Septiņi piecpadsmit, un durvis atveras. Mūsu sirdis pamirst, kad redzam viņa seju. Šovakar mazajiem nebūs nekādu dāvaniņu, nekādas trakas “auļo-šanas ar zirgu pa prēriju” zēniem, nekādas mazās meitenītes pacelšanas gaisā un griešanas apkārt. Nē, šovakar mēs ejam taisnā ceļā pie galda, un sabojātās vakariņas ar lielu troksni tiek nosviestas visiem priekšā, un mans tēvs saka, viņš šo draņķi neēdīšot, un tad tas sākas, vispirms angliski un tad vienkāršotā vācu valodā, kurā, pat ja nevaram saprast precīzu vārdu nozīmi, nepārprotami ir jūtama agresija. Tad sāk lidot šķīvji un galda piederumi un Mirjama paslēpjas zem galda, un es viņai sekoju, spiežot sev pie krūtīm māsas mazo, raudošo galviņu. Pols paliek sastindzis sēžam krēslā, un es no savas vietas zem galda viņu redzu, brāļa nobālējušo seju, arī baltos pirkstu kauliņus dūrē, kas tur sažņaugtu galda nazi. Skandāls kļūst skaļāks, un parasti beidzas ar “sasodītā naciste” un ar atbildi “žīdu cūka”, un tad tēvs iecērt Mutti pļauku un aiziet. Blanks! Un mēs atkal izlienam ārā, un viņa liek mums sēdēt taisni un apēst katru neēdamās pārtikas kripatiņu, pa to laiku stāstot, ko nozīmējis patiešām ciest badu nabaga Vācijā phēc kahra, un thā mums tagad vajag apēst visu. Taču ne jau tāpēc mēs ar mokām rijām ēdienu, bet gan — ko citu mēs vēl viņas labā varējām darīt?
Bet procesa laikā tā vairs nenotika, tad valdīja klusums. Mutti uzmeta galdā uzsildītus konservus un atgriezās savā guļamistabā, no kuras atplūda vācu klasikas skaņas: Bēthovens, Brukners, Vāgners. Viņa sāka vairāk dzert, un, kad piedzērās, skaļums pieauga spēkā. Tētiņš tad varēja izspert durvis un sadauzīt plates vai vienkārši aiziet un neatgriezties dienām ilgi. Pols arī reti bija mājās. Pabeidzis (ar grūtībām) vidusskolu, viņš bija pasācis turēties kopā ar savu bandu, kas arī bija beigusi (ka drīz vien uzzinājām) nodarboties ar sīkām zādzībām un pārgājusi pie bruņotas laupīšanas.
Līdz ar to man bija jātiek galā ar saimniecību un māsu Mirjamu, kam tolaik bija četrpadsmit. Mirijas seja jau bija izveidojusies pamanāma, ko viņa saglabās, kad kļūs pieaugusi, seja, kuras slīpās plaknes iedarbojās kā anti-radaru bumbvedēji, ļaujot nemanāmi iekļūt dziļi ienaidnieka teritorijā, šajā gadījumā, pie vīriešu dzimuma. Es patiesībā nemēģināju viņu uzraudzīt, zinot, ka tas būtu veltīgi, bet varēju vismaz nodrošināt, lai viņa būtu paēdusi un staigātu tīrās drēbēs, un mēs ar Polu veiksmīgi (es ticu) atvairījām to tipu uzmanības pierādījumus, kam bija pāri trīsdesmit. Kādu rītu, tieši pirms Pateicības dienas, tētiņš neparādījās tiesā un neatgriezās arī mājās. Dabiski, mēs baidījāmies no ļaunākā — ka mafijas draugi būs zaudējuši ticību viņa klusēšanai (jo tolaik jau bija pavisam skaidrs, ka viņš, ja nenoslēgs darījumu, dabūs apsūdzību pēc galvenajiem punktiem) un rīkojušies, lai to nepieļautu. Atceros, ka es iedomājos, kā viņš noslīcināts degvielas tvertnē vai guļ zem lielceļa asfalta, un mēģināju just skumjas, bet neveiksmīgi.
Viņš nebija nogalēts. Pēc dažām nedēļām laikraksti ziņoja, ka tētiņš redzēts Telavivā. Viņš bija izvairījies no ierašanās tiesā un sekojis savam patronam Meijeram Lenskim omulīgā trimdā. Mums — ne kartītes, ne zvana. Vēlāk dzirdēju, ka viņš, paklausot Izraēlas valdības mudinājumam, mainījis savu vārdu uz kaut ko ebrejiskāku, lai gan domāju, ka tajā nācijā netrūkst ari Miškinu. Tas viss notika, pirms preses drudžainā rosība kļuva par likumu, un tā pie mums ieradās tikai pāris reportieru, un Polijs un viņa draugi tos pārmācīja, sasita kameras utt. Tas bija laiks, kad presi varēja pārmācīt tā, lai tas netiktu uzņemts videolentē, kas, pēc manām domām, presi padarīja civilizētāku. Tā kā tētiņš bija ieķīlājis mūsu māju un savus nekustamos īpašumus, lai samaksātu milzīgo drošības naudu, turklāt aizbēdzis, paņemot līdzi visu skaidro naudu, kas bija pie rokas, mēs būtībā bijām pamesti bez jebkādiem līdzekļiem. Pēc pieklājīga laika posma ieradās tiesas izpildītāji, paņēma tētiņa kadiljaku un pasniedza mums izlikšanas dokumentus.
