esmu katolis, lai gan ticibu nepraktizēju. Gluži kā dēmoni ellē es ticu un drebu. Ja cilvēki vaicā, es saku, tas ir tāpēc, ka man riebjas noteiktas vietas hierarhijā vai Vatikāns, it kā baznīca nebūtu pietiekami laba, lai ietvertu to dižumu, kas ir Džeiks Miškins, bet tā nav taisnība. Es atmetu reliģiju tāpēc, lai varētu būt sātans starp sievietēm. Jā, tas ir mans vienīgais dārgais vaļasprieks.
Atgriežoties pie pirmdienas... Es pabiju sporta zālē, kas atrodas uz Piecdesmit pirmās ielas netālu no Astotās avēnijas. Daļu no sporta zāles aizņem vienkāršs paklājs un Nautilus aprīkojums vietējiem, bet svarcelšanas zāle ir iekārtota neparasti labi. Tas tāpēc, ka sporta zāles īpašnieks Arkādijs V. Demi-čevskis agrāk bija kaislīgi cilājis svarus vecajā Padomju Savienībā. Arkādijs, ja viņam palūgs, dos padomus svarcelšanā, un viņam ir sauna krievu stilā un uz vietas pieejams masieris. Šajā sporta zāles galā smaržo pēc kadiķiem, sviedriem un tvaika. Arkādijs saka, ka lielie svarcēlāji vairāk ceļot ar galvu nekā ar ķermeni, un esmu atklājis, ka viņam ir taisnība. Lai cik muskuļots ir cilvēks, viņam nevajadzētu būt spējīgam pacelt gaisā ceturtdaļu tonnas, bet tas notiek regulāri. Kā jau minēju, pats esmu to paveicis. Galvenais ir koncentrēšanās un, kas zina, kaut kāda savāda telekinēzes forma. Jūtos lieliski relaksējies, kad kādu stundu dienas vidū esmu pavadījis, cilājot svarus. Kad esmu tos pacilājis un iztvaicējies, es tikpat kā vairs neatceros, ka esmu advokāts.
Lai vai kā, tikko biju beidzis darboties ar trīssimt mārciņu sola presi, un Omārs mani koriģēja. Kad pildīju savā pudelē ūdeni no strūklakas Nautilus pusē, ievēroju, ka sporta zālē ienāk divi vīrieši. Pie reģistratūras galdiņa vīrieši aprunājās ar Arkādija meitu Jevgeņiju, un es ieraudzīju, ka viņa norāda uz manu pusi. Abi pienāca pie manis, parādīja savus žetonus un stādījās priekšā kā policijas izmeklētāji Maikls Marejs un Lerijs Fernandess. Mēs tik ļoti esam pieraduši filmās un citur redzēt policijas pratināšanas, esam skatījuši to neskaitāmas reizes, ka tad, kad tas notiek reālajā dzīvē, pārņem dīvaina bezsvara sajuta. īstie policisti izskatās ka tipi, kuri tikko kā nav dabūjuši lomu kādā TV seriālā: parasts vidēja auguma ņujorkietis ar ebrejiem raksturīgiem sejas vaibstiem un tāds pats latino tips. Marejs bija mazliet par tuklu, lai viņu rādītu televīzijā, savukārt Fernandesam bija deformēti zobi. Bija nedaudz pagrūti saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi, kad policisti man vaicāja, vai pazīstu Endrū Balstrodu, jo es iztēlojos, kā tas būtu izspēlēts uz ekrāna, un nojautu, ka viņi tik tiešām ir mācījušies, kā izturēties, skatoties TV seriālus par policijas darbu.
Es atbildēju, ka viņš ir mans klients, un policisti vaicāja, kad esmu viņu pēdējo reizi redzējis, un es atbildēju, ka pirmā reize bija arī pēdējā, un tad policisti vaicāja, vai es zinot, kāpēc kādam varētu rasties vēlēšanās viņam kaut ko nodarīt. Es atbildēju, ka ne un ka es viņu nemaz lik labi nepazīstu, un gribēju zināt, kāpēc viņi ir ieradušies pie manis. Viņi sacīja, ka Balstroda viesnīcas numurā Brodveja centrā, ko Kolumbija rezervējusi vieslektoriem, esot atraduši saistošu līgumu, un šajā brīdī es pavaicāju, vai kāds viņam ir ko nodarījis. Policisti atbildēja, ka kāds viņu apciemojis svētdienas naktī tajā istabā, piesējis pie krēsla un nomocījis līdz nāvei. Viņi man vaicāja, ko es darīju svētdienas naktī, un es pastāstīju par Ingridu.
