4
Raudāšana ilga apmēram piecas minūtes un beidzās ar dziļiem, saraustītiem elpas vilcieniem. Kroseti vairākas reizes vaicāja Karolīnai, kas noticis, bet atbildi nesaņēma. Tiklīdz spazmas bija rimušās, viņa atrāvās un nozuda vannas istabas nodalījumā. Viņš dzirdēja, ka tek ūdens, soļus, debešķīgi švīkstošas skaņas, meitenei pārģērbjoties. Viņa uzvelk kaut ko ērtāku, ar neierastām cerībām nodomāja Kroseti.
Bet, kad Karolīna atkal parādījās, viņa bija ģērbusies pelēkā mehāniķa uzsvārcī un cieši saņēmusi matus ar spilgti zilu šalli, un viņas seja bija notīrīta no visa, pat tā neuzkrītošā kosmētikas mazumiņa, ko viņa lietoja ikdienā. Sejā ne mazāko emociju pēdu. Viņa izskatījās kā cietumniece vai mūķene.
“Jūties labāk?” viņš noprasīja, kad Karolīna gāja garām, bet viņa neatbildējusi sāka grāmatās nomainīt samirkušo susināmo papīru.
Piegājis tuvāk, Kroseti sāka vilkt laukā mitros dvieļus no trešā sējuma. Dažas minūtes klusībā darbojies, viņš ieteicās: “Un?...”
Nekādas atbildes.
“Karolīna?”
“Ko?”
“Vai mēs parunāsim par to, kas tikko notika?”
“Ko tu domā?”
“Es domāju, tev tikko uznāca histērija.”
“Es to nesauktu par histēriju. Es kļūstu mazliet raudulīga, kad iedzeru.”
“Mazliet raudulīga?” Viņš iepleta acis, un viņa tāpat raudzījās pretī. Nekas, izņemot vieglu plakstiņu apsārtumu, neliecināja, ka viņa bijusi citāda, kā vien savaldīgā Karolīna Rollija, kas vēsi sacīja: “Piedod, ja es tevi satraucu. Ja tev nekas nav pretī, es tiešām negribu to tagad apspriest,” — un atsāka darbu.
Kroseti ar to bija jāsamierinās. Skaidrs, ka nebūs nekādas spējas pārejas uz intīmu tuvību, nekādas dalīšanās tumšos noslēpumos un nekāda tālāka fiziska kontakta. Abi strādāja klusēdami. Kroseti nokopa trūcīgās vakariņu paliekas un izlietotos papīra dvieļus. Rollija apsēdās uz taburetes un kaut ko noslēpumainu darīja ar saviem viduslaiku instrumentiem un sabojātajām grāmatām.
Mazliet apjucis, Kroseti sadabūja manuskripta lappuses, kas tagad bija tikko jūtami miklas, un izklāja tās uz virtuves letes un paštaisītā galda. Paņēmis no Rollijas darbgalda palielināmo stiklu, viņš sāka pētīt vienu no lapām. Daži burti bija skaidri salasāmi — patskaņi bija tādi paši kā mūsdienu burti, un īsus, pazīstamus vārdus kā tas un tur varēja viegli saprast. Tomēr daudzi vārdi šķita vienkārši zigzaga ķeburi, un kopumā tur bija pietiekami daudz neatšifrējamu vārdu, lai padarītu neizprotamu vairāk nekā pusi teksta. Turklāt vairākas lappuses šķita rakstītas kādā nepazīstamā mēlē, bet Kroseti nevarēja būt drošs, jo tekstu bija tik grūti salasīt. Vai viņš tiešām redzēja tādus vārdus kā hrtxd? Vai yfdpg?
