Kroseti redzēja, ka Svanovam no lūpām bija pazudis sārtums un deniņos sākusi pulsēt dzīsla. Viņš noprasīja: “Kā tu zini, ka cena ir desmit miljoni?” “Tāpēc, ka mans tēvs man pateica. Viņš ir sindikāta cilvēks Ņujorkā, un viņa priekšniecība būs ļoti, ļoti neapmierināta ar tevi.”
“Vai tu viņam to visu izstāstīji?”
“Protams. Un tagad es stāstu tev, tāpēc arī esmu noorganizējis, lai visi, kas bija iesaistīti, ierastos šeit, un mēs varētu par visu tikt skaidrībā. Ak, izņemot Karolīnu Rolliju. Šķiet, ka viņa jau ir nozudusi zilās tālēs, bet esmu pārliecināts, ka tu vari dabūt viņu rokā.”
Kroseti ievēroja neizpratnes pilnu izteiksmi parādāmies Svanova sejā. Viņš norādīja uz sievieti baltajā vējjakā. “Kā to saprast? Tā ir Karolina Rollija.”
“Ak, Karolina,” pa pusei pie sevis noteica Kroseti. Šķita, ka neviens viņu nedzirdēja. Visi skatījās uz Miškinu, kas bija sagrīļojies kā no sitiena. Viņa sejā bija tik satriekta izteiksme, kādu tur nevarēja atstāt sišana. Švanovs to redzēja, un izskatījās, ka tas viņu sajūsmina.
“Jā, es varu viņu dabūt rokā, kā tu saki, Džeik,” viņš sacīja un aplika roku Karolīnai ap pleciem. “Un vai man viņam jānotic, Karolīna? Ka tu biji sazvērējusies ar šo profesoru mani piekrāpt? Osipu, kas tevi paņēma no ielas, sagādāja, kur dzīvot, un parādīja tev, ko nozīmē būt kopā ar vīrieti.” Falsetā: “Ak, ņem mani vēl priekšā, mīļumiņ, tas ir tik labi.”
Viņš saņēma Karolinas zodu starp īkšķi un pirkstiem un pagrieza. “Ko? Vai tu man to esi nodarījusi, tu, padauza? Jā, varbūt tas ir kaut kas, ko tu mēdz darīt, varbūt tev vairs nepatīk savi bērni, vai arī tu esi aizmirsusi, ka es zinu, kur viņi Pensilvānijā dzīvo? Bet, kas zina, ko staigule darīs?”
Viņš piegāja pie galda, pie kura stāvēja Hāss, platām acīm noskatīdamies uz viņu kā zaķītis uz kobru, un paņēma rokraksta sainīti. Viņš nolīdzināja malas un pasvārstīja to rokā. “Bet tu, profesor, tu neesi padauza. Mums ir biznesa attiecības, mēs visu laiku sadarbojamies viens ar otru, es tev ticu, vīrietis vīrietim, kā tu varēji to izdarīt? Esmu ļoti vīlies.”
“Viņš melo,” teica Hāss, strauji bērdams vārdus, tie ķērās cits aiz cita. No vietas, kur viņš stāvēja, Kroseti redzēja, ka vīrieša ceļgali tiešām dreb. “Viņš to visu izdomāja... lai sajauktu tev galvu. Viņš ir ļoti gudrs. Viņš domā, ka var nesodīts darīt jebko, dižais Džeiks Miškins, bet šeit viņš melo, šī ir īsta luga, visu laiku diženākais atrastais rokraksts. Es galu galā esmu eksperts, Osip, Dieva dēļ, un jebkurā gadījumā, kā es būtu varējis “sazvērēties” ar šo sievieti, es viņu nekad savā mūžā neesmu redzējis, un iet pie Pasko, un noorganizēt kaut ko tādu... tas ir smieklīgi... tu nevari noticēt. Šīs lapas tev rokās, un šifrētais teksts, un viss, tās ir nenovērtējamas, nenovērtējamas, man nekad sapņos nav rādījies, ka turēšu rokās kaut ko tādu...”
Miškins ierunājās: “Viņš pazina Karolīnu Rolliju. Viņa studēja Kolum-bijā. Balstrods viņus iepazīstināja. Pavaicā Kroseti.”
