Domājams, varam vainot Šekspīru, ka viņš to aizsācis, jo Šekspīrs izgudroja cilvēkus, kas, lai gan iztēlē radīti, tomēr bija reālāki nekā pazīstamie cilvēki. Diks Brcisgērdls to saprata, tāpēc viņš devās satriekt Šekspīru un visus viņa darbus. Es Kolumbijā apguvu vēstures kursu — Hāss to arī atcerēsies, jo toreiz apguvu kursu pēc viņa ieteikuma, — to mācīja pasniedzējs, vārdā Carltons. Tas bija Anglijas viduslaiku vēstures kurss, un, lai gan esmu izmetis no prāta Anglijas zemes īpašumu grāmatu un visus karaļus un karalienes, es ļoti labi atceros viņa aizraušanos ar vēsturi vispār. Viņš sacīja, ka pastāv trīs vēstures veidi. Pirmais ir tas, kas notika īstenībā, un tas ir zaudēts uz visiem laikiem. Otrais ir, ko par notikušu uzskata lielākā daļa cilvēku, un to mēs ar lielu centību varam atgūt. Trešais ir tas, ko pie varas esošie grib, lai
nākotnē uzskata par notikušu, un tas sastāda 90% no grāmatās nodrukātās vēstures.
(Tik un tā, pārlasot restorāna ainu, jūtu, ka esmu muļķīgi ar to apmierināts. Jā, tā tas varēja notikt. Tā ir Mikija balss, ko esmu šeit ielicis, un paredzu, ka cilvēki, kas viņu pazīst, ja lasis iepriekš minēto, man piekritīs. Un es jūtu, ka īstenība ir sākusi apdzīvot manis radīto daiļliteratūru. Jā, tieši tā es to atceros. Tātad es šeit rakstu otrā tipa vēsturi. Iztēlojos, ka tāpat darīja Breis-gērdls, lai gan viņš bija godīgs cilvēks, bet es neesmu.)
Tagad man jāpiemin, ka drīz pec notikušā es iegriezos vienā no elektronikas veikaliem Dienvidu avēnijā, lai nopirktu baterijas mobilajam telefonam un vēl citu iemeslu dēļ, ko īsti neatceros... nē, patiesībā es tos atceros. Kā jau minēju, man ir haotiskāks prāts, nekā es būtu gribējis, un tāpēc izveidojies paradums šad un tad uzšņāpt nejaušas piezīmes par šo un to jau pieminētās dienasgrāmatas aizmugurē. Diemžēl reizēm atklāju, ka nevaru izlasīt, ko esmu uzrakstījis: skat. brzm kartspzmebūtu tipisks gadījums. Bet, kamēr biju veikalā, manu skatienu piesaistīja digitālais diktofons Sanyo 32, un, nodomājis, ka tas būtu risinājums manai aizmāršībai, es to nopirku par septiņdesmit diviem dolāriem. Aparāts ir mobilā telefona lielumā un ieