Un tāpēc, ka lappuses ar zīmuļa labojumiem nebija rakstītas ar to pašu roku, grāmatsējējs būs nejauši sajaucis kādu nesaistītu iespiedēja eksemplāru ar makulatūru no Kroseti mantinieces, ļā, tā tas varēja notikt, un šī doma darīja Kroseti laimīgu: viņš negribēja sajukumu, bet atklājumu. Lai gan tagad viņam sāka sāpēt galva — no skatīšanās caur palielināmo stiklu un no tā, ka melni brūnganie ķeburi negribēja atklāt savu nozīmi. Kroseti nolika palielināmo stiklu un devās uz bēniņu otru galu.
“Vai tev ir kāds aspirīns?” viņš vaicāja Rollijai, un bija spiests vaicāt otrreiz. “Nē,” gandrīz vai atrūca Rollija.
“Visiem ir aspirīns, Karolīn.”
Viņa nometa darbarīku, ko tobrīd izmantoja, teatrāli nopūtās, piecēlās no ķebļa, aizsoļoja un atgriezās ar plastmasas pudelīti, ko iegrūda viņa rokās tik spēcīgi, ka tā nograbēja kā mazas kastaņetes. Motrīns.
“Paldies,” viņš stivi noteica un iedzēra trīs tabletes pie virtuves izlietnes. Parasti viņš būtu nolīdis kādā klusā vietā un nogaidījis, kamēr pulsējošās sāpes rimstas, bet pie Rollijas nebija ērtas sēdvietas un izmantot viņas gultu Kroseti neuzdrīkstējās. Tāpēc viņš apsēdās uz virtuves krēsla un sadrūmis stumdīja šurpu turpu veca papīra ruļļus. Ja Karolīna Rollija tiešām būtu normāls cilvēks, viņš domāja, mēs to varētu kopā atminēt, viņai, iespējams, ir grāmatas par ūdenszīmēm un karaļa Džeimsa I laika rokrakstiem vai vismaz viņa zina vairāk par to visu, nekā es...
To iedomājies, Kroseti atplauka un izvilka no kabatas mobilo telefonu. Viņš ieskatījās pulkstenī. Vēl nav vienpadsmit. Vienpadsmitos māte skatījās pusnakts sarunu šovu, un šajā laikā viņa neatbildētu uz telefona zvanu pat, lai dzirdētu, ka pienācis pasaules gals, taču šobrīd viņa būs savā zvilnī ar grāmatu. “Tas esmu es,” viņš sacīja, kad māte atsaucās.
“Kur tu esi?”
“Redhūkā, pie Karolīnas Rollijas.”
“Viņa dzīvo Redhūkā?”
“Tagad tajā dzīvo arī vidusšķira, mamm.”
“Tur dzīvo dokeri un gangsteri. Kāpēc tik smalka meitene dzīvo Redhūkā?” Kroseti kundze vairākas reizes bija sastapusi Karolīnu veikalā un pēc tam savam zēnam izteikusi nepārprotamu mājienu — ja viņam būtu vairāk prāta, viņš kaut ko būtu darījis. Mātes balsī ieskanējās cerība: “Un kā tas gadījās, ka esi tur? Tev kaut kas ar viņu sanācis?”
“Man nē, mamm. Vainīgs ugunsgrēks. Viņai savās mājās vajadzēja apstrādāt dažas smagas grāmatas — viņa ir kaut kas līdzīgs grāmatu sējējam amatierim — un es palīdzēju tās aiznest.”
“Un pēc tam tu paliki pie viņas.”
“Mēs paēdām. Es jau grasos iet projām.”
“Tātad man nevajag izīrēt halli. Vai dot ziņu tēvam Lazaro.”
“Es nedomāju vis, mamm. Piedod. Redzi, kāpēc es zvanīju... vai tu kaut ko zini par septiņpadsmitā gadsimta ūdenszīmēm vai karaļa Džeimsa I laika manuskriptiem? Es domāju, kā tos atšifrēt?”
“Nu, kas attiecas uz agrīnajiem rokrakstiem, tev jāskatās Deivsona un Kencdija-Skiptona “Elizabetes laika rokraksti, 1500—1650”. Tā ir rokasgrāmata, lai gan es saprotu, ka šo to labu var atrast arī internētā, vairāk kaut ko līdzīgu interaktīviem mācību līdzekļiem. Par ūdenszīmēm, ir Greivels... nē,
r
pagaidi, Greivels sākas ar 1700. gadu. Mirklīti ļauj man padomāt... ak, pareizi, paskaties Hīvudu, “Ūdenszīmes: pārskats par 17. un 18. gadsimtu”. Ko tas viss nozīmē?”
“Redzi, lās grāmatas vākos, ko viņa grib salabot, mēs atradām kādu vecu manuskriptu. Es gribētu noskaidrot, kas tas par manuskriptu.” Viņš pierakstīja nosaukumus uz čeka pasakņa savā makā.
“Tev vajadzētu aprunāties ar Faniju Dubroviču no bibliotēkas. Ja gribi, varu viņai piezvanīt un tevi pieteikt.”
