'Ris bija bleķis. Kā bija rakstīts priekšvārdā Deivsonam un Kcncdijam-Skiptonam: “Piecpadsmitā līdz septiņpadsmitā gadsimta gotiskie kursīva rokraksti Anglijā un citur Eiropā ir starp grūtāk lasāmajiem rokrakstiem no visiem, ko parasti aplūko paleogrāfi.” Kroseti uzzināja, ka Elizabetes un Džeimsa I laikabiedri neizšķīra starp “n” un “u” vai “u” un “v”, vai “i” un “j”, nedz arī atdalīja ar apostrofu “ir”. “S” parādījās divos dažādos veidos un “r” četros, un savādas ligatūras savienoja “h”, “s” un “t” ar citiem burtiem, izkropļojot visu burtu formas. Pieturzīmes un rakstību viņi lietoja, kā pašiem patika, un, lai ietaupītu dārgo pergamentu, bija izgudrojuši dučiem nesaprotamu saīsinājumu, ko plaši lietoja pat tad, kad parādījās papīrs. Tomēr Kroseti paklausīgi ķērās pie rokasgrāmatā ievietoto vingrinājumu pildīšanas, sākot ar sera Nikolasa Bekona “Parljecināšaua, kas tejkta kalpiem, kad uiņi bjja zuērējuši kaucelejā mūsu ēras 1559. gadā”. Ap to laiku, kad viņš, pārbaudot gandrīz katru vārdu šajā tulkojumā, nonāca līdz trešajai rindiņai, bija krietni pāri pusnaktij. Rollija vēl aizvien strādāja, un Kroseti nodomāja, ka tiktu pie otrās elpas, ja vien varētu uz īsu brīdi atpūtināt acis un sāpošo muguru. Viņš nometa teniskurpes un atlaidās guļvietā, kas bija iekārtota uz paletēm.
Tad pie viņa auss atskanēja savāds tarkšķis. Viņš lādēdamies pietrūkās sēdus un taustījās pa guļvietu, kamēr uzgāja trokšņa avotu: vecmodīgu modinātāju, kādus zīmē komiksos, ar diviem zvaniem, mēlīti augšā un platu, baltu ciparnīcu. Karolīna bija noregulējusi pulksteni tā, lai tad, kad tas sāk skanēt, zvans nepamodinātu arī viņu, — tipiski elegants un vienkāršs tehniskais risinājums. Kroseti izslēdza modinātāju un ieraudzīja, ka tam ar lentes gabaliņu pievienota zīmīte:
Tava kārta; pēdējās divas reizes es nomainīju pati.
Zīmīte bija rakstīta uz bieza, sena papīra strēmeles ar melnu tinti, rokraksts vijās elegantā kursīvā. Kroseti negantais aizkaitinājums acumirklī izgaisa. Viņš nopētīja dziļi elpojošo augumu sev blakus gultā. Viņš redzēja matu cekulu uz spilvena, ausi, samtaina vaiga izliekumu. Kroseti piesardzīgi pārliecās tam pāri, un viņa seja tagad atradās tikai dažu collu attālumā no Karo-līnas Rollijas sejas. Viņš gari un dziļi ieelpoja un saoda ziepes, kaut kādu šampūnu, līmes un vecas ādas pieskaņu, un zem tās kaut ko personīgāku, meitenes aromātu. Kroseti nebija sveši sieviešu jaukumi, viņa specialitāte bija tās, kam drīzāk patika lādzīgi puiši nekā pretējais tips (kas gan pēc viņa pieredzes bija daudz biežāk sastopams), viņš pat nebija pārliecināts, ka šī
sieviete viņam īpaši patīk. Nē, patiesībā viņš bija pārliecināts, ka nepatīk, un ari pārliecināts, ka nekad mūžā vēl nav guvis tik spēcīgu erotisku lādiņu, kādu saņēma tagad, absurdi ošņājot Karolinas Rollijas ādu.
Neaptverami, bet tā nu tas bija. Viņš palūrēja zem segas un atklāja, ka viņai mugurā ir tumšs T krekls. Kroseti neskaidri varēja saskatīt, ka cauri plānajam audumam izspiežas mugurkaula skriemeļu mezgliņi. Zemāk kaut kas nespodri balts. Viņam vajadzēja noskaidrot, un Kroseti pasniedzās un pieskārās, tik tikko jūtami piedūrās viņas gūžai ar plaukstas mugurpusi, un sajuta stingru, plānu audumu. Šoks kā elektriskā strāva aizšāvās augšup pa viņa roku. Karolīna sakustējās un kaut ko nomurmināja.
Viņš acumirklī bija laukā no gultas un, juzdams konvulsijas, stāvēja tur ar (vai tas varētu būt?) tik tiešam trīcošiem ceļgaliem un piebriedušu peni. Elle un Indija, viņš sev sacīja vairākas reizes, un tad ah-oh, nē, paldies, tas nenotiek. Kroseti kā zaldāts piesoļoja pie izlietnes, kur apslacīja seju ar aukstu ūdeni. Viņš vēlējās, kaut varētu ieiet dušā, bet te nebija dušas, nedz arī vannas. Piepeši viņa iztēlē iedzīvojās aina, kurā bēniņu iemītniece stāv kaila uz dvieļa un ar sūkli viegli glāsta ķermeni. Viņš aizdzina šo vīziju un sāka nomainīt susināmos papīrus.
