Tad nākamajā dienā agri no rīta es devos uz Taueru, uz pārbaudi. Arsenāla virsnieks, kuru sauca Piters Hastingss, bija pārsteigts par manu jaunību, jo, kā citās reizēs pirms tam, bija gaidījis manu brālēnu. Tā abi kalverīni tika dubulti uzlādēti, lai redzētu, vai tie nesasprāgst, bet, paldies Dievam, lielgabali nesasprāga. Pēc tam mēs ar misteru Hastingsu un dažiem citiem virsniekiem sēdējām lauka malā, saruna bija jautra, bet piedauzīga, jo daudzi no sarunas biedriem bija lielgabalu meistari, kas nākuši no nīderlandiešu kariem. Šādas runas man tīri labi patika, jo es kāroju iepazīties ar šīm mākslām un uzstāju, lai viņi atbild uz maniem jautājumiem, proti, kā novietot lielgabalu, lai būtu lielākas priekšrocības kaujas laukā, kā vislabāk nomērķēt, lai trāpītu mērķī, dažādas pulvera šķirnes un īpašības — kā to sajaukt un uzglabāt, kā zināt, cik tālu atrodas mērķis. Pēdējais jautājums viņus apmulsināja, un viņi sāka apspriesties savā starpā, viens sacīja, pēc acumēra, cits sacīja, nē, pēc šaušanas mēģinājumiem, cieši skatoties, kur pēc katra šāviena nokrīt lode, un pievienojot vai samazinot pulvera daudzumu un ari to mainot dienas gaitā, jo iesildīta lielgabala raidīts šāviņš aizlidos tālāk.
Tā es pavaicāju, kāpēc viņi neizmanto trīsstūru un sinusu metodi, par ko viņi bija ļoti pārsteigti, jo nekad agrāk nebija par to dzirdējuši. Tad es uzskicēju mazu zīmējumu, kas parādīja, kā lielgabala kvadrants, laukuma un jarda mērs var tādējādi tikt izmantoti, lai noteiktu attālumu no viena punkta līdz otram. Tas viņiem nekavējoties bija jāredz un jāizmēģina, un es visu uzrīkoju un mēģināju noteikt attālumu līdz attālam kokam, un pēc tam izmēroju to ar soļiem, un viņi bija ļoti apmierināti, ka tas saskanēja ar maniem aprēķiniem. Tad liela
auguma spēcīgs vīrs Tomass Kīns uzsita man pa plecu, sakot: puis, es iztaisīšu no tevis īstu lielgabalnieku, ja tev kādreiz apniks liet lielgabalus, tu vari iet ar mani kā matrozis kara un šaut ar lielgabalu uz spāņiem, jo matrozis, zini, ir ložmetējnieka palīgs. Ls laipni viņam pateicos, bet sacīju, ka neesmu domājis par karu, lai gan cik maz mēs, Kungs, zinām par Taviem lēmumiem un Taviem darbiem.
5
Jādomā, fakts, ka pēc abu izmeklētāju aiziešanas es tūlīt pat neskrēju atpakaļ uz biroju, man dara godu. Pirms atgriezos darbā, pabeidzu parastās nodarbības sporta zālē un iztvaicējos saunā. Jāatzīst, ka mašīnā, sarunājoties ar Omāru, gan nebiju tik aizrāvies kā parasti. Omārs mazliet slimīgi raizējas par mūsu spēku karadarbību Irākā un par savas pieņemtās tautības un musulmaņu pasaules attiecībām vispār. Viņa pieredze šajā pilsētā pēc 11. septembra nav bijusi patīkama. Kamēr radio murmināja pēdējās sliktās ziņas un Omārs iepina savas piezīmes, vienīgā nežēlība, kas mani torīt nodarbināja, bija mana klienta Balstroda drūmais liktenis. Vai tiešām viņš varēja būt atradis dokumentu, kas veda pie nenovērtējamā manuskripta? Un vai kāds bija viņu nogalinājis, lai uzzinātu, kur atrodas minētais manuskripts? Šīm pārdomām sekoja vēl nepatīkamāka doma: spīdzināšana nozīmēja vēlmi iegūt informāciju, un kāda informācija bija Balstrodam, ja ne persona, kurai viņš iedevis savu manuskriptu, kas biju es? Patiesībā es šo cilvēku pat nepazinu, taču pat ne mirkli nepieļāvu varbūtību, ka, sāpju spiests, viņš būtu spējis noklusēt biezās aploksnes atrašanās vietu.