Kroseti nokremšļojās, šķita, ka rīkle ir pilna ar balto bibliotēkas līmi, un sacīja: “Nu, jā. Viņa noteikti pazina Balstrodu. Un Balstrods pazina Hāsu.” “Redzi, profesor?” noteica Švanovs. “Tas nesaskan. Un tā es domāju, ka viņam ir taisnība, es domāju, ka tas viss ir krāpšanās, un šis papīrs ir makulatūra.” To teicis, viņš paspēra divus ašus soļus un iemeta papīru kaudzīti kamīnā.
Hāss iekliedzās, un skaņa šķita nākam no pašiem viņa ķermeņa dziļumiem, dzīvnieka izmisuma kliedziens par neglābjamu zaudējumu, un tad Hāss acumirklī šāvās pāri istabai un metās pašā ugunī. Viņš grāba no oglēm pilnas saujas ar papīru, ar kailām rokām noslāpēdams katru liesmiņu, kas bija iekodusies tajās, un meta atpakaļ istabā, kā suns, kas rauš zemi no izkasītās bedres. Kroseti redzēja, ka dažas lappuses ir satvērusi vilkme, un tās ir pielipušas pie sienas kamīna dziļumā, bet Hāss ar visu ķermeni sniedzās pāri kvēlojošajām pagalēm un rāva tās nost. 'Го darot, viņš nepārstāja kliegt, viņš nepārstāja kliegt arī tad, kad iztrausās no uguns un viss viņa apģērbs priekšpusē liesmoja, bet šalle atgādināja liesmojošu kaklarotu. Viņš rikšoja mazos aplīšos, ar rokām pliķēdams liesmas, un viņa seja bija pārvērtusies par atbaidošu sarkanmelnu masku, brilles sačervelējušās un daļēji izkusušas.
Miškins tagad paķēra liesmojošo profesoru, it kā tas būtu tukšs cilvēks, un, pārmetis viņu pār plecu, metās uz durvīm. Matrozis mēģināja viņu apturēt, bet, pastumts nost no ceļa, ar brikšķi uzkrita sānu galdiņam. Nonācis ārpusē, Miškins nekavējoties ienira ieplakā, kur sniegs bija salīdzinoši dziļš, ar saujām grāba sniegu un dzēsa liesmas, un pēc tam, kad tās bija čūkstēdamas izdzisušas, grāba vēl sniegu, lai atvēsinātu profesora apdegušo miesu, kas bija redzama caur pārogļojušos apģērbu, un seju.
Kroseti to visu vēroja pa vaļējām durvīm un redzēja, kā Matrozis pieceļas, picslāj pie Miškina, kas bija nometies ceļos, un no visa spēka iesper tam pa ribām. Viņš būtu spēris vēl, ja Švanovs nebūtu viņu atsaucis.
“Zini, tagad man rodas ideja,” sacīja Švanovs. Satrūcies Kroseti aptvēra, ka gangsteris runā ar viņu. Viņš tūlīt pat saprata, ka vīrietis grasās viņam paskaidrot, jo tā darīja gangsteri filmās saviem upuriem, un viņš prātoja, vai gangsteri agrākos laikos arī tā darījuši. Iespējams, ka jā, viņš domāja, jo tas redzams Šekspīram, sevi attaisnojošs nelietis, sajūsma, stāstot par nāves izredzēm bezpalīdzīgam upurim. Bet, vai Šekspīrs to izgudroja, kā scenāristi mūsdienās izgudro apšaudi, ātri izraujot pistoles? Iespējams. Viņš izgudroja lielāko daļu no tā, ko uzskata pārcilvēku uzvedību. Kroseti piespieda sevi pievērst uzmanību tam, ko runāja Švanovs.
“...vai lati tu nepiekrīti? Katrs kaut kam upurēsies, bet tas nebūs tāda veida upuris, ne ķermenim, pat ne naudai. Varbūt bērniem.” Šajā brīdī viņš auksti paskatījās uz abiem Miškina bērniem. “Vai, kā mēs tikko redzējām, šim manuskriptam. Tātad, protams, tas ir īsts.”