja bērniem: “Piedodiet, mazie, tam nevajadzēja notikt. Vai viņi jums nenodarīja pāri?”
Meitene atbildēja: “Ne gluži. Bet Niko kuterī bija slikti, un viņš uzvedas dīvaini.”
Švanovs paspēra dažus soļus uz priekšu un spēcīgi iesita Miškinam pa seju.
“Tā ir tikai tava vaina, Miškin,” viņš sacīja. “Es cenšos uzvesties civilizēti un iegūt īpašumu, kas pēc taisnības pienākas man, bet — ko es saņemu? Cieņu? Nē, man jādzenas tev pakaļ uz šejieni, kas ir ārkārtīgi neērti, un tu pieprasi man, lai es nolaupu arī tavus bērnus. Tas ir neaptverami. Osips Švanovs nelaupa bērnus, kā es tev jau esmu teicis, bet tu neklausies. Un tagad esam nonākuši tik tālu. Tātad tagad beidzot atdod man manu īpašumu, proti, vienu Viljama Šekspīra manuskriptu.”
Bet Miškins skatījās uz sievieti. Viņš sacīja: “Sveika, Miranda. Kāpēc tu pārkrāsoji matus? Un acis?”
Sieviete klusēja. Švanovs vēlreiz iepļaukāja Miškinu, plašā lokā izšļakstot asinis uz sienas virs kamīna. “Nē, neskaties uz viņu. Skaties uz mani, stulbais advokātu cūka! Kur ir mans īpašums?”
“Tas ir aploksnē uz galda,” sacīja Kroseti.
Visi istabā esošie pagriezās un skatījās uz viņu.
“Kas ir šis cilvēks?” noprasīja Švanovs.
“Tas ir Alberts Kroseti,” atteica Miškins, “cilvēks, kas atrada oriģinālo Breisgērdla rokrakstu un pārdeva to Balstrodam. Vismaz tā viņš apgalvo.”
Švanovs piegāja pie galda un izņēma no aploksnes tās saturu. Viņš paaicināja vīrieti Burberry mētelī, kas piesteidzies nostājās blakus.
Miškins teica: “Kamēr mēs stādāmies priekšā, Kroseti, tas ir profesors Mikijs Hāss, pasaules pirmais Šekspīra eksperts.”
Hāss paņēma no Svanova papīru kaudzi, apsēdās pie galda, uzlika lasāmās brilles un sāka rūpīgi lasīt pirmo lapu. Kroseti varēja redzēt, ka viņam trīc rokas. Gandrīz pusstundu vienīgās skaņas istabā bija liesmu sprakšķēšana, zēna murmināšana un stīvā, vecā papīra čaukstēšana.
“Nu, ko tu saki, profesor?” vaicāja Švanovs.
“Tas ir apbrīnojami. Protams, jāveic tehniskie testi, bet es esmu turējis rokās daudzus septiņpadsmitā gadsimta rokrakstus, un, cik man redzams, tas ir īsts. Papīrs ir pareizais, tinte ir pareizā, rokraksts ir... nu, patiesībā mums nav ar Šekspīra roku rakstītu paraugu, izņemot dažus parakstus, un, protams, ir tā sauktā “Roka D” no Tomasa Mora lugas daļējā manuskripta, bet te noteikti, es gribu teikt, ļoti ticami...”
“īsāk, profesor, vai tas ir pārdodams īpašums?”
Hāss atbildēja dīvainā, aizžņaugtā balsī, runādams ar nedabīgu precizitāti: “Es domāju, jā, valoda, stils, mans Dievs, jā, es uzskatu, ka pēc dažādiem testiem, kā jau pieminēju, varēs teikt, ka šis ir nezināmas Viljama Šekspīra lugas manuskripts.”
Švanovs uzsita Hāsam tik stipri pa muguru, ka profesora brilles palēcās. “Labi! Lieliski!” viņš ieķērcās, un visi bandīti sāka smaidīt.
Tad Miškins sacīja: “Osip, ko tad tu gaidīji, lai viņš saka? Rokraksts ir viltojums. Viņš noorganizēja afēru ar rokrakstu kopā ar viltotāju Leonardu Pasko. Man ir pierādījums.”
Hāss palēcās no krēsla un atņirdzās pret Miškinu: “Tu, nožēlojamais! Ko tu, pie velna, par to zini? Tas ir īsts! Un, ja domā, ka tu vari...”
Švanovs spēcīgi iebakstīja Hāsam pa plecu, un tas pārstāja runāt. Tad viņš piegāja tuvāk pie MiŠkina, skatīdamies tieši lielākā vīrieša sejā. “Kāda veida pierādījums?”
Es tev parādīšu!. Liec, lai viņi laiž mani vaļā.”
