Mēs sarokojāmies, viņš apsēdās un tūlīt pat ielēja sev glāzi vīna, no kuras vienā paņēmienā nodzēra pusi. Pavaicāju, vai kaut kas atgadījies, un viņš pavērās uz mani. Atgadījies? Man tikko noslepkavoja kolēģi, viņš sacīja un pavaicāja, vai es neko neesot dzirdējis, un es pastāstīju, ka esmu gan dzirdējis.
Pārlasot uzrakstīto, tikko nolēmu, ka turpmāk rakstīšu dialogos, kā mūsdienās, šķiet, nesodīti dara žurnālisti, jo ir bezjēdzīgi parafrāzēt, ko cilvēki teikuši. Tas, kurš izgudroja pēdiņas, nav bijis muļķis; ja vien viņš kaut ko būtu zinājis par autortiesībām! Tātad:
Es jautāju: “Kad tu par to uzzināji?”
“Man uz Ostinu piezvanīja sekretāre,” viņš sacīja. “Es tikko biju iesniedzis savu referātu rīta sesijai, un, protams, mans mobilais bija izslēgts, bet tiklīdz es to atkal ieslēdzu, tajā bija Kārenas īsziņa. Es nekavējoties lidoju atpakaļ.” Viņš iztukšoja savu glāzi un ielēja nākamo. “Vai varu dabūt īstu dzērienu? Ar visu šo es pārvēršos par alkoholiķi.”
Es padevu ziņu Polam, mūsu viesmīlim, kas acumirklī bija klāt. Mikijs pasūtīja džimletu5.
“Un, kad atgriezos, lieki sacīt, valdīja haoss. Universitāte bija trakoti nikna, un mans priekšsēdētājs, tas ēzelis, lika saprast, ka es kaut kādā veidā esmu vainīgs, ka ticis uzaicināts kāds ar apšaubāmu morāli.”
“Viņam bija apšaubāma morāle?”
Šajā brīdī Mikijs piesarka un atcirta: “Svarīgākais ir tas, ka viņš savā laikā bija arī viens no savas paaudzes zinošākajiem Šekspīra speciālistiem. Un viņa vienīgais noziegums ir tāds, ka viņu piekrāpa, kas varēja notikt ar jebkuru no tiem, kas tagad viņu nosoda, ieskaitot manu sasodīto priekšsēdētāju. Vai tu šo stāstu zini?”
Es apstiprināju, ka esmu iepazinies ar visu informāciju, ko var atrast internētā.
“Tieši tā, sasodīta katastrofā. Bet ne jau tas interesēja policiju. Viņiem pietika drosmes likt saprast, ka viņa dzīvesveids ir bijis... kā viņi to smalkjūtīgi pateica? Izlaidīgs? Ar to policisti gribēja sacīt, ka viņš bija zilais un ka tam, ka viņš bija homoseksuāls, ir kaut kāds sakars ar viņa nāvi,” Mikijs izdzēra atlikušo džimletu. Pie galdiņa piepeldēja Pols un pavaicāja, vai viņš nevēlas vēl vienu glāzi, kā arī pasniedza ēdienkarti, kas bija tik liela kā metro reklāma. Mikijs bez intereses pameta uz to skatienu, kas apstiprināja manu agrāko pieņēmumu, ka viņu nopietni nodarbina citas domas: Mikijs mīl ēdienu, viņam patīk ēst un patīk runāt par ēdienu, patīk to gatavot un to atcerēties.
“Ko tu pasūtīji?” viņš vaicāja.
“Ko es esmu pasūtījis, Pol?” es pavaicāju viesmīlim. Pēdējo reizi es kaut ko no ēdienkartes šeit pasūtīju pirms neatminamiem gadiem.
“Carcioft aliagiittUa6, gnoči alia romānā7, oso Iniko. Oso bttko8 šodien ir ļoti labs.”
Mikijs atdeva atpakaļ ēdienkarti: “Es ēdīšu to pašu.”
Kad Pols aizgāja, Mikijs turpināja: “Pēc pogaino teorijas viņš iesaistījies nelikumībās. Es runāju par policijas iztēli, vai ne? Viņi redz britu un geju, un tad ir kāds zēns, ko viņš nolid/.is, lai tas viņu sasien, un tas aizgājis par tālu.”
“Neiespējama versija?”
“Nu labi, protams, jebkas ir iespējams, bet es netīšām zinu, ka Endijam bija diskrētas ilggadīgas attiecības ar kolēģi Oksfordā. Viņam nebija tāda gaume.”
“Varbūt viņš mainījies. Nekad nevar zināt.”
“Varbūt, bet šajā gadījumā, Džeik, es cilvēku pazinu vairāk nekā divdesmit gadu,” viņš iedzēra malku no savas otrās džimleta glāzes. “Gribu teikt, ka tas būtu tas pats, kā uzzināt, ka tu izrādi pastiprinātu interesi par zēniem.” “Vai tu,” es sacīju, un pēc mirkļa mēs abi sākām smieties.
Viņš noteica: “Ak Dievs, mums nevajadzētu smieties. Nabadziņš! Tikai es esmu sasodīti priecīgs, ka atrados tūkstoš jūdžu attālumā, kad tas notika. Pogainie skatījās uz mani ar nepatīkamu interesi, okšķerējot, vai nemanīs zīmīgas perversijas pazīmes.”
“Pogainie bija Marejs un Fernandess?”
Mikijs pavērās uz mani, un smaids nozuda no viņa sejas. “Jāāā, kā tu zini?” “Viņi ieradās pie manis, lai uzzinātu, vai varu viņus apgaismot.”
“Kāpēc viņi to darīja?”
“Tāpēc, ka viņš bija mans klients. Viņš atnāca pie manis, lai pastāstītu par kādu manuskriptu, ko atradis. Es pieņēmu, ka viņu atsūtīji tu.”
Mikijs bija pārsteigts. Pienāca Pols un nolika mums priekšā pasūtītos ebreju artišokus. Kad bijām atkal palikuši divatā, Mikijs pieliecās man tuvāk un klusinātā balsī sacīja: “Es viņu nesūtīju. Nē, pagaidi mazliet — viņš tiešām reiz vaicāja, vai es nepazīstu kādu intelektuālā īpašuma advokātu, un es atbildēju, ka mans labākais draugs ir intelektuālā īpašuma advokāts, un pieminēju tavu vārdu. Kad vaicāju, kāpēc viņu tas interesē, Balstrods pastāstīja, ka esot atradis kādus manuskriptus, kas varētu būt publicējami, un viņš gribot zināt, ko par to saka likums. Un viņš tiešām atnāca pie tevis?”
“Jā,” es atteicu. “Viņš man pastāstīja, ka esot ticis pie kāda manuskripta, kas atklājot vēl nezināma Šekspīra manuskripta atrašanās vietu...” Es sāku stāstīt, ko biju teicis Balstrodam, kad Mikijs norija pusi no artišoka saknes, sāka mežonīgi klepot un, pirms varēja atkal runāt, bija spiests to noskalot ar San Pellegrino.
“Nē, nē, viņam bija manuskripts, kas pieminēja Šekspīru. Vismaz tā viņš apgalvoja. Es pats manuskriptu nemaz neredzēju. Pēc tā, kas notika ar Pasko, viņš bija vairāk nekā mazliet paranoisks. Apmēram ap to laiku viņš devās uz Angliju — tas bija pagājušajā vasarā —, un, kad atgriezās, tad bija, es nezinu, ne savā ādā. Nervozs. Viegli aizkaitināms. Viņš atteicās runāt par ieguvumu, vienīgi teica to, ka viņam ir pilnīgi nepazīstams, īsts tā laika manuskripts, kurā pieminēts Viljams Šekspīrs. Starp citu, viņš man nepastāstīja, kur to atradis. Varu derēt, ka tas ir tas pats stāsts!”
“Tu gribi teikt, ja kāds manuskriptā tikai pieminējis Šekspīru, tad šis manuskripts kļūst vērtīgs pats par sevi?”
Mikijs pārstāja mērcēt maizi mērcē: vēl viens pārsteiguma pilns skatiens uz manu pusi un neticīgi smiekli.
“Vērtīgs? Dieva dēļ, jā! Kosmiski svarīgs. Laikmetīgi nozīmīgs. Es domāju, ka esmu to paskaidrojis tev neskaitāmas reizes, bet acīmredzot par maz.”
“Tad paskaidro vēl vienu reizi, lūdzu.”
Mikijs nokremšļojās un pacēla savu dakšiņu kā skolotājs rādītājkociņu. “Labi. Ja neņem vērā viņa darbu, kas ir vienīgais tik liela mēroga literārais sniegums visā vēsturē, ko paveicis atsevišķs cilvēks, Viljams Šekspīrs nav atstājis pasaulē tikpat kā nekādas fiziskas pēdas. Visu, ko mēs skaidri par viņu zinām, varētu uzrakstīt uz vizītkartes. Viņš piedzima, tika kristīts, apprecējās, viņam bija trīs bērni, viņš uzrakstīja testamentu, parakstīja dažus juridiskus dokumentus, sacerēja epitāfu un nomira. Vienīgais fiziskais pierādījums Šekspīra esamībai — bez jau iepriekš minētā un viņa kapa — ir dažas piezīmes, kas izskatījās rakstītas ar viņa roku kādas lugas manuskriptā, tā saucamajā “Sera Tomasa Mora grāmatā”. Nevienas pašas vēstules vai uzraksta, nevienas grāmatas ar viņa vārdu tajā. Labi, viņš gandrīz divdesmit gadus bija Londonas teātra spīdeklis, tāpēc par viņu ir atrodama vesela virkne atsauču, bet tās visas ir ar diezgan baltiem diegiem šūtas. Pirmā ir ēzeļa, vārdā Roberts Grīns, uzbrukums kādam “Seksēnam”, un par Četlu dēvēta tipa atvainošanās par tā nodrukāšanu. Frānsiss Mērs uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu “Palladis Tamia, prāta dārgumu glabātava”, kas būtu taisnīgi aizmirsta, ja vien nenosauktu Šekspīru par labāko angļu dramaturgu. Viņu ir pieminējis Vestminsteras direktors Viljams Kemdens un Vebsters priekšvārdā “Baltajam velnam”, un “Degošās piestas bruņiniekā” ir Bemonta atsauksme. Vēl ir virkne juridisku liecību, līgumu, tiesas prāvu, īres līgumu, plus dažādas teātra atsauces, plus, protams, centrālais pirmā folianta pastāvēšanas fakts. Acīmredzot draugi par viņu bija visai augstās domās, ja pēc Šekspīra nāves visas viņa lugas nopublicēja vienā grāmatā un nosauca Šekspīru par šo lugu autoru. Tas būtībā arī viss — apmēram pāris duču neatkarīgu tā laika atsauču. Un uz tām pamatojas milzīga zinātne, kas rokas pa lugām un dzejoļiem, meklējot kaut kādas norādes par cilvēku, protams, pilnīgi teorētiskas, jo mēs vienkārši neko nezinām. Tas mūs padara trakus, jo viņš bija kā dūmi. Es domāju, tur nekā nebija."
6
Carcioft allagiudia— Romas ebreju tradicionālais ēdiens: cepti artišoki ebreju gaumē, pēc izskata ēdiens atgādina zeltītas saulespuķes ar kraukšķīgām lapām, kam ir riekstu garša.