nekad neko nav iemācījies no manis. Pēdējā reize, kad kaut ko mēģināju darīt zēna labā, bija baseinā, kad centos viņu iemācīt peldēt. Man ne tikai tas neizdevās, bet manas pūles noveda Niko tik dziļā un ilgstošā histērijā, ka neviens nekad vairs nav mēģinājis viņu mācīt, un viņš joprojām ir palicis šausmu pārņemts slīcējs. Uz zemes, pieņemu, Niko ir samērā laimīgs. Kop-leja ir tāda vieta, kur, ja vien neciet no disciplīnas trūkuma, tevi liek mierā. Akadēmija nepiešķir grādus, bet mācības maksā divdesmit astoņi tūkstoši un pieci simti gadā. Es par to ne mazākajā mērā nežēlojos, jo labi nopelnu. Maksa par maniem pakalpojumiem caurmērā ir septiņi simti piecdesmit dolāru stundā, un ikgadējie honorāri parasti krietni vien pārsniedz divtūkstoš stundas gadā. Varat parēķināt paši. Man nav dārgu vaļasprieku (vai, jāsaka, ir tikai viens), man nepatīk ceļot, un man ir mērenas prasības. Esmu iegādājies bēniņstāvu Tribekā, pirms vēl cenas kļuva nesamērīgas, un arī Amē-lijas dzīvesstils ir visai vienkāršs, un viņai ir pašai savi ienākumi, lai gan, ja sievai dotu brīvu vaļu, viņa atvēlētu visu mūsu mantu nabagiem un trūkumcietējiem, bet pati ar bērniem dzīvotu zem autostrādes, nevis jaukā ķieģeļu rindu mājā uz Austrumu Septiņdesmit sestās ielas.
Es mīlu savus bērnus, tāpat kā mīlu jebko citu, kas, jāteic, nemaz nav tik daudz. Es spēju saglabāt laba tēva simulakru3 vienkārši ka iztēles aktu, kā agrāk spēju saglabāt laba dēla, laba brāļa, drauga utt. tēlu. Muļķot cilvēkus ir daudz vieglāk nekā varētu iztēloties, un, kamēr sastapu Amēliju, domāju, ka tā ir visiem. Man šķita, ka ļaudis paņem scenāriju no kultūras kārbas un to izspēle; es tiešām domāju, ka nav nekādas atšķirības starp Džeiku Miškinu, kas tēlo Mcrkucio, un Džeiku Miškinu, kas tēlo Džeiku Miškinu, izņemot to, ka Merkucio bija labāk uzrakstīts.
Tas, starp citu, ir iemesls, карее es nesāku tēlot profesionāli. Es sev sacīju, ka pametu teātri (ak, cik uzkrītoši tas izklausās pēc sevis žēlošanas!) tāpēc, ka man bija nepieciešami droši ienākumu avoti, lai uzturētu ģimeni, bet patiesībā, tiklīdz iejutos lomā, man bija gandrīz neiespējami no tās atbrīvoties. Tas, kas bija smieklīgi un ekscentriski vidusskolā, kļuva smieklīgi un dīvaini, kad kļuvu mazliet vecāks, bet pēc tam vairs pavisam nebija smieklīgi. Es iztēlojos sevi pavadām dienas slēgtā palātā, iestidzis Makbetā vai Torvaldā Helmerā. Vai Estragonā. Un turklāt, nezinu kas, bet kaut kas nopietni indīgs piemīt ar
teātri saistītajiem cilvēkiem, vai varbūt es tikai pārspīlēju, jo tas mani biedēja. Tāpēc pārslēdzos uz juridisko skolu, un neesmu to ne reizes nožēlojis. Es neapmeklēju izrādes.
Esmu atgriezies pēc pārtraukuma, kurā iedzēru kafiju un apēdu virtuli. Esmu atvedis uz Saranaka ezeru divus dučus šo pīrādziņu, un kādu laiku pārtieku no tiem un kafijas. Mājā ir lieli konservu un ilgi glabājamu produktu krājumi, daži no tiem krietni veci, un saldētavā ir zivis un medījums. Mikijs sacīja, ka es šeit varot palikt, cik ilgi gribot, lai gan piebilda, ka kodoluzbru-kuma gadījumā man būšot jādalās ar viņu un kādu no viņa trīs sievām — atkarībā no tā, kuru viņš izvēlēsies ņemt līdzi. Divdesmit sešu jūdžu attālumā no šejienes atrodas pilsēta, Ņūveimāra, bet es neesmu to apmeklējis. Domāju, ka labāk būs, ja neviens no vietējiem nezinās, ka esmu šeit. Māja atrodas visai nomaļā vietā, garas zemesceļa piebrauktuves galā, kas nogriežas no lielceļa, kurš savukārt atdalās no otrās šķiras pavalsts ceļa, nogriežoties no 30. ceļa uz rietumiem no Saranakas ezera. Taču nošķirtība ir tīri fiziska, jo pirms dažiem gadiem Mikijs uzstādīja satelīta šķīvi, un tā šeit var redzēt parastos divsimt kanālus, un, kas vēl nozīmīgāk, pateicoties šķīvim, šeit ir pieejams platjoslas internets. Man patīk sajust, ka, nospiežot dažus taustiņus, es varu nosūtīt šo vēsti visai pasaulei. Kādā brīdī tas var kļūt par priekšrocību kaulējoties, lai gan es vēl nezinu, ar ko.
Pārlasot uzrakstīto, redzu, ka esmu neglābjami sabojājis stāsta virzību. Varbūt būtu bijis labāk, ja es vienkārši sāktu rakstīt savu dzīvesstāstu, it kā, līdzīgi Breisgērdlam, atrastos uz nāves gultas, nevis tikai kavētos pie vardarbīgu beigu iespējas ne pārāk tālā nākotnē. Nāve, domājams, koncentrē prātu, pieņemot, ka prāts vēl ir palicis. Nelaime, ka sākumā es gribēju pastāstīt vienkāršu stāstu, kādu jūs esat raduši atrast lētos trilleros, elektronisku ekvivalentu pēdējā elpas vilciena vēstījumam, noslēpumainus ķeburus uz apmetuma, ar asinīm rakstītu zīmīti — “smaragdi atrodas p\nesalasāms ķeburs]” vai “Tas nebija Has”. Un no tā izaug sižets. Bet šķiet, ka mana dzīve sajaucas ar stāstu, tāpat kā Breisgērdla dzīve, t.i.:
I.ai arī Dievs mani nav saucis stāvēt starp dižajiem, tomēr esmu vīrs, nevis zemes pika, un mans stāsts ir stāstīšanas vērts, kaut vai tikai, lai palīdzētu uzaudzināt manu dēlu, kam tagad jākļūst par vīrieti bez tā sliktā parauga, kāds es varētu būt bijis.
Tā teica Breisgērdls, un tā saku es.
Tātad, atgriežoties pie stāsta, es pēc savas dienasgrāmatas redzu, ka nākamās divas dienas paiet bez nozīmīgiem starpgadījumiem, tāpat arī nedēļas nogale, viss tukšs, izņemot vientulīgu vārdu “Ingrida”, kas nozīmēja, ka es droši vien biju aizgājis uz Teritaunu kaut ko iedzert vakariņās, apvienojot tās ar saprāta robežās apmierinošām seksuālām brokastīm, un ardievu, Ingrida.
Nē, tas nozīmētu necieņu pret ļoti jauku sievieti, horeogrāfi, ko sastapu mūzikas kompānijas galā koncertā un kurai liku sevī ieķerties tāpēc, ka biju uzmanīgs, iejūtīgs, dāsns un liels. Viņa nav pirmā un nebija pēdējā, kas spēra šo kļūmīgo soli. Es nezinu, kas mūsdienās noticis vīriešiem, bet šķiet, ka Man-hetenas sala ir pilna ar pievilcīgām, elegantām, seksīgām sievietēm vecumā starp trīsdesmit un piecdesmit, gan precētām, gan neprecētām, kurām ir gandrīz neiespējami ar kādu pārgulēt. Es daru, ko varu, bet tā ir skumja nodarbošanās. Nesāksim tagad par to visu runāt.
Pirmdien no rīta notika mūsu parastā partneru sanāksme, un pēc tam es, kā parasti, piezvanīju savam šoferim un devos uz sporta zāli. Iepriekš minēju, ka mans dzīvesveids ir visai vienkāršs, nekādu dārgu vaļasprieku utt., bet jādomā, ka šoferi, ko var izsaukt, kad nepieciešams, varētu uzskatīt par ekstravaganci. Kopā ar mašīnu tas man gadā izmaksā nedaudz mazāk par piecdesmit tūkstošiem, bet, no otras puses, lielu daļu no tiem man atmaksā kā biznesa izdevumus. Citādi pārvietoties starp manu māju un biroju ērti un ātri nav iespējams, un parastā taksometrā es neietilpstu, vismaz tā es sev saku. Automašīna ir Lincoln pilsētas variants, tumši zilā krāsā, lai atšķirtos no visiem melnajiem linkolniem. Šoferi, kas pie manis nostrādājis gandrīz sešus gadus, sauc Omārs. Viņš ir palestīnietis un, tāpat kā es, smagsvara cēlājs. Kad sastapāmies, viņš vadīja taksometru, un mēs viens otram pasūdzējāmies, ka taksometri, kas pēc noteikumiem paredzēti Ņujorkā, nav domāti tādiem vīriešiem kā mēs, vienalga, pasažieriem vai vadītājiem, un tieši tāpēc es nolēmu iegādāties linkolnu un likt, lai Omārs to vada. Viņš ir fantastisks šoferis, gan drošs, gan ātrs, nedzer un uztur automašīnu nevainojami tīru. Vienīgais viņa trūkums (ja to par tādu var nosaukt) — kad pienāk lūgšanu laiks, Omārs jūt pienākumu nobraukt ceļmalā, izvilkt no bagāžnieka paklājiņu un nomesties ceļos uz ietves. Taču tas ir noticis tikai dažas reizes, kad esmu bijis mašīnā.
Es pats neesmu ticīgais, lai gan neesmu arī ateists. Nedz arī agnostiķis — pozīcija, ko uzskatu par absurdu un pārmērīgi biklu. Pieņemu, ka joprojām