Tā nu Kroseti cīnījās tālāk, rindiņu pēc rindiņas, lēnām iemanīdamies Breisgērdla rokraksta tulkošanā. Un tad beidzot pienāca brīdis, kad viņš saprata, ka lasa tekstu nedaudz brīvāk un ka sen mirušais kareivis viņam ir tikpat dzīvs kā jebkurš internēta pļāpātavas apmeklētājs. To atskāršot, satraukums divkāršojās, un paleogrāfijas romantika trāpīja kā zibens: to neviens cits nezina! Vairāk nekā trīs ar pusi gadsimtus neviens cilvēks nav lasījis šīs rindas, varbūt neviens nekad tās nav lasījis, izņemot Breisgērdlu un viņa sievu. Tas bija kā skatīties pa dzīvojamā nama sētas logu un vērot kādu intīmu brīdi no svešu cilvēku mājas dzīves.
Vēl dažas svarīgas lietas, jo mans laiks kļūst īss, es ar grūtībām varu saskatīt lapu, lai gan ir skaidra diena, un mani ir sagrābusi nāves agonija. Tu labi zini manu ādas kārbu, ko es glabāju savā privātajā skapī, tajā Tu atradīsi vēstules, kas šifrētas veidā, ko esmu izgudrojis. Glabā tās drošībā un nevienam nerādi. Tās stāsta gandrīz visu par manu lordu l>., viņa sazvērestību un mūsu spiegošanu par slepeno katoli Šakspūru. Vai tā mēs par viņu domājām, tagad es neesmu tik pārliecināts. Pēc dzīves veida un tajā dzīves līklocī viņš bija Nekas, bet ir skaidrs, ka viņš uzrakstīja lugu par Skotu M., ko karaļa vārdā viņam liku. Man tas šķiet savādi, ka es esmu miris un viņš ari, bet luga joprojām dzīvo, uzrakstīta viņa paša rokrakstā, un guļ tur, kur to zinu tikai es, lai tā atdusas tur mūžīgi.
Kroseti tik ļoti nodarbināja katra vārda atšifrēšana, ka pirmajā reizē lasot, viņš to palaida garām, un, tikai pārlasot fragmentu vēlreiz, sakarība starp “Šakspūru” un “luga” patiešām nonāca līdz apziņai. Kroseti sastinga, noelsās, nolamājās; viņa mugura pārklājās sviedriem. Viņš stāvēja, skatoties uz Breisgērdla ķeburiem, gaidot, ka tie izgaisīs kā zelta putekļi feju pasakās, bet tie palika kā bijuši: “Šakspūrs, luga”.
Kroseti bija piesardzīgs cilvēks ar pieticīgiem naudas līdzekļiem, bet šad tad nopirka pa loterijas biļetei, un reiz viņš bija sēdējis televizora priekšā un skatījies, kā meitene velk laukā no trumuļa pingponga bumbiņas, un sekojis līdzi cipariem uz savas biļetes, un iegavilējies, kad cipari sakrita. Bet, izdzirdējusi gaviles, bija ienākusi māte un pavēstījusi, ka cipars, kas uzvarējis, ir 8—3, bet viņa biļetē rakstīts 3—8. Patiesībā viņš nekad mūžā neko nebija laimējis, nekad pat nebija gaidījis, ka laimēs, viņš bija uzaudzis kā visai priecīgs bērns no strādnieku ģimenes bez jebkādas izjūtas par to, ka viņam kaut kas pienāktos... un tagad šis.
Kroseti nebija akadēmisko aprindu pārstāvis, bet viņš vismaz bija studējis angļu valodu un pirmajā studiju gadā apguvis Šekspīru. Tāpēc viņš saprata, ka tas, ko tur savās rokās, ir vienreizējs atradums. Šekspīrs (jo viņš arī zināja, ka šā cilvēka vārdu var uzrakstīt daudzos dažādos veidos) nekad nebija bijis oficiāls valdības pētījumu objekts. Turklāt par katoļticību! Ja nu reliģija — jebkura —, ko atbalstījis Viljams Šekspīrs, joprojām bija viens no lielajiem nezināmajiem un ja kāds no oficiālajiem laikabiedriem tam bija ticējis... un kas bija šis lords D.? Galu galā, kas bija Ričards Breisgērdls? Un visa kalngals bija pieminētais lugas manuskripts, kas bija saglabājies vismaz līdz 1642. gadam. Kroseti mēģināja iedomāties, kura varētu būt tā luga, ko Šekspīram bija pavēlēts uzrakstīt karaļa vārdā. Ak Dievs! Kāpēc viņš klasē nebija uzmanīgāks? Faga, paga! Tam jābūt kaut kādā sakarā ar karali Džeimsu, kāds aristokrāts bija gribējis viņu nogalināt vienā no Skotijas pilīm, un par buršanos — viņš vēl bija skatījies ar māti televīzijā kaut kādu BBC dokumentālo filmu. Kroseti satvēra mobilo telefonu — nē, vēl ir par agru zvanīt — varbūt Rol-lija — nē, viņš negribēja pat iedomāties, kāda viņa būs, pamodināta desmit minūtes pāri četriem ar jautājumu par...
