“Jā, nožēlojami. Un tu pret mani esi piedienīgs, un es pret tevi izturos sūdīgi. Cik tipiski! Ja tu būtu pēdējais draņķis, es droši vien rāpotu pie tavām kājām.”
“Es varu mēģināt būt draņķis, Karolina. Es varētu pieteikties Slaveno Draņķu Skolā un apgūt kādu kursu.”
Viņa paskatījās uz Kroseti un pēc kāda brīža iesmējās. Tā bija savāda rejoša skaņa, ne pārāk atšķirīga no šņukstiem: “Bet tagad tu mani ienīsti, vai ne?” “Nē, neienīstu,” Kroseti ielika teikumā tik daudz vaļsirdības, cik varēja tajā iespiest. Viņš domāja, kāpēc Rollijai bija sevi tik ļoti jāizolē. Viņa nebija resnule, nebija kropla, bija pieklājīga izskata, “stilīga”, kā bija novērojusi viņa māte, nekāda iemesla, lai tā slapstītos pilsētas ēnās. Un viņa bija, ja arī ne skaistule, tad... kā to sauca? Pievilcīga sieviete. Kad viņa bija savākusies, kā tagad, kad viņa nebija saviebusies vai biedējoši izklaidīga, Rollija varēja viņu pievilkt no Zanzibāras.
“Tieši otrādi,” viņš piebilda. “Tiešām.”
“Nē? Bet es pret tevi tik slikti izturējos.”
“Jā, un tagad es tev dodu minūti laika izdomāt, kā man to kompensēsi,” viņš dungoja un skatījās pulkstenī, un piesita ar kāju takti.
“Es zinu, ko darīšu,” viņa pēc brīža sacīja. “Es tevi iepazīstināšu ar īstu ekspertu Džeimsa I laika manuskriptos, ar vienu no labākajiem pasaulē. Es viņam piezvanīšu un norunāšu tikšanos. Un tu vari nākt man līdzi pēc pirkumiem un garlaikoties līdz nāvei, kamēr es runāšu par sasprēgājušām teļādām un marmorpapīriem, un pēc tam mēs iesim tikties ar Endrū.” “Endrū?”
“Jā. Endrū Balstrodu. Sidnijs mūs iepazīstināja. Tas bija viņš, pie kā es apguvu kursu par angļu manuskriptiem un inkunābulām.”
“Vai viņš arī grib tevi aptaustīt?”
“Nē. Tu gan varbūt.”
“Nevaru vien sagaidīt.”
“Tev vajadzēs paciesties, mazliet. Man jāaiziet uz vannas istabu, un pēc tam es piezvanīšu. Varbūt tu pagaidīsi mani lejā?”
BREISGĒRDLA VĒSTULE (4)
Par spīti nepiedienīgajai dzīvei mistera Metjū darbnīcas zēla un plauka, jo viņš savu mākslu pieprata labi, runāja, ka labāk par jebkuru citu dzelzs meistaru Sasek-sas apkārtnē. Viņam bija līgums ar Karalisko arsenālu, un tas bija mūsu galvenais darbs: kausēt rūdu, lai iegūtu dzelzi, un liet lielgabalus. Sākumā mani lika pie kraušanas un stiepšanas un līdzīgiem smagiem darbiem, jo es neko šajā mākslā nezināju, un, ja es sēroju pēc bijušā viegluma un laika, ko veltīju, lai mācītos to, kas man patika, tomēr es nevairījos no darba, jo kā Dievs sacījis: kas nāk tavās rokās, dari to ar visu sparu, jo kapā, uz kuru tu ej, nav ne darbu, ne rīku, ne zināšanu, ne gudrības.
Redzi, dzelzi var liet tikai no ziemas līdz pavasarim, jo vasarā nav ūdens straumes, lai darbinātu dzirnas, kas kustina plēšas, kuras savukārt pūš gaisu kurtuvē, un veserus, kas kaļ tavu dzelzs stieni; un vasarā tev ir jānes dzelzs rūda un ogles un, pirms ceļi pārvēršas par muklāju, jāaizgādā projām tas, ko tu esi izgatavojis. Tā viņiem bija mūs jānostrādina kā suņus tajos dažos mēnešos, un visos darbos, ko mēs darījām, — vai cēlām lietņus vai nesām dzelzs rūdu un ogles, ar ko barot krāsni, vai apstrādājām dzelzi uz stieņa, vai lējām to formās, vai cēlām atdzisušos gabalus no bedres, vai atdauzījām dzelzi no vertikālā lietņa vai slīpējām, meistars norādīja uz mani kā slinkāko vai stulbāko, vai lempīgāko, un daudz stipru sitienu es saņēmu no viņa rokas vai nūjas, un sauca mani par Netīro Diku un Bezroci Diku, un citos līdzīgos vārdos vai sliktāk. Tomēr es nedumpojos un pagriezu otru vaigu, kā licis mūsu kungs Jēzus Kristus, un nozvērējos, ka iemācīšos šo darbu, lai gan tas grūti gāja manā galvā, nedodot viņam iemeslu mani nicināt ne mazāko drusciņu. Un tās vietas karstumā un dūmos es savā mūžā nonācu vistuvāk tam, kas, kā ticam, būs visu grēcinieku liktenis (es runāju par elli), un sev par pārsteigumu guvu zināmu prieku. Tas bija prieks redzēt kvēlojošo dzelzi izaugam no krāsns mutes formā, metam augšup dzirksteles kā zvaigznes debesīs
un domāt, ka tas, kaut tikai mazuliet, ir kā Dieva darbs, radot mūsu pasauli: jo, ja es nemīlēju darbu pašu par sevi, es tomēr mīlēju gala rezultātu. Šie lielgabali būs vairogs pret Anglijas un reformētās reliģijas ienaidniekiem; un visi cilvēki atzīst, ka angļu lielgabaliem nav līdzīgu pasaulē, un mūsējie arī šauj, tāpēc lai Spānija vaimanā.