Galvas mājiens, un Miškins tika atlaists. Viņš piegāja pie žurnālu statīva blakus dīvanam kamīna pusē un izņēma FedEx aploksni, no kuras izdabūja dažus. papīrus un kompaktdisku. Viņš sacīja: “Vispirms dokumentārais pierādijums. Sī,” lapa tika padota Svanovam, “ir oriģinālā Breisgērdla manu-.1 npta kopija. Šī ir lappuse, uz kuras Leonards Pasko viltoja Breisgērdla rokrakstu. Pat tāds novicis kā tu, Osip, var redzēt, ka tās ir identiskas. Tavs draugs atrada mirstoša septiņpadsmitā gadsimta vīrieša vēstuli un iestarpināja lapu vai divas, rakstītu viltotā rokrakstā, un tad no visa materiāla safabricēja šifru lietu un pēc tam noorganizēja tā, lai tiktu atrasta šī tā sauktā luga, tieši tajā vietā, kas nosaukta šifrētajās vēstulēs.”
“Tas ir neprātīgi!” iekliedzās Hāss. “Pasko ir cietumā.”
“Lauku klubā,” teica Miškins, “ko mēs apmeklējām, kā cilvēki, kam Osips lika mums sekot, bez šaubām, būs viņam pastāstījuši. Osip, vai tu nebrīnījies, kāpēc mēs tur iegriezāmies?”
Kroseti redzēja, ka Švanovs aši pārmij skatienus ar Matrozi.
“Mēs apstājāmies, lai dabūtu šo te,” teica Miškins. Viņš pacēla kompaktdisku. “Leonards Pasko ir visai lepns ar savu darbu, un šis bija viņa veiklākais gājiens. Kad viņš tiks laukā, viņam būs mazs, jauks uzkrājumiņš, Mikija laipnība vai, man būtu jāsaka, Osipa Švanova laipnība, jo nauda, ko viņš izmantoja, bija no tevis dabūtā nauda vai daļa no tās. Viņam tas bija darījums, kas nāca tieši laikā. Starp citu, cik daudz viņš no tevis saņēma?”
“Osip, tas ir murgs! Kā es varēju?...”
“Apklusti, Hās! Lūdzu, atskaņo disku, Miškin, un es ļoti ceru, ka tas nav kaut kāds muļķīgs triks.”
Miškins ieslēdza skaņu sistēmu un ievietoja atskaņotājā CD. Istabu piepildīja Leonarda Pasko balss, un visi klausījās klusēdami, kamēr viņš izskaidroja, kā izmantot viltus vēstuli un viltus šifru, un dažādus starpniekus, lai veiksmīgi nostrādātu liela mēroga blēdību. Kad tas bija galā, Miškins sacīja: “Putniņš šajā gadījumā, protams, ir noslēpumainā Karolīna Rollija, kas atradās ideālā situācijā, lai to īstenotu — labi pazīstama ar Švanovu, izmisīgi grib tikt no viņa vaļā, viņai vajadzīga nauda, lai paņemtu pie sevis bērnus un pamestu valsti. Jādomā, ka viņa atrada apstrādāto rokrakstu vecā grāmata, ievilināja mūsu draugu Kroseti tā pārdošanā, jo mums taču vajadzēja nevainīgu starpnieku, vai ne? Un viņa visā šajā piedzīvojumā nezin kā vienmēr ir atradusies tieši īstajā vietā, lai attīstītu intrigu, lai gan šeit ir vērojamas nelielas atkāpes no Pasko sākotnējā plāna. Karolīnai nevajag nozagt naudu, jo viņai jau ir samaksāts, un galvenais sazvērestības mērķis ir katrā ziņā atbrīvoties no Osipa Svanova. Tā, tagad tev ir manuskripts, un cilvēki no Izraēlas, kas ir gatavi to pirkt, tieši šobrīd atrodas Ņujorkā. Tu pārdod manuskriptu viņiem, dabū savus desmit miljonus — balstoties uz lieliskā profesora Hāsa rekomendācijām — kura parāds līdz ar to tiek dzēsts, un visi ir laimīgi, līdz tavi pircēji nemēģina atradumu prezentēt publiski, lai dabūtu slavu un naudu, un tad izrādās, ka luga nav gluži tas, ko esam raduši gaidīt no barda, ka tā patiesībā ir sīkāka literāta sacerējums, Mikija Hāsa, piemēram, stilizācija. Tāpēc, ka tu esi sasodīts tumsonis, Osip, un ārzemnieks, un tāpēc ideāls starpnieks, kā mūsu draugs Pasko tikko mums teica. Šekspīru nevar noviltot, bet to nekad nevar pateikt. Un kā tu domā, kas notiks ar tevi, kad pircēji atklās, ka ir piemuļķoti?”