Un tad tas uzausa viņam prātā. Šekspīra trupa, karaļa aktieri bija gribējuši skotu lugu, lai apsveiktu jauno karali un kas norādītu uz viņa izglābšanos par mata tiesu no nāves, un paglaimotu viņa radniecībai ar Banko, un izdabātu monarha savādajai apsēstībai ar burvestībām; un tā teātra lugu rakstītājs bija nācis klajā ar “Makbetu”.
Tagad Kroseti attapa, ka jāelpo. Viņš noelsās. Viņš atcerējās, ka lugā gandrīz nekas nav rakstīts Šekspīra rokrakstā, tikai daži paraksti un dažas aizdomīgas rindiņas manuskriptā, pie kurām viņš it kā strādājis. Ne uz vienas viņa lugas nebija autogrāfa, ne uz vienas. Iespēja, ka parakstīts “Makbets” vēl aizvien ir aprakts kādā Anglijas pagrabā... tā apstulbināja. Kroseti mazliet zināja par manuskriptu cenām, un viņš prata rēķināt. Summa bija pārāk milzīga, lai sāktu apcerēt. Kroseti nespēja to pat aptvert un tāpēc vienkārši pārstāja domāt par tādu iespēju. Bet arī ar to, kas pašreiz atradās viņa rokās, ar Breisgērdla manuskriptu un to, kas varētu būt šifrēts ziņojums par Viljama Šekspīra iespējamo saistību ar katolicismu, pietiktu, lai viņš varētu pieteikties kino skolā. Kino skolā! Naudas pietiktu mācībām un vēl viņa pirmajai filmai...
Viņš joprojām uzskatīja, ka astoņpadsmit plānā papīra lapas patiesībā ir Breisgērdla pieminētās vēstules — un tās drīzāk šifrēja angļu, nevis svešvalodu.
Viss atkal bija atkarīgs no kārtīgās mantinieces teorijas: papīri no tās pašas makulatūras ķīpas grāmatiesietuvē tikuši izmantoti pēc kārtas, lai piebāztu “Ceļojumu” sējumu vākus. Kroseti izklāja vienu no lapām un nopētīja to caur palielināmo stiklu.
Ptuug и kimn If rmtnhofl.
Vai varbūt nē. Varbūt pirmie burti bija Ptmmg vai Ptmng. Viņš saprata, ka nav iespējams izlasīt pat atklāto šifrēto tekstu, jo agrīno rakstisko tekstu šifrēšana tik lielā mērā bija atkarīga no konteksta, no zināšanām par to, kāds angļu vārds bijis domāts. Vismaz viņam. Kroseti iztēlojās, ka sākotnējais vēstules saņēmējs pietiekami labi pazinis Breisgērdla rokrakstu, lai izlasītu šifrētos burtus un patiešām atšifrētu tos, padarot par saprotamu tekstu. Kroseti maz ko zināja par šifriem, viņš ar tiem bija saskāries tikai filmās, kriminālromānos un televīzijā. Viņš zināja, kādai it kā bija jāizskatās šifrētai ziņai: vienādiem blokiem no pieciem vai sešiem burtiem vai cipariem, kas saskan visā lappusē. Šeit nemaz tā neizskatījās. Manuskripts atgādināja parastu sacerējumu ar dažāda garuma “vārdiem”. Varbūt tieši tā rakstīja šifrus karaļa Džeimsa I laikā. Kroseti neko par to nezināja, tomēr pēc analoģijas ar citiem tehniskajiem jauninājumiem varēja spriest, ka šāds šifrs ir visai primitīvs. To apcerēdams, viņš atcerējās par atšķirību starp šifru un kodu. Kodam bija nepieciešama kodu grāmata vai iegaumētu vārdu saraksts, kas nozīmēja kaut ko citu, nekā tas izskatījās. Bet tad tas vairāk atgādinātu vienkāršu tekstu angļu valodā, piemēram, “mācītājam neizdevās nopirkt cūku” varētu nozīmēt “subjekts tiek turēts aizdomās par priestera slēpšanu”. Un tas ierobežotu ziņotāja stāstīto. Nē, viņš vienkārši zināja, ka tas ir šifrs; patiesi, Breisgērdls vēstules beigās to bija nosaucis par šifru.
legrabējās modinātājs, un Kroseti aizsteidzās to apklusināt. Rollija murminot pagriezās uz otriem sāniem. Viņas acis spēji atvērās. Kroseti ieraudzīja, ka meitenes sejai pārslīd šausmu izteiksme, un viss viņas augums noraustījās. Viņš jau gribēja teikt kaut ko mierinošu, kad viņa atkal aizvēra acis un aizgriezās, pārvilkdama segu pāri galvai.