“Tu uzņēmies risku,” sacīja Kroseti.
“Jā, bet tādam cilvēkam kā es ir jāuzņemas risks, tas ir uzņēmēja gars. Tagad man ir samaksa.” Viņš paskatījās uz vietu, kur divi viņa vīri vāca kopā apdegušās papīra lapas. “Un es nedomāju, ka dažas mazliet apdegušas lappuses pārāk stipri mazinās tā vērtību, ja vispār mazinās. Es domāju, tās piešķir autentiskāku izskatu tik vecam gabalam. Bet, kā jau teicu, šī dedzināšana man radīja ideju. Profesors Hāss uzaicina savu labo draugu Miškinu ar abiem viņa bērniem uz vasaras māju, un arī savu draugu Kroseti ar viņa draudzeni Karolīnu, un viņi dodas izbraucienā ar ātrumlaivu pa šo skaisto ezeru, kaut arī ir auksts, jo ezers ir skaists sniegā, un notiek traģisks sprādziens, degvielas noplūde vai vienalga kas, un viņi visi sadeg un nogrimst ūdenī.”
“Es nesaprotu. Man nebija nekāda sakara ar šo krāpniecību, tāpat arī Karolīnai ne.”
“Jā, bet jūs esat liecinieki. Tā ir krievu padarīšana, es domāju. Staļins mums to iemācīja, un mēs atceramies. Ja šaubies, atbrīvojies no visiem, izņemot tos, kas ir... kā tos sauca? Kom?...”
“Kompanjoni.”
“Tieši tā. Kompanjoni. Tatad tagad jūs visi iesiet uz to kuģi.” Viņš pasniedzās zem mēteļa, izvilka pistoli un kaut ko krieviski uzsauca saviem rīkļurāvējiem. Drīz viņi skumjā procesijā devas uz ezermalu. Priekšgalā gāja Miškins, nesot rokās vaidošo Hāsu, tad Miškina bērni, tad Kroscti un Karolina. Krievi tagad bija izvilkuši ieročus, Matrozis savu mašīnpistoli, un pārējie pusautomātiskās pistoles. Matrozis ieveda gūstekņus laivu mājā un lika viņiem sakāpt ātrumlaivā. Doubojs ar benzīnu no sūkņa pildīja piecus galonus lielo metāla kannu. Švanovs un trešais slepkavnieks bija devušies iedarbināt kreiseri.
Miškins novietoja 1 lāšu aizmugures sēdekļa stūri un tad palīdzēja sakāpt pārējiem. Kad Kroseti kāpa iekšā kuterī, Miškins čukstus vaicāja: “Tu proti vadīt šo tupeli?”
“Protams.”
“Tad sēdies pie stūres.” Kroseti apsēdās, un Miškins nosēdās viņam blakus priekšgalā.
Doubojs beidza pildīt kannu un ierāpās ar to kuterī, nolikdams kannu uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš kaut ko sacīja savam kompanjonam, un abi pasmējās, tad kaut ko sacīja Imodženai, satverdams viņu aiz rokas un tad pats savu bikšu priekšu, un atkal iesmējās. Matrozis kaut ko pateica pretī, noņēma stūres tauvu un devās uz priekšgalu atsiet tauvu, kas noturēja ātrum-laivas priekšgalu pie spailes. No ārpuses varēja dzirdēt, kā ierēcas Bayliner dzinējs.
Doubojs vēl aizvien runāja ar Imodženu, tuvu pieliecies viņas sejai. Meitene iekliedzās un mēģināja viņu atgrūst. Doubojs satvēra viņu aiz matiem, spieda seju lejup un atrāva vaļā savu bikšu rāvējslēdzēju. Šajā brīdī Miškins, Kroseti par milzīgu pārsteigumu, pasniedzās zem sēdekļa spilvena, izvilka savu Luger un iešāva vīrietim sejā. Kad Doubojs sabruka un pārkrita pāri bortam, Miškins pagriezās un ielaida piecas kārtas tupošajā un vēl vairāk pārsteigtajā Matrozi. “Darbini!” viņš pavēlēja Kroseti. “Braucam!”
Kroseti ieslēdza aizdedzi, dzinējs ieklepojās, ierēcās, viņš pagrieza ātrumu pārslēgu uz priekšu, un ātrumlaiva izšāvās no laivu mājas.
Lidojot pa ūdens virsu, viņš juta, ka krūtis kāpj absurdi smiekliņi. Protams, ka beigās viņiem dzīsies pakaļ, un dzinās arī. Pagāja mirklis vai divi, kamēr Švanovs un viņa zellis saprata, kas notiek, bet, kad viņi ieraudzija, ka gūstekņus nesargā neviena figūra melnā mētelī, viņi sāka pakaļdzīšanos. Kroseti zināja, ka nekādā gadījumā koka Chris-Craft laiva ar vecu V-6 nevarēja pārspēt modernu Bayliner ar varbūt trīs reizes lielāku jaudu, bet viņš nospieda droseli uz “stop” un gaidīja atrisinājumu.
Baltais kuteris stabili samazināja attālumu starp vajātājiem un bēgļiem, un, kad bija nonācis mazāk nekā divdesmit jardu aiz viņiem, viens no vīriešiem sāka raidīt uz ātrumlaivas pusi šāvienus. Lode nospindza virs galvas un atstāja garu sārtu rētu laivas sarkankoka klājā. Aizmugurē pāri dzinēja rēkoņai Kroseti varēja sadzirdēt, kā no bailēm gaudo zēns.
Priekšpusē ātri tuvojās virkne mazu, ar kokiem apaugušu saliņu, kas izauga ezera austrumu krasta pusē un kuru kreisajā malā bija redzama gara kārts ar galā piestiprinātu zaļu gaismu. Miškins paraustīja viņu aiz piedurknes un norādīja.
“Ej starp zīmi un pēdējo salu!” viņš pakliedza. Kroseti pagrieza stūri. Ātrumlaiva pašāvās garām zīmei, ar žņerkstošu troksni atsitās pret apslēptu klinti, noskrēja vēl piecdesmit pēdas un tad dziļi iegrima aukstajā ūdenī. Kroseti izkārpījās no stūresvietas, pagrāba peldspilvenu un metās ezerā. Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja ātrumlaivas otrādi apgāzto pakaļgalu šūpojamies virs ūdens un aiz tā priekšmetu, ko viņš sākumā neatpazina, bet pēc acumirkļa saprata, ka tās ir trīs ceturtdaļas Bayliner', kas peldēja uz sāniem. Kuteris, kam bija dziļāka iegrime, droši vien bija uzgrūdies klintīm vēl pamatīgāk.
Viņš ieraudzīja mazāku peldošu objektu, ko identificēja kā Karolinas Rol-lijas vējjaku. Viņa peldēja ar seju uz leju. Kroseti panira zem ūdens, atraisīja savu zābaku šņores, nostūma tos no kājām un, izmantodams spilvenu ka peldpūsli, īrās viņas virzienā. Nonācis līdz Karolīnai, viņš ieraudzīja, ka viņiem ar spēcīgiem vēzieniem tuvojas Džeika Miškina galva. Kopīgiem spēkiem viņi pagrieza Karolīnu apkārt un noguldīja uz spilvena ar galvu un pleciem virs ūdens.
“Es viņu turu,” iesaucās Kroseti. “Kur ir tavi bērai?”
Tajā brīdī otra vīrieša sejā parādījās šoks. Viņš sāka mežonīgi uz visām pusēm grozīt galvu un saukt. Kādu divdesmit piecu jardu attālumā viņi ieraudzīja kaut ko mazu un tumšu parādāmies starp šļakstiem — zēnu. Tad peldētājs pazuda. Džeiks atgrūdās un (raucās uz vietu, kur viņš nozuda, bet Kroseti bija skaidrs, ka lielais vīrs nemūžam nepaspēs nonākt līdz bērnam, pirms tas nogrims un nebūs vairs sasniedzams. Un tad gar ātrumlaivas priekšgalu parādījās ūdens šļaksti un ātri peldošs stāvs — Imodžena Miškina ideālā kraulā. Viņa ienira un atkal parādījās, stingri piespiedusi brāli pie krūtīm veidā, kādu atzina Sarkanais Krusts, un peldus uz muguras kopā ar viņu ātri sasniedza tuvāko salu.
Drīz vien visi pieci bija uz salas, zemes pleķīša, kas nebija daudz lielāks par laba izmēra virtuvi. Kroseti noguldīja Rolliju uz muguras un pūta viņai mutē, kamēr viņa sāka klepot un izvēma labi daudz ūdens.
“Tev nekas nekait, Karolina?” viņš vaicāja.
“Auksti.”
Kroseti aplika viņai apkārt roku. “Mēs varētu apvienot mūsu siltumu, piemēram, tā.”
Viņa turējās stīvi. “Nezinu, kā tu vari man pieskarties.”
“Kāpēc? Tāpēc, ka tu šmauci citus vīriešus? Es it kā to jau zināju. Vienīgi es būtu pateicīgs, ja tu atkal nebēgtu projām. Tas tevī ir vienīgais, kas mani no tiesas kaitina. Un melošana. Es varētu iztikt ar mazāku devu.”
“Citādi es esmu ideāla.”
“Diezgan lielā mērā. Ak, lūk, kur otrā kulminācija.”
Viņa paskatījās un ieraudzīja Švanovu un viņa rokaspuisi, kas brida ārā no ūdens. Šķita, ka ne viens, ne otrs vairs nav bruņots. Rokaspuisis streipuļoja un no ievainojuma galvā pamatīgi plūda asinis, un Švanovs turēja savu kreiso roku pie elkoņa un sāpēs viebās. Miškins pagaidīja, kamēr abi vīrieši nonāk līdz vietai, kur ūdens viņiem ir līdz ceļiem, tad piebrida pie Švanova, atsita vārgu sitienu, sagrāba viņu aiz siksnas un apkakles, pacēla pāri savai galvai un meta pret rokaspuisi. Abi vīrieši nogrima. Viņš to atkārtoja vēl divas reizes, kamēr abi saprata, aizbrida tālāk un aizpeldēja līdz nākamajai sīkajai saliņai.
“Ja šī nebūtu komēdija, tu tā nebūtu darījis,” novēroja Kroseti. “Nelietis un otrā plāna lomas atveidotājs cīnītos līdz nāvei, un abi ietu bojā, vai arī nelietis nogalinātu otrā plāna lomas atveidotāju, un tad varonis viņu piebeigtu. Bet varbūt šī ir komēdija. Es biju domājis, ka ir trilleris. Lūk, arī kavalērija, — kā vienmēr, par vēlu.”