To paveicis, Kroseti atklāja, ka līdz nākamajai maiņai, kas bija paredzēta piecos, viņu šķir vēl divas garas stundas. Uz brīdi viņš apcerēja, kā būtu parakņāties Rollijas mantās, izskatīt viņas apakšveļu, kosmētiku, papīrus. Viņš kādu brīdi savā iztēlē ļāva šai domai vaļu, tad atmeta. Galvenais bija tālāk neiedziļināties dīvainībās, ar ko viņa nodarbojās, bet pabeigt šo stulbo projektu un bēgt. Tā nobriedušais Kroseti nobāra Alu, jauno trakuli, kas tā vien gribēja ienirt atpakaļ zem segas un noraut Karolīnai Rollijai biksītes, bet, ja tas neizdotos, savākt pietiekami daudz materiāla, lai kļūtu par veiksmīgu izsekotāju.
Taču beigu beigās viņš pārbaudīja virtuvi un skapītī (kas būvēts no tiem pašiem visuresošajiem palešu dēļiem) atrada paciņu cukura cepumu un vienu no tām skārda kārbām ar aromatizētu šķīstošo kafiju, šoreiz riekstu, ko bieži bija redzējis lielveikalu plauktos un brīnījies, kas pērk tādu draņķi. Tagad viņš zināja. Uzvārījis kastrolī ūdeni un pagatavojis pretīgo šķidrumu, Kroseti to izdzēra kofeīna dēļ un apēda visus cepumus, kas bija nostāvējušies un garšoja pēc salda ģipša. Spriežot pēc pieliekamā, Rollija acīmredzot deva priekšroku dzīvam laupījumam.
Kļuvis mazliet mundrāks no kafijas un cukurotajām uzkodām, Kroseti uzlika modinātāju uz pulksten pieciem un atsāka pētit vecos papīrus. Nepagāja ne pusstunda, kad viņš guva pārliecību, ka vai nu jūk prātā, vai arī astoņpadsmit lappuses, kas apzīmētas ar pasta raga ūdenszīmi, ir rakstītas valodā, ko viņš nezina, vai kādā kodā... nē, ne kodā, šifrā. Jā, jā, tas varētu būt interesanti. Četras ar kroni apzīmētas lapas, rakstītas ar citu un vieglāku roku, šķita esam kaut kādi reliģiski spriedelējumi:
Pasaulīgās asaras krīt uz zemes, bet dievišķās asaras tiek glabātas pudelē. Nespried, ka svētā raudāšana ir lieka. Vai nu grēkam tajās jānogrimst, vai dvēselei
jāsadeg.
Isu bridi Kroseti prātoja, kāda veida asaras bija raudājusi Rollija, un tad nolika lapas malā. Daudz vairāk viņu interesēja divdesmit sešas lappuses, kas bija apzīmētas ar ģerboni un aprakstītas ar to pašu rokrakstu kā savādajā valodā rakstītās. Pēc dažām minūtēm viņš tika atalgots — tās nepārprotami bija rakstītas angļu valodā. Kroseti varēja salasīt pazīstamos īsos vārdus — “no”, “un”, “ir” un līdzīgos —, un pēc brīža viņš atrada manuskripta sākumu vai vismaz viņam šķita, ka tas ir sākums. Labajā augšējā stūrī virs teksta bija rakstīts datums — 25. oktobr. Atmo. Dom. 1642, un vieta — Beubrja. Nē, tas nebija pareizi vai varbūt rakstīts bija velsiski, vai... Viņš vēlreiz aplūkoja tekstu, un piepeši kaut kas saslēdzās, un Kroseti ieraudzīja, ka vieta ir Benberija. Viņu pārņēma savāds satraukums, kas līdzinājās sajūsmai, kad izdevās filmas montāža un neapstrādātais materiāls ieguva jēgu. Tā bija vēstule, drīz vien atklāja Kroseti, no kāda vīrieša, vārdā Ričards Breisgērdls, sievai, ko sauca Nana, un nevis šāda tāda vēstule, bet pēdējā vēstule, un... Kroseti zināja, ka šādam vēstījumam ir attiecīgs nosaukums, bet nevarēja to atcerēties. Šķiet, ka Breisgērdls bijis nāvīgi ievainots kaujā, lai gan Kroseti vēl nebija ne jausmas, kur kauja tikusi izkarota, kas tajā piedalījies, nedz arī, kas tas par karu. Kā daudziem amerikāņiem viņa zināšanas par Eiropas vēsturi bija ļoti trūcīgas. Kas notika 1642. gadā? Viņš paskatīsies, un būtu to darījis nekavējoties, ja vien dators ar platjoslas internētu nebūtu vēl viena lieta, kā Rollijai nebija. Kroseti pabeidza lasīt pirmo lappusi un paņēma nākamo; uz tās bija paraksts, tātad tā noteikti bija pēdējā vēstules lapa. Viņš tik un tā sāka to lasīt, jo lappuses nebija numurētas, un tās nekādi nevarēja sakārtot pareizā secībā, vispirms neizlasot.