“Karolīna? Tev viss kārtībā?”
Nekādas atbildes. Kroseti paraustīja plecus un devās nomainīt autiņus. Susināmos papīrus. Tie tagad bija tikai mazliet mitri, un lappuses pieskaroties šķita gandrīz sausas, varbūt nedaudz vēsas: kapilāru darbības brīnums. Gar malām tās vēl aizvien bija izliekušās kā papīrs, kam piekļuvis mitrums,
un teksta bloka zeltītajām apmalēm vairs nepiemita neskartas grāmatas ideālais gludums. Kroseti prātoja, kā viņa domā novērst to.
Strādājot viņš sadzirdēja skaņas no guļamzonas: nokremšļošanos, apģērba švīkstus, tekoša ūdens troksni, tika lietota zobu birste, atkal čaukstēja apģērbs, atkal ūdens, kastroļa šķinda, tika atvērti skapīši. Kroseti beidza mainīt pēdējo sējumu, kad blakus uzradās Rollija, ģērbusies vakardienas virsvalkā un melnās šņorējamās Converse kedās ar koši zilām zeķēm; viņa turēja rokās divas krūzes ar aromātisko slikto kafiju, no kurām vienu pasniedza viņam.
“Atvaino, krējuma man nav. Arī piena.”
“Būs labi tāpat,” viņš sacīja. “Piedod, ka tevi izbiedēju, kad sāka zvanīt modinātājs. Izskatījās, ka tu tūlīt izlēksi no ādas.”
Tukšs skatiens, to dzirdot, viegla plecu paraustīšana. Viņa atvēra “Ceļojumu” sējumu un pataustīja papīru. “Ir labs. Gandrīz sauss.”
“Ko tu darīsi ar nelīdzenajām malām?”
“Nospiedīšu vai izmantošu gludekli. Šis linu lupatu papīrs ir ļoti līdzīgs audumam. Es, ja vajadzēs, izgludināšu katru maliņu un pēc tam aplīdzināšu un apzeltīšu no jauna.”
Viņa pagriezās pret Kroseti un pasmaidīja. “Paldies par palīdzību. Atvaino, ka vakar vakarā biju pret tevi nelaipna. Es neesmu īpaši sabiedriska.”
Viņš atteica: “Tu ļāvi man gulēt pie tevis mūsu pirmajā randiņā. Es gan to sauktu par sabiedriskumu,” — un acumirklī nožēloja teikto, jo viņas smaids izgaisa un tā vietu ieņēma piesardzīga izteiksme un ļoti atbilstoša vīpsna. Tad sev raksturīgā veidā viņa izlikās, ka nekas nevēlams nav pateikts, un paziņoja savus dienas plānus. Viņai bija jāiziet un jānopērk āda vākiem un jānokārto jaunu rakstaino sākuma un beigu lapu izgatavošana; Ņujorkā esot īpaši veikali, kas to darot.
“Vai gribi, lai nāku lidzi?” Kroseti vaicāja, kad viņa bija beigusi.
“Nedomāju, ka tas ir nepieciešams. Tas būs visai garlaicīgi. īsta noņemšanās, patiešām.”
“Es esmu pacietīgs.”
“Nē, paldies. Domāju, ka tas man jādara pašai. Un, ēē, es gribētu sākt tūlīt pat.”
“Tu mani met ārā?”
“Es tā gluži vis neteiktu. Esmu pārliecināta, ka tev ir, ko darīt...”
“Nekas nav svarīgāks par iespēju vilkties tev nopakaļ, stiept saiņus un cerēt uz kaut niecīgāko smaidu.”
Viņš to dabūja, gandrīz. Vēlēdamies turpināt, viņš vaicāja: “Vai tu negribi redzēt, ko esmu atklājis manuskriptos, ko atradām vāku polsterējumā?” “Piemēram, ko?”
“Nu, sāksim ar to, ka tos uzrakstījis cilvēks, kas pazina Viljamu Šekspīru.” Tas izraisīja reakciju, lai gan ne gluži tādu, kādu viņš vēlējās. Viņas acis iepletās, bija pārsteigtas, tad neticīgas. “Man tas nešķiet pārāk ticami.”
“Nāc šurp, un es tev parādīšu,” viņš sacīja un aizveda Rolliju pie zemā galdiņa, uz kura bija sakrautas folianta lapas. Viņš norādīja uz galvenajām un izstāstīja par šifrētajām lappusēm. Viņa nesteigdamās nopētīja tekstu ar palielināmo stiklu. Kroseti sēdēja blakus un ieelpoja viņas matu smaržu. Viņš nenoskūpstīja Rollijas kaklu, lai gan bija spiests sakost zobus, lai to neizdarītu.
“Bs to nesaskatu,” viņa beidzot sacīja. “Šekspīrs dažās Anglijas vietās bija visai izplatīts uzvārds, un tas vārds varēja but arī “Šavfords” vai “Šārpspurs”, nevis Sakspurs .
“Nu, lūdzu, tikai nevajag!” viņš iesaucās. “Šārpspurs, kas rakstīja lugas? Karalim? Un ko turēja aizdomās, ka viņš ir katolis, un ko uzskatīja par pietiekami nozīmīgu, lai pret viņu vērstu slepenu operāciju?”
“Šekspīrs nebija katolis.”
“Viņš varēja būt. PBS es redzēju programmu, kurā visai pārliecinoši bija parādīts, ka viņš slepenībā bija katolis, vai vismaz tika par tādu audzināts.” “Aha. Tātad balstoties — uz ko? — uz divu stundu ilgu pieredzi agrīno manuskriptu skaidrošanā un TV programmu, tu domā, ka esi izdarījis nopietnu atklājumu literatūrā?”
“Un šifra burti?”
“Tie, iespējams, ir holandiešu.”
“Pie velna holandiešus! Tie ir šifrēti.”
“Ak, tu esi speciālists arī šifros? Agrīno rokrakstu šifros?”
“Nu, labi! Viena no manas mātes labākajām draudzenēm ir Fanija Dub-roviča, kas vada Rokrakstu un arhīvu nodaļu Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Es parādīšu manuskriptu viņai.”
To sakot, Kroseti vēroja Rollijas seju un tāpēc pamanīja, ka viņa strauji ievelk elpu un āda ap nāsīm viegli nobāl, kas liecināja... par ko? Par drudžainu domāšanu, plānu kalšanu? Viņš to bija redzējis jau agrāk, kad norādīja, ka
tas, ko viņa grasās darīt ar grāmatām, ir krāpšana, un tagad šī izteiksme parādījās atkal.
Viņa paraustīja plecus. “Dari, kā gribi, bet nedomāju, ka tu atradīsi pasaules klases agrīno rokrakstu speciālistu Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Deviņdesmit procenti no viņu krājumiem ir amerikāņu, galvenokārt vietējo rakstnieku un ievērojamu ģimeņu dokumenti.”
“Nu, izskatās, ka tu zini visu, Karolīna. Noprotu, ka esmu vienkārši liels muļķis, kas tagad” — šeit viņš sāka demonstratīvi vākt kaudzē manuskripta lappuses — “vairs nekritīs tev uz nerviem un aiznesīs savu nožēlojamo manuskriptu pie savas nožēlojamās lētā gala speciālistes, kas, protams, man pateiks, ka tās ir vēstules no kāda Džeimsa laika zhemnieka par savu khazu.”
Viņš ar lieliem soļiem piegāja pie viņas darbagalda un, pagrābis brūno papīru, kurā vakar bija ietīti “Ceļojumi”, sāka ar asām, neveiklām kustībām, kas liecināja par aizkaitinājumu, saiņot tajā manuskriptu.
“Nu, nevajag,” viņa Kroseti aiz muguras sacīja neraksturīgi spalgā balsī. “Piedod, es dažkārt nezinu, kā uzvesties. Tu biji tik priecīgs par to, un es vienkārši...”
Viņš pagriezās. Rollijas mute bija smieklīgi izliekusies uz leju kā otrādi apgāzts U — kā daudzie nenosakāmie izliekumiņi, kas padarīja karaļa Džeimsa I laika rokrakstus tik mulsinošus. Izskatījās, ka tuvojas vēl viena raudu sesija. Taču viņa turpināja tajā pašā aizžņaugtajā balsī: “Es ne ar vienu netiekos. Man nav dzīves. Vienīgais cilvēks, ar ko daudzu gadu laikā esmu runājusi, ir Sidnijs, un viņš tikai grib būt mans padomdevējs, kas galvenokārt nozīmē, ka viņš dabū pagrābstīties un...”
“Sidnijs grābstās?”
“Лк, viņš ir nekaitīgs. Viņš domā, ka ir kaut kāds veiksmīgs izvirtulis, bet viss, ko viņš dara, — ved mani uz dārgiem lenčiem un zem galdauta spaida manu kāju, un reizēm veikalā, kad mums izdodas kaut ko dārgi pārdot, viņš sagrābj manu dibenu un tur mazliet par ilgu, un viņš pa pusei tēvišķi skūpsta mani uz lūpām. Viņš ir pēdējais cilvēks Ņujorkā, kas košļā Sen-Sen. Tik liela ir mana maucība. Man vajag darbu un ēdienu. Tu esi vienīgais, kam es to esmu stāstījusi. Nožēlojami. Man nav draugu, naudas, nav, kur dzīvot...”
“Tu dzīvo šeit.”
“Nelikumīgi, kā tu uzminēji. Šajā ēkā nedrīkst dzīvot. Šeit agrāk glabāja DDT, un viss ir caurcaurēm piesārņots. Ēkas īpašnieks domā, ka es šeit tikai
strādāju. Viņam ari patīk gar mani grābstīties. Tu esi pirmais mana vecuma cilvēks, ar ko esmu bijusi kopā, nezinu, pēc cik... gadiem."
Kas arī deg nepacietībā tevi apgrābstīt, nodomāja Kroseti, bet pateica tikai: “Ak vai, tas ir bēdīgi.”