Tādā veidā pagāja gads un divi, un tad pienāca jaungada diena trešajā gadā, kad stāvēju meistara Metjū priekšā, lai saņemtu algu, un viņš teica: saki, Ričard, vai tu domā, ka esmu tevi smagi nostrādinājis? Un, tā kā biju godīgs, es teicu: jā, mister, tā ir. Viņš iesmējās un sacīja, ka tomēr es esot izaudzis par diviem sprīžiem un pieņēmies svarā vairāk nekā par četrpadsmit mārciņām; un tu vairs neesi rakstvedītis, kāds biji kādreiz, bet īsts dzelzslējējs; un tu zini, ka mēs dauzām dzelzi ne tāpēc, ka to nicinām, bet lai padarītu stiprāku.
Pēc tam viņš pret mani izturējās laipnāk un sāka iepazīstināt ar visiem dzelzs-liešanas mākslas noslēpumiem, tas ir, kā noteikt labu dzelzs rūdu, kā zināt, ka tajā ir pietiekami daudz gliemežvāku, citādi jāpievieno vairāk kaļķakmens, un kad apturēt karstumu un kontrolēt plēšas tā, lai karstums nekaitētu dzelzij, un ka mums noder dažādi karstumi: pirmais rada vienkāršus lietņus, otrais stieņus un pavarda pamatnes, trešais rīkus, ceturtais mazus lielgabalus, piemēram, sake-rus un falkonetes, un tikai pēdējais bija derīgs lielajiem lielgabaliem, tas ir, kalve-rīniem, puslielgabaliem un karaliskajam lielgabalam, utt. Arī kā sagatavot serdeni ar auklu, un kā piepildīt formu, lai tā nedz sprēgātu, nedz tecētu, un kā nostiprināt auklas un trīšus, lai celtu lielus smagumus. Tā pagāja vēl viens gads, un es augu amatā un mākslā, un arī izmēra, jo viņš sēdināja mani pats pie sava galda un baroja labi. Pēc tam, šī gada beigās, viņš man parādīja, kā liet lielgabalus.
Tev var būt grūti to saprast, Nana, jo Tu esi sieviete, bet, kad pirmoreiz izdzirdēju lielgabalus dārdam, es biju pazudis cilvēks, es nevaru izstāstīt, cik ļoti gribēju dzirdēt to atkal un redzēt, kā izšauj lodi; tas bija spēka un varas reibums. Tā nu mans brālēns to redzēja un, būdams labs, sacīja — un tas tagad bija piektā gada vasaras laiks, un man bija mazliet vairāk par piecpadsmit gadiem — puis, man jāpaliek un jāuzrauga dzirnu rata labošana, dodies ar mūsu kalverīnu partiju uz Taueru un paseko līdzi arsenāla pārbaudei. Visu šo laiku neredzējis savu māti un tēvu, es ļoti nopriecājos un devos projām ar diviem ratiem, kur salmos bija ierakti lielgabali, katros iejūgti seši vērši un nolīgti vīri to dzīšanai un kopšanai no Tičfildas līdz Portsmutai, no turienes ar burinieku uz Grcivsendu, kur jāpārsēžas baržā un jādodas pa upi līdz Taueram. Es nekad vēl nebiju braucis ar kuģi,
un man tas tīri labi patika, man nepiemetās ari jurasslimība kā dažiem citiem, kas bija uz kuģa.
Lielgabali tika nogādāti Tauerā bez misēkļiem, par ko es no visas sirds pateicos Dievam, jo pārvest divas kravas, pa 48 centneriem katru, nav nieka lieta pie ceļiem, kādi tie bija tajā gada laikā, un dzinējiem, kas daudz nodevās dzeršanai, un parastajām jūras briesmām. F.s iegriezos Fišstrītā, un mani ļoti draudzīgi sagaidīja mana ģimene, kas bija bezgala pārsteigta par manu vīrišķīgo izskatu un ilgi noturēja nomodā, stāstot par to, kas atgadījies gados, kopš es pēdējo reizi biju viņus redzējis. Bet mans tēvs joprojām gribēja mani izmantot kā kādreiz, ko es ar lielām grūtībām spēju paciest, jo tagad biju virs, nevis puika, tomēr es to pacietu mātes dēļ un mājas miera dēļ saskaņā ar bausli: godā savu tēvu ult. Mums bija jauna istabmeita Mārgareta Bimsa, skāba, raudulīga būtne, kaut arī laba kristiete, kurai es nezin kāpēc nepatiku.