Šajā brīdī notika neliels brīnums. Kādu sestdienas rītu mani pamodināja rosīga mantu kravāšana un “Parsifāla” skaņas no stereo aparatūras. Mutti bija atpakaļ, vadībā, izkliedza pavēles. Mēs, bērni, tikām iesaistīti darbībā līdz ar diviem vāciski runājošiem tipiem, ko es nekad agrāk nebiju redzējis, iespējams, kara noziedzniekiem, kas slēpās un ko Mutti bija kaut kur uzrakuši. Tā atkal bija 1945. gada Rēgensburga, Hitlers bija projām, nāca sarkanie, un dzīvi vajadzēja veidot no drupām. Es saprotu, ka Ukrainas ciemi 1941. gadā priecājās par nacistu ierašanos, un mēs, bērni, bijām nedaudz līdzīgā situācijā — jebkas bija labāks par to, ko pēdējā laikā bijām pieredzējuši, un mātes fašisms vismaz bija zināms lielums. Vāciešiem bija arī smagā mašīna, un tā pārveda mūs no ērtās ķieģeļu mājas Fletbušā uz divu guļamistabu dzīvokļa šaurību augstceltnē, kas bija sociālais projekts ārpus Kvīnsas robežām.
Tā mūsu dzīve turpinājās bez tētiņa. No algas, ko Mutti saņēma kā administratore Kingskauntijas slimnīcā, tikko pietika apakšveļai un Bratwurst. Mēs, bērni, tāpēc nodevāmies tādai dzīvei, kas, mūsuprāt, visvairāk kaitinātu tētiņu: Pols kļuva par drīzāk stulbu nekā gudru noziedznieku; es kļuvu par izcilu studentu (t.i., Schmuck); un Mirija, skaidri un gaiši runājot, kļuva par staiguli. Nepagāja ilgs laiks, kad Polu saņēma ciet par uzbrukumu alkoholisko dzērienu veikalam, un viņš par savu pārkāpumu tika nosūtīts uz štata ziemeļiem, Mirija aizbēga ar pleiboju, un es pabeidzu skolu ar izcilību, lieliski nokārtoju eksāmenus un devos uz Kolumbiju, kur sastapu Mikiju Hāsu. Ceru, ka tas savieno visus punktus.
Taču es sāku šo garo atkāpi, rakstot par saviem bērniem, un redzu, ka neko vēl neesmu pateicis par dēlu Nikolasu — Niko, kā mēs viņu saucam. Ilgu laiku mēs domājām, jeb drīzāk es domāju, ka ar Niko kaut kas nav kārtībā, iespējams, viņam piemīt kaut kāda autisma forma vai kāds no citiem bērnības sindromiem, ko izgudroja vēlāk, lai pagādātu farmaceitiskajām kompānijām svaigu tirgu. Viņš nesāka staigāt un runāt parastajā laikā, un, lai gan māte uzskatīja, ka bērnam nekas nopietns nekait, es uzstāju, ka viņš jāparāda dažādiem speciālistiem. Ar laiku mātei izrādījās taisnība. Niko sāka runāt apmēram četru gadu vecumā un no paša sākuma runāja ideālos teikumos un ap to pašu laiku parādīja, ka ir iemācījies lasīt. Viņš ir sava veida brīnumbērns, lai gan mēs neesam īsti pārliecināti, kāda. Es tagad atzīstu, ka nekad neesmu juties pavisam omulīgi viņa klātbūtnē. Sev par kaunu. Kad dēlam bija seši gadi (pirms izjuka mūsu mājas dzīve), viņš mēdza ienākt mazajā istabiņā, ko es izmantoju par studiju vai kabinetu, un stāvēja, skatīdamies uz mani, un pilnīgi neko neteica, kad vaicāju, ko viņš vēlas. Ar laiku es sāku nelikties zinis par viņa klātbūtni vai mēģināju nelikties zinis. Reizēm es iedomājos, ka viņš var ieskatīties manī, manās dziļākajās domās un vēlmēs un ka viņš vienīgais no manas ģimenes tad zināja, cik pilnīgi sapuvis esmu.
Niko un Imodžena apmeklē Kopleja Akadēmiju, un Niko speciāli tiek mācīta matemātika un datorzinības. Abās dēls parāda izcilas dotības. Šādi Izijs Grāmata savā ziņā pārsteidz pāri paaudzēm, apejot mani, jo nekad neesmu saņēmis vairāk par В tajos nedaudzajos matemātikas kursos, ko prasījusi mana izglītošanās. Niko ir drukns, nopietns vīriņš, un viņa sejas vaibsti jau sākuši līdzināties vectēvam pa tēva līniju — tumšas, piesardzīgas, neizprotamas acis, Schnoz, plata mute, biezi, vijīgi, tumši mati. Cik zinu, viņš