Nomocījis līdz nāvei. Viņi sīkāk nepaskaidroja, un es neprašņāju. Atceros, ka biju šokēts, bet — un tas bija savādi — ne pārsteigts. Es necentos pastāstīt policijai par saini, ko viņš man nodeva, jo uzskatīju, ka tā nav viņu darīšana, vismaz ne tik ilgi, kamēr pats būšu to izpētījis.
BREISGĒRDLA VĒSTULE (3)
Tā nu mēs sākām, un es atklāju, ka man šis darbs padodas — skaitļi palika prātā, kā latīņu valoda nekad nebija palikusi. Es iemācījos, kas ir divreiz divi, divreiz trīs un tā līdz sešpadsmit reižu pa sešpadsmit. Tad viņš izstāstīja un es paturēju prātā, kā to aprēķināt, neizmantojot neko citu, kā vien zīmuli un papīru; un arī dalīšanu — piemēram, ja cilvēks gribēja iesaiņot kastē 2300 traukus pa divpadsmit katrā, cik kastu bija jāpagatavo un cik palika pēdējā kastē, un tas viss, nelietojot tāfeli. Viņš turklāt iedeva man grāmatu ar nosaukumu DISME jeb holandieša Saimona Stevina Desmitu māksla, kas man bija liels brīnums, un, lai gan Tev, Nana, būs grūti saprast, es tik un tā pastāstīšu, ka Disme ir sava veida aritmētika, kas sastāv no ciparu zīmēm, ar kurām tiek apzīmēts noteikts skaitlis, kuru dēļ arī visi aprēķini, kas cilvēkiem vajadzīgi, tiek ātri veikti ar veseliem skaitļiem bez daļām jeb daļskaitļiem. Kad biju parādījis, ka tas man padodas bez grūtībām, viņš ļāva man ieskatīties savā Eiklīdā, ko nesen bija angliskojis Londonas lordmērs Bilingslijs. To es apriju kā izsalkušais aprij ēdienu, kā savažotais, kas pēkšņi izkļuvis brīvībā. Turklāt viņš man deva norādījumus kvadrantu mākslā un citās filozofiskās lietās, kas, manuprāt, nekad agrāk Fišstrītā nebija pieredzēti, un iemācīja man, kā aprēķināt laukumu mērogā ar kvadrantu un ķēdēm, arī astronomiskos aprēķinus, piemēram, noteikt platuma grādus pēc saules un dažādām zvaigznēm, — man, kas sākumā varēja apzvērēt, ka neatšķir platuma grādus no siera. Tas cilvēkam, ko skolā uzskatīja par muļķi, bija liels sasniegums.
Viss, par ko rakstu, notika vienā vasarā manā divpadsmitajā gadā; bet, palūk, mans tēvs, to redzot, mūs nobāra, sakot, ka es ne tikai pats esot dīkdienis, bet ar šo te novedot dīkdienībā ari viņa klerku. Misters Venke aizstāvējās kā īsts vīrs: ser, šim puisim ir tādas dotības matemātikā, kādas es neesmu vēl pieredzējis, — dažos mēnešos viņš ir iemācījies gandrīz visu, ko varu viņam iemācīt, un drīz vien viņš mani pārspēs. Viņš, tas ir, mans tēvs, vaicāja, kā šī matemātika palīdzēs
man pārdot vairāk dzelzs? Tad misters Venke sacīja, ka tas, ko viņš iemācījis man, lielā mērā paātrinās aprēķinus, un lika, lai parādu tēvam savu aritmētiku.
Tā es paņēmu zīmuli un gabaliņu papīra no kurtuves un, iedomīgi gribēdams izrādīties, sareizināju divus skaitļus, kas kopā veidoja septiņus ciparus. Mans tēvs paskatījās un sacīja, ka tas esot tikai skricelējums. Nē, ser, sacīja misters Venke, viņam ir taisnība. Mans tēvs gribēja zināt, kā viņš to varot pateikt? Tas prasīšot kādu stundu vai vairāk, lai uz tāfeles pārliecinātos, ka skaitļi ir pareizi. Tā mēs palikām katrs pie sava, turklāt mans tēvs bija ieņēmis galvā, ka šādiem rēķiniem ir kāds sakars katolicismu, jo tie varbūt nākuši no Itālijas vai kādām citām zemēm, kas atrodas izvirtušās Romas ietekmē.
Nākamajā dienā viņš lika man pārtraukt nodarbības ar misteru Venki un tā vietā padarīja mani par lietuves strādnieku, sakot, redzēsim, vai te tu arī tikpat labi peldēsi, gardi nosmiedamies par savu atjautību. Tā, manai dārgajai mātei un man gauži raudot, es tiku nosūtīts pie saviem Breisgērdlu brālēniem uz Tičfildu. Vakarā, kad devos projām, misters Venke mani pats uzmeklēja un piespieda paņemt pirmās desmit sava Eildīda grāmatas, sakot, lai turot tās savā sirdī un, ja vajagot, es varot nopirkt vēl pie Pola, un, lai tās labi liekot lietā. Tā es pametu savas mājas.
Manu brālēnu darbnīcas Tičfildā atšķīrās no grāmatvedības Fišstrītā tāpat ka vēršu kaušana atšķiras no gaļas pīrāga pasniegšanas: ar to es domāju netīru, nc-saudzīgu dzīvniecisku darbu. Mans brālēns Metjū, lietuves saimnieks, bija tik ciets kā viņa gatavotās lietas. Skatoties uz mani no augšas, jo viņš bija liela auguma kā lācis, Metjū sacīja, rau, kāds gailēns tu esi, bet nepaies ne gads, un mēs tevi padarīsim sīkstāku vai nogalēsim — redzēsim, kurš no abiem būs tavs liktenis, un smējās. Un, lai gan es strādāju kā vergs un gulēju uz cietiem salmiem kā citi mācekļi, tas nebija smagākais, ko jaunais liktenis bija iedalījis, — es biju svētīts ar labu audzināšanu, kas nekad agrāk manā mājā nebija lāsts, nedz arī esmu bijis daudz starp grēciniekiem miesas ziņā. Bet tie, starp kuriem tagad dzīvoju, man šķita sātani. Mans saimnieks, lai gan sludināja īstu ticību, bija ļauns liekulis. Svētdienās baznīcā viņš bija skaidrā prātā, bet citādi kā īsts trakulis rīkoja kautiņus pilsētā un sita savu sievu un kalpus, kad piedzērās, un mūs, mācekļus, baroja ļoti trūcīgi mūsu suņu būdā. Mācekļi paši daudz vairs neatpalika no dzīvniekiem, tie kāvās, zaga un dzēra, kad vien varēja nočiept alu. Viņi jau no paša sākuma uzklupa man kā vārnas manu labo manieru dēļ un tāpēc, ka biju saimnieka radi nieks, un padarīja manu dzīvi nožēlojamu, ko es pacietu piedienīgi, raudādams tikai slepus un lūgdamies atbrīvošanu, ko nestu nāve vai vienalga kāda cita žēlastība. Bet tad viens no viņiem, vārdā Džeks Kerijs, skaļš lempis, slepus noskatījās, ka lasu Eiklīdu, izrāva to man no rokām un vel izsmēja mani, ka es esot tikai klerks, un lika iesviest to ugunī, un tad es pielēcu kājās kā velns, paņēmu dēli un iesitu viņam pa galvu tā, ka viņš izmeta no rokām grāmatu un nokrita apdullināts zemē. Tad droši vien trīs no viņiem pieskrēja man klāt, jo citādi es būtu izdarījis vēl lielāku ļaunumu, pat noslepkavojis, es domāju, tāds niknums mani bija pārņēmis, lai Dievs man piedod. Bet pēc tam man dzīvot starp viņiem kļuva vieglāk.