Kroseti nolēma nepievērst uzmanību tekstam un koncentrēties uz papīra veidu un materiāla raksturu. Visas četrdesmit astoņas lapas bija folio izmērā un šķita dalāmies trīs grupās. Pie pirmās piederēja lapas, kas sastāvēja no astoņpadsmit lappusēm smalka, plāna papīra, bija cieši aprakstītas, akurātas, bet ar daudziem izsvītrotiem vārdiem un rindām; tās kādreiz bijušas cieši salocītas gan vertikāli, gan horizontāli. Otrā grupa sastāvēja no divdesmit sešām biezākām lapām, aprakstītām no abām pusēm, un šeit rokraksts bija plašāks un ķepigāks, ar vairākiem traipiem, lai gan tekstu bija rakstījusi — vismaz Kroseti nepieredzējušam skatienam tā šķita — tā pati roka, kas bija aprakstījusi pirmās astoņpadsmit lapas. Šīs otrās grupas lapas gar vienu malu bija vienmērīgi caurdurtas, it kā būtu izrautas no grāmatas. Bija vēl viena īpatnība — teksts šķita rakstīts pāri izbalējušām, brūnganām skaitļu kolonnām. Kroseti prātā iešāvās vārds “palimpsests”, sniedzot viņam neskaidru gandarījumu, lai gan viņš saprata, ka šis nav īstais paraugs: palimpsests parasti bija attiecināms uz pergamentu, no kura vecais manuskripts nokasīts, dodot vietu jaunam tekstam. Taču viens bija skaidrs — šīs lapas bija rakstītas uz papīra, kas likts lietā spiedīgā brīdī. Atlikušās četras bija lappuses ar zīmuļa atstātiem labojumiem un nepārprotami bija rakstītas uz atšķirīga papīra un ar citu roku. Kroseti pacēla katru lapu tuvāk istabas gaismai un pārliecinājās par sava minējuma pareizību — trīs dažādas ūdenszīmes. Astoņpadsmit
lapas uz smalkā papīra bija apzīmētas ar izlocītu pasta ragu un burtiem А un M, divdesmit sešas caurumotās lapas bija apzīmētas ar kaut ko līdzīgu ģerbonim, bet uz pēdējām četrām bija attēlots kronis.
Kā šī kolekcija astoņpadsmitā gadsimta vidū bija kļuvusi par polsterējumu grāmatas iesējumam? Kroseti iztēlojās tā laika grāmatsietuvi. Pie iesējēja galda atradās makulatūras ķīpa. Galds, iespējams, daudz neatšķīrās no tā, pie kāda grozāmas galda lampas gaismā šobrīd strādāja Rollija, kuras slaikais kakls spilgti un neaizsargāti izcēlās pret viņas tumšo šalli. Tas gan droši vien bija izturīgs Anglijas ozols, izrobots un notraipīts, nevis laminēts palešu koks. Pie tā sēdošais grāmatsējējs pasniedzās pie kaudzes un izvilka no tās sešas lapas, ar žiletes nazi un tērauda lineālu apgrieza tās pēc izmēra un akurāti pielika vākiem.
Tīrākā veiksme, nodomāja Kroseti, ka tik daudzas lappuses, kas, šķiet, rakstītas ar vienu roku, nonāca šajā Čērčila “Ceļojumu” eksemplārā, bet, labāk padomājot, varbūt arī ne. Viņš iztēlojās kādu vecu vīru mirstam un atraitni vai mantiniekus, kas nolemj izvākt mirušā papīrus. Viņi tos visus sakrauj ķīpās uz lieveņa pie ārdurvīm un aizsūta kādu no bērniem pēc vecu papīru tirgotāja, kas atnāk, piedāvā savu cenu un aiznes visu projām. Tagad viņiem būs vieta pieklājīgam pieliekamajam, saka mantinieka sieva, prom visas tās putekļainās, vecās drazas, fū! Un makulatūras tirgotājs iesviež ķīpu savā tvertnē, un pēc kāda laika viņš saņem pasūtījumu no Londonas grāmatsietuves, pastāvīgā klienta, teiksim, par ķīpu makulatūras...