“Nē, paldies. Iespējams, ka tas nav viņas laika vērts. Kamēr neuzzināšu, ka manuskripts nav tikai vecs iepirkumu saraksts vai kaut kas tamlīdzīgs. Daļa no tā, dažas lappuses, ir svešvalodā.”
“Tiešām? Kādā?”
“Nevaru pateikt. Katrā ziņā dīvainā, ne franču vai itāļu — vairāk izskatās pēc armēņu vai albāņu. Bet tā varētu šķist tikai tāpēc, ka nevaru rakstīto izlasīt.” “Interesanti. Labi. Galvenais, ka nodarbina smadzenes. Kaut tu atsāktu mācīties skolā.”
“Mammu, tieši to jau es daru. Krāju naudu skolai.”
“Es domāju īstu skolu.”
“Kino skola ir īsta skola, mammu.”
Kroseti kundze neko neteica, bet viņas dēls labi varēja iedomāties mātes sejas izteiksmi. Tas, ka māte pati tam, kas kļuva par viņas profesiju, bija pievērsusies vēl lielākā vecumā nekā viņš tagad, bija mazsvarīgi. Viņa būtu palīdzējusi maksāt par nopietnu skolu ar diplomu, bet uzņemt filmas? Nē, paldies! Viņš nopūtās, un māte sacīja: “Man jāiet. Tu būsi mājās vēlu?” “Varbūt loti vēlu. Mēs klājam susināmo papīru samirkušās grāmatās.” “Tiešām? Kāpēc jūs neizmantojat vakuuma žāvētāju? Vai vienkārši nenosūtāt grāmatas uz Androveru?”
“Tas ir sarežģīti, mammu. Jebkurā gadījumā Karolīna ir atbildīgā. Es tikai palīdzu.” Viņš fonā sadzirdēja klusu mūziku un aplausus, un māte atvadījusies nolika klausuli. Viņu nebeidza pārsteigt tas, ka sieviete, kuras profesija bija devusi viņai milzīgu zināšanu krājumu un kura parasti pabeidza Times svētdienas krustvārdu mīklu divdesmit divās minūtēs, varēja šķiest savu laiku, skatoties dzīvajā ēterā slavenību pļāpas un klausoties viduvēju komiķu nodrāztos jokus, bet viņa neizlaida nevienu vakaru. Māte apgalvoja, ka tā viņa vakaros nejūtoties tik vientuļa, un viņš pieņēma, ka vientuļi cilvēki
patiesībā ir šādu raidījumu galvenā auditorija. Viņš prātoja, vai Rollija skatās pusnakts sarunu šovu. Kroseti nebija ievērojis televizoru viņas mājās. Varbūt vampīri nekļūst vientuļi.
Kroseti piecēlās no briesmīgā krēsla un izstaipījās. Tagad viņam sāpēja ari mugura. Viņš ieskatījās pulksteni un pāri visiem bēniņiem piegāja pie Rol-lijas, kas vēl aizvien bija nolīkusi pār saviem darbiem.
“Kas ir?” vaicāja Karolina, kad viņš tuvojās.
“Laiks mainīt susināmo papīru. Ko tu dari?”
“Lieku atpakaļ vākus ceturtajam sējumam. Vajadzēs pilnībā nomainīt vākus pirmajam un otrajam sējumam, bet šim, domājams, varēšu likvidēt traipus.”
“Ko tu izmanto, lai aizstātu manuskriptu no polsterējuma?”
“Man ir paliekas no tā laika folianta”.
“Tā vienkārši gadījās pie rokas, ko?”
“Jā, starp citu,” viņa atcirta. “No grāmatām, kas sadalītas kartēm un ilustrācijām, daudz kas paliek pāri. Ar ko tu runāji pa telefonu?”
“Ar savu mammu. Klau,” — viņš norādīja uz sienām ar grāmatu plauktiem — “vai tev gadījumā nav kāda grāmata par ūdenszīmēm? Man ir nosaukumi...” Viņš pasniedzās pēc maka.
“Nu, man, protams, ir Hīvuds.”
Atlocījis pasakni, Kroseti pasmaidīja: “Protams. Kā būtu ar Deivsonu un Kenediju-Skiptonu?”
“Tā arī.”
“Es domāju, ka tu neesi paleogrāfe.”
“Es neesmu, bet Sidnijs palūdza, lai apmeklēju kursu par inkunābulām un agrīnajiem manuskriptiem, ko es arī izdarīju. Visi tajā jomā izmanto Deivsonu un Kenediju-Skiptonu.”
“Tad tu šo vari izlasīt?”
“Mazliet. Tas bija pirms dažiem gadiem,” Kroseti saklausīja, ka viņas balsī atkal iezogas tonis, kas attur no tālākas izprašņāšanas.
“Vai pēc tam, kad būsim beiguši mainīt papīrus, es varēšu ieskatīties tajās grāmatās?”
“Protams,” viņa atteica, “bet agrīnie rokraksti ir bleķis. Tas ir kā mācīties lasīt pilnīgi no jauna.” Viņi nomainīja susināmo papīru, un tad Karolīna izvilka no plauktiem abas grāmatas. Viņa atsāka strādāt pie sava galda, un Kroseti ar rokasgrāmatām apsēdās pie mazā galdiņa.