Atkal, tāpat kā ar policistiem, nerealitātes sajūta, ieslīgšana daiļliteratūras radītajās formās. Drīz pēc koledžas beigšanas, vēl aizvien esot iesaukuma vecumā, bet būdams tāds tips, kas neprot izvairīties, es padevos neizbēgamajam un brīvprātīgi pieteicos karadienestā (burtiski vienīgais no savas absolventu klases). Mani, par laimi, nozīmēja mediķos, nevis kājniekos, un es nonācu Dienvidvjetnamā Kuči Divpadsmitajā evakuācijas hospitālī. Atšķirībā no sava SS vectētiņa, es biju pilnīgi neievērojams kareivis vai, kā tolaik dēvēja, pakaļgala ņerga jeb baltā pele, tomēr pats savām acīm redzēju, kā krāšņi eksplodē munīcijas noliktava, kad tai trāpīja ienaidnieka raķete, un atceros vēl, kā visi liecinieki, runājot par pieredzēto, vairākkārt izmantoja
frāzi “tas bija tieši kā kino”. Tā, lai gan dzīve lielākoties un galvenokārt rit bez jūsmas, kad tiešām nonākam trillera cienīgā situācijā, mēs patiesībā nespējam to pārdzīvot, jo mūsu iztēlē darbojas populārās fantastikas vispārzināmās klišejas. Un tāpēc rezultāts ir kaut kas līdzīgs pilnīgam apstulbumam un sajūtai, ka, lai kas arī būtu, tas nevar notikt īstenībā. Mēs tiešām jūtam to frāzi: tas nevar notikt ar mani.
Atgriezies birojā, es nogaidīju, kad Maldonado aties no sava rakstāmgalda, un paņēmu bankas seifa atslēgu. Tad sameklēju Balstroda aploksni un aiznesu to uz savu kabinetu. Kad atdevu Maldonado atslēgu, viņa jautājoši mani uzlūkoja, bet, tā kā neko nepaskaidroju, viņa arī nevaicāja. Sacīju, ka vēlos, lai līdz turpmākiem norādījumiem mani netraucē, un aizslēdzu kabineta durvis.
Neesmu speciālists, bet papīri aploksnē tik tiešām izskatījās veci. Protams, ja tie ir viltojumi, papīriem jāizskatās veciem, bet skaidrs, ka kāds ticēja atraduma autentiskumam, pieņemot, ka Balstrods tika spīdzināts, lai noskaidrotu tā atrašanās vietu. Aploksnē bija divi atsevišķi papīru komplekti, abi nepārprotami rakstīti angļu valodā, lai gan rokraksta stils bija tāds, ko nevarēju viegli izlasīt, izņemot pašus īsākos vārdus. Viens komplekts bija iezīmēts it kā ar mīkstu zīmuli.
Es ieliku dokumentus jaunā manilas aploksnē un sīkās strēmelēs saplēsu veco, pēc tam novietoju tos atpakaļ bankas seifā. Tad uz atlikušo dienas daļu atgriezos pie darba darīšanām. Nākamajā dienā, kā saka mana dienasgrāmata, es ieturēju lenču ar Mikiju Hāsu. Caurmērā mēs to darām vai precīzāk — darījām vienreiz mēnesī, un parasti viņš bija tas, kurš piezvanīja, arī šoreiz. Viņš ieteica Sorentino, kas atrodas netālu no vietas, kur dzīvoju, un es sacīju, ka aizsūtīšu viņam pakaļ Omāru. Tā mēs allaž darījām, kad Mikijs ieradās pilsētas centrā. Sorentino ir viens no daudzajiem gandrīz vienādajiem itāliskajiem restorāniem, kas Manhetenas Istsaidā izraibina pilsētas centrālās daļas šķērsielas un pasniedz padārgus lenčus man līdzīgajiem. Manhetenas plašā biroju rajona turīgākajiem darbiniekiem ir katram savs iecienītais Sorentino, tas ir gluži kā atrasties mājās, tikai bez namatēva pienākumiem. Visi Sorentino smaržo vienādi, tajos visos ir zāles pārzinis, kas tevi pazīst un zina, ko tev patīk ēst un dzert, un lenča laikā vienmēr tuvumā tiek nosēdinātas vismaz divas interesanta izskata sievietes, pie kurām vientuļais pusmūža lenčotājs var pakavēt skatienu un pavingrināt iztēli.
Marko (man pazīstamais zāles pārzinis) mani apsēdināja pie parastā galdiņa zāles dziļumā pa labi un nelūgts atnesa pudeli sava personīgā rosso di Montalcino, pudeli San P., un anšovu bruschetta4, ar ko paniekoties, kamēr gaidīju. Apmēram pēc pusglāzes gardā viņa ienāca Mikijs. Pa šiem gadiem agrākais koledžas biedrs, tāpat kā es, ir krietni pieņēmies svarā, lai gan baidos, ka viņa masa gandrīz pilnībā sastāv no taukšūnām. Viņa zods ir nepārprotami dubultojies, kamēr manējais saglabā kaut ko no iepriekšējām aprisēm. Tomēr Mikija mati, atšķirībā no manējiem, vēl aizvien ir biezi un vijīgi, un viņa izturēšanās pašpārliecināta. Atceros, ka toreiz viņš šķita sev neraksturīgi samocīts, vai varbūt noraizējies būtu labāks vārds. Zem acīm bija tumši loki, un tās izskatījās asinīm pielijušas un apsārtušas. Gluži raustīties viņš neraustījās, bet kaut kas nebija labi. Pazīstot šo cilvēku gadiem ilgi, es varēju pateikt, ka kaut kas nav kārtībā.
4
Bruschetta — itāliešu tradicionālās uzkodas, grauzdēta maize, kas bagātināta ar ķiploku un olīveļļu, virsū var smērēt visdažādākās piedevas.