Runājot par raksturu, Imodžena, atšķirībā no savas mātes, ir ideāls Nar-ciss; visi citi eksistē tikai tāpēc, lai viņu pielūgtu, bet, ja ne, lai piesargās! Viņa ir sportiste — visai talantīga peldētāja — un grib kļiīt par aktrisi. Šo ambīciju es atbalstu, jo uzskatu, ka viņa ir piemērota tikai šādai dzīvei. Domāju, ka meitai šī nosliece nāk no manis. Kad mācījos Bruklinas vidusskolā, skolotāja teica, ka man esot laba balss un man vajadzētu izrādīt interesi par dramatisko teātri, un, izrādījis interesi, es dabūju Teļegina lomu “Tēvocī Vaņā”, mazu lomu, bet, kā visas Čehova lomas, to iespējams padarīt neaizmirstamu. Domāju, ka Bruklinas vidusskolās vairs nespēlē Čehovu, bet tolaik spēlēja, paralēli daudziem citiem kultūras pasākumiem, kas vairs nav iespējami pašreizējā sīko vērtību laikmetā. Teļeginu lugā dēvē par Vafeli, jo viņa seju klāj baku rētas, un manējā sešpadsmit gados arī bija briesmīga. Mans garākais teksts bija: “Es esmu zaudējis laimi, bet saglabājis savu lepnumu.” Dabiski, ka es iemīlējos Glorijā Gotleibā, kas spēlēja Soņu, un nemaz nezināja, ka tāds Džeiks Miškins eksistē utt., bet interesantākais, ka pat pēc tam, kad biju nokāpis no skatuves, un arī pēc tam, kad bijām nospēlējuši savus trīs uzvedumus auditorijā, kas oda pēc apelsīnu sulas, es vēl aizvien jutu, ka manī dzīvo Teļegins, un tā bija brīnišķīga izjūta, ka izdomāts cilvēks, ko radījis sen miris autors, var savā ziņā aizstāt manu personību.
Šeit jāpiemin, ka līdz brīdim, kad parādījos “Tēvocī Vaņā”, biju nožēlojama persona, pārāk nenozīmīgs, pat lai būtu izsmiekla objekts. Nozust lielā pilsētas vidusskolā ir salīdzinoši viegli, bet man bija īpašs iemesls saplūst ar dzeltenbrūnajām sienas flīzēm. Es biju katolis ar ebreju vārdu un vectēvu nacistu skolā, kur aristokrātija bija intelektuāla un gandrīz pilnībā ebrejiska, turklāt Izijs Grāmata bija zināms tālaika bulvāru presei, jo bieži tika apsūdzēts, bet ne reizi — notiesāts. Es dzīvoju šausmās, ka kāds (t.i., Glorija Got-leiba) ievēros sakarību. Turklāt vēl mans divus gadus vecākais brālis Pols bija bandīts. Viņš to uzskatāmi lika saprast, kā bandīti toreiz darīja, nēsājot melnu ādas žaketi, mugurpusē saceltu apkakli, un Elvisa frizūru. Būt nekam bija daudzkārt labāk, nekā dzīvot ar slavu, ka esi Pola Miškina brālis. Zināmā mērā es, protams, sapratu, ka viņa negantā aura mani sargā no terora vieglā formā, kas citādi būtu bijis mans liktenis. Pols uzstāja, lai tad, ja mani iekausta, kas notika diezgan bieži, kaustitājs būtu vienīgi viņš. Ļaunākais kautiņš, ko piedzīvoju uzaugot, bija, kad Pols atriebās diviem puišiem no labi zināmas ielu bandas, kas pa ceļam uz skolu bija atņēmuši man lenča naudu. Viņš izmantoja ķieģeli.
Šie uzmācīgie tēli. Galu galā ne jau to es gribēju pierakstīt, lai gan — iespējams — svarīgi ir tas, ka tieši pēc šī kautiņa, kura rezultātā Polu izmeta no skolas, es sāku nopietni cilāt svarus. Apņēmos būt neatkarīgs no apziņas, ka viņš mani aizstāvēs, un turklāt pieņēmu, ka tad, ja kļūšu spēcīgs, spēšu izvairīties no kautiņiem. Ja vien es būtu zinājis.
Jebkurā gadījumā, pēc “Tēvoča Vaņas” es padarīju sevi par satriecošu nelgu, vairāk vai mazāk pastāvīgi dzīvojot tēlā, nēsājot vecu brokāta vesti, ko biju atradis krāmu tirgotavā, runājot ar vieglu akcentu, izliekoties, ka man jāmeklē atmiņā pēc angļu vārda, vervelējot kaut ko, kas, manuprāt, izklausījās pēc krievu valodas. Es kļuvu mazliet populārāks, kā reizēm iecienīti kļūst smieklīgi trakie, un sāku saņemt aicinājumus uz šikām ballītēm, ko rīkoja sabiedrībā pazīstamas ebreju meitenes. Nākamā luga, ko uzvedām, bija “Romeo un Džuljeta”, un es biju Merkucio. Saderība ar viņu bija daudz labāka nekā ar Teļeginu, jo piepildīt gaisu ar nekaitīgām blēņām, ieņemt groteskas pozas un absurdi mirt jaunam šķiet lieliski; ari pārāk lielu apgrūtinājumu nesagādā runāt it kā bagātīgos un plūstošos jambos, kamēr visi ap tevi vēlas, lai tu būtu miris. Pusauga puikam Merkucio lomā pats grūtākais ir runāt neķītrības un nesākt smieties, piemēram, visa tā runa 1 cēliena 4. ainā par duršanu ar dzeloni var būt pat grūtāka, nekā pārliecinoši notēlot Romeo. Kas attiecas uz Džuljetu... ziniet, kā intelektuālā īpašuma advokāts es teiktu, ka Šekspīra slavenās izdomāšanas spējas slikti izpaužas sižetos. Visas, izņemot divas lugas, ir aizņemtas, reizēm pat acīm redzami, no agrākiem avotiem, un labi, ka tajos
г
laikos nebija autortiesību. Mēs ejam klausīties viņa lugas, lai dzirdētu valodu, tāpat kā uz operu ejam, lai klausītos mūziku; sižets abos ir otršķirīgs, patiesībā banāls, bet — un to pamanīja arī laikabiedri — nav neviena, kas līdzīgi viņam spētu paņemt kaut ko no dzīves un uzlikt uz skatuves. Tāds gājiens ir
)I1 cēliena beigas, 2. aina. Tā ir slavenā balkona aina, un es nedomāju sākuma daļu, ko visi citē, bet no mīlestības prātu zaudējuša bērna tēlojums ainas beigās. Pieaugušais to nenospēlēs — Klēra Blūma varbūt —, lai nešķistu absurds, bet sešpadsmitgadīgais var likt ainai dzīvot, sevišķi, ja viņš, tāpat kā es, ir iemīlējies meitenē. Ļoti skaidri atceros mirkli, kad, vērojot ka dievišķā mis Gotleiba gari izstiepa atvadas, es nodomāju, ka tā ir mana dzīve — atvērt sevi ģēnijam, būt pārņemtam, atbrīvoties no sava nožēlojamā es.
Šis bija mans pirmais gads vidusskolā, gads, kas iezīmēja Ņujorkas mafijas garā norieta sākumu. Tolaik, vēl pirms tam, kad līdz ar misteru Valači sabruka klusēšanas kodekss, labākais veids, kā novākt malā ietekmīgu itāli, bija panākt, lai viņu pieķer nodokļu pārkāpumos, un mans tētiņš tāpēc nonāca tieši uzmanības centrā. Pret viņu, kā parasti, izvirzīja daudzas apsūdzības un izdarīja aizvien lielāku spiedienu, lai piespiestu liecināt pret saviem darba devējiem. Ja viņi būtu atlicinājuši laiku, lai paprasītu padomu ģimenei, tad nebūtu vis tā sajaukuši tētiņu ar kādu, kam trūkst dzīvesspara. Togad visu rudeni, kamēr mēs skolā mēģinājām “Romeo un Džuljetu”, Ņujorkas dienvidu apgabala federālajā tiesā pret tētiņu notika tiesas process. I.ai gan mēs nekad neesam bijuši ģimene, ko varētu nosaukt par laimīgu, šis periods bija sevišķi drūms.
Ļaujiet man šeit īsumā aprakstīt ģimenes drāmu. Izijs un Ermentrūde turpināja, kā bija sākuši, dzīvot pistoles stobra galā (vismaz metaforiski), un, lai gan, manuprāt, uzskatīja, ka mīl viens otru, tas nozīmēja vēl arvien mēģināt piespiest iemīļoto rīkoties pēc savas gribas. Lūk, spilgta aina, kas neizzūd man no prāta. Ir vakars. Mēs, zēni, esam pirmspubertātes vecumā, iespējams, man ir astoņi, Polam desmit, māsai seši gadi. Mēs, kā pienākas, esam izpildījuši mājasdarbus, ko pārbaudījis Obersturmbannfūhrer-Mutti. Gaisā jūtams smags ģermāņu virtuves aromāts. Tas vēl joprojām ir laiks, kad ailes in Ordnung, pirms Tās Padauzas, viņa mīļākās atklāšanas, pēc kā mūsu mamma, var teikt, uz laiku pārstāja dzīvot. Iespējams, mēs skatāmies maz-formāta melnbalto televīziju, iespējams, strīdamies, kuru kanālu skatīties. Saspīlējums pieaug, kad pulkstenis tuvojas sešiem, tad jau ir tiem pāri. Vai
\ т
\ atnaks? Vai viņš būs labā garastāvoklī vai ne? Seši trīsdesmit, un Mutti dauza kastroļus un cērt atvilktnes, un bubina vāciski. Mēs dzirdam, kā pret glāzi nošķind pudele. Septiņi. Deguma smaka, dārgie proteīni izkalst, dārzeņi savārās neēdamā putrā. Mēs esam izsalkuši, bet neuzdrīkstamies ieiet virtuvē.