ttnp 1 • • »
Tas bija sen.
“Jā, bet mēs daudz vairāk zinām par Leonardo, ja gribam minēt uzskatāmu piemēru, un viņš dzīvoja gadsimtu agrāk. Salīdzinājuma nolūkā — vēl viens piemērs — mūsu rīcībā ir īsta Edmunda Spensera vēstule Valteram Rolejam, kas izskaidro dažas viņa alegorijas “Feju karalienē”. Mēs daudz zinām par Benu Džonsonu. Mikelandželo — līdz mums ir nonākušas gandrīz piecsimt viņa vēstules, piezīmju burtnīcas, draņķa ēdienkartes, bet no Šekspīra, visu laiku dižākā rakstnieka un turklāt nozīmīga teātra uzņēmēja, nevienas pašas vēstules. Un nelaime tā, ka vakuums iesūc sevī viltojumus. Astoņpadsmitajā, deviņpadsmitajā gadsimtā bija izveidojusies plaša Šekspīra viltojumu industrija, un tā daļēji pastāv arī šodien, tā arī Balstrods iekrita. Nemaz nerunājot par mājrūpaliem, ko pārstāv tā saucamais autortiesību jautājums: mēs neesam dabūjuši no viņa nekā, kā vien darbu, tātad to, iespējams, darījis kāds cits — Sauthemptons, Bēkons, citplanētieši... Ar to es domāju, ka nevaru vien izsacīt, cik liela ir kāre atrast informāciju par šo noslēpumaino personu. Ja Balstrods tik tiešām bija atradis tā laika manuskriptu, kas piemin Šekspīru, it sevišķi, ja tas satur būtisku informāciju, — tas pilnībā viņu šajā laukā reabilitētu.”
Kad Mikijs stāsta par savu darbu, viņš nomet gadus divdesmit un vairāk nekā parasti atgādina jaunekli, ko es sastapu 113. ielas noplukušajā dzīvoklī. Jāatzīstas, es nespēju iedomāties, ka spētu tā pārvērsties, ja sāktu spriedelēt, teiksim, par Digitālās tūkstošgades autortiesību likuma smalkumiem. Mikijs mīl savu profesiju, un es viņu par to apbrīnoju. Droši vien esmu arī mazliet skaudīgs. Bet tagad, pieminot Balstrodu, viņa skatiens apmācās. Un vai tas bija miklums? Restorāna draudzīgajā puskrēslā to bija grūti noprast.
“Labi,” viņš atsāka, “acīmredzot vairs ne. Tomēr es daudz būtu devis, lai ieskatītos šajos papīros. Dievs vien zina, kas ar tiem noticis.”
Sājā brīdī viņš, šķiet, paskatījās uz mani mazliet dīvaini. Visi pienācīgi advokāti klusē par savu klientu darīšanām, arī nāve neatver viņu mutes, taču viņi ir parasti pļāpas salīdzinājumā ar mums, intelektuālā īpašuma advokātiem. Tāpēc es neuzķēros uz ēsmas, ja tāda bija, bet pavaicāju: “Vai kaut kas nav kārtībā?”
Viņš atteica: “Tu domā, bez tā, ka nogalināja Balstrodu? Vai ar to nepietiek?” “Skatoties uz tevi, liekas, ka tas nav viss, draugs,” es sacīju. “Es to ievēroju ari pēdējās divās reizēs, kad tikāmies. Vai tu gadījumā neesi slims?”
“Nē, bez tā, ka esmu resns kā vepris un nevingroju, man ir veselība kā zirgam. Artērijas kā stroķi, ja tic manam ārstam. Nē, tas, ko tu redzi, ir pašreizējā tirgus uzspiestais zīmogs.”
Šeit man jāpiemin, ka mums ar Mikiju ir dažāda attieksme pret investīcijām. Mana nauda ir ieguldīta akciju fondā, kas aizsākts 1972. gadā un nekad nav ienesis daudz vairāk vai daudz mazāk par 7 procentiem gadā. Mikijs to sauc par bezatbildīgu konservatīvismu vai, precīzāk, sauca, kad pirms dažiem gadiem tirgū bija vērojama liela rosība. Viņš ir ieguldījis savu naudu riska fondā un mēdza mani priecēt ar stāstiem par savu fantastisko peļņu, bet nu vairs ne. Es sacīju: “Nu labi, tev vēl joprojām ir rūpnieciskie rāvējslēdzēji,” un šajā brīdī viņš sāka smieties.
“Jā, ja man tie nebūtu jādala ar diviem dučiem brālēnu. Mana ģimene cieš no mantinieku pārpilnības.”
Es jutu, ka viņš negrib šo tematu turpināt, tāpēc ieminējos: “Runājot par tiem, saki, vai mirušajam profesoram ir kādi mantinieki? Cik sapratu, viņam nebija bērnu.”
“Māsasmeita. Madlēna vai kaut kā tamlīdzīgi. Fotogrāfija stāv uz Balstroda rakstāmgalda. Viņa mirušās māsas bērns, un profesors viņu dievināja. Paredzu, ka viņa mantos visu, kas viņam piederēja. Vai ilggadējais partneris.”
“Vai viņai ir paziņots?”
“Jā. Viņa šonedēļ ieradīsies.”
“No Anglijas?”
“Nē, no Toronto. Māsa emigrēja pirms daudziem gadiem, apprecējās ar kanādieti, viņiem bija viens bērns. Ak, redz, kur mūsu gnoči. Zini, man liekas, es atgūstu apetīti.”
Kad bijām ķērušies pie maigajām klimpām, kas kusa uz mēles, es teicu: “Tātad manuskripts patiesībā neved nekur tālāk — tas nav atslēga kaut kam vēl lielākam?”
Mikijs ar pilnu muti atbildēja: “Lielāks par sava laika atsauci uz Šekspīru? Nevaru iedomāties, kas tas varētu būt. Vai viņš tev to pateica?”
“Viņš lika saprast, ka manuskriptā ir minēts cits manuskripts, paša Šekspīra sarakstīts.”
“Nu gan! Domāju, ka tā ir tīrākā fantāzija. Kā jau teicu, Endrū izmisīgi gribēja tikt atpakaļ spēlē. Tam ir nopietns iemesls. Kad testaments būs nolasīts un kā-viņu-tur-sauc dabūjusi īpašumu, mēs tajā ieskatīsimies un
dabūsim zināt, vai manuskriptā kaut kas ir. Lai gan, ņemot vērā Balstroda izmisīgo vēlmi atgūt savu karjeru, es drīzāk domāju, ka tur nekā daudz nebūs.”
Maltītes laikā (kurā Mikijs paliesi atguva savu apetīti un jokoja par draņķi, ko dabūja ēst Teksasā) mēs vairs par Balstrodu nerunājām, nepieminējām arī viņa mistisko manuskriptu, pat ne viņa mistisko aiziešanu.
Cik atceros, — proti, tā kā iepriekš minētais ir tīrākais izdomājums, — esmu ēdis šos ēdienus un dzēris šādu vīnu Sorentino, Mikija vai kāda cita klātbūtnē, un tur ir Marko un Pols, bet es nevaru apzvērēt, ka tieši to mēs ēdām tajā dienā pirms daudziem mēnešiem. Es gandrīz neatceros, ko ēdu lenčā pagājušajā otrdienā, ne arī kāds cits to var atcerēties. Es tiešām uzkrāju dažus faktus par Šekspīru, bet vai tajā reizē vai varbūt vēlāk, nevarētu pateikt. Atceros, ka viņš bija apbēdināts, un atceros, ka tā bija pirmā reize, kad uzzināju par jaunās sievietes — Mirandas, nevis Madlēnas — esamību. Kaut ari tas ir izdomājums, kamēr rakstīju, izdomātais kļuva par patiesību, jo būtībā mums nav īstu atmiņu. Mēs to visu izdomājam. Prusts to izdomāja, Bos-vels izdomāja, Pepiss... Es patiesībā jūtu lielas simpātijas pret aizvien izplatītāko cilvēku tipu, kas bieži vien atrodas augstā amatā un tiek pieķerti, runājot nepatiesību. Iiīs gribat teikt, ka es nemācījos Hārvarda medicīnas skolā? Man nebija seksa ar to sievieti... Tas nav morāles sabrukums (jo es domāju, ka nekad nav pastāvējusi uz atmiņām balstīta patiesība), bet drīzāk intelektuālā īpašuma, šīs izgudroto īstenību vētras triumfs — mākslīgās dzīvības, fotošopā uzlabotas fotogrāfijas, neticami romāni, ierakstā dziedošas rokgrupas, safabricēti realitātes šovi, Amerikas ārpolitika, kurai cauri mēs ikdienā velkamies. Ikviens, sākot ar prezidentu un uz leju, tagad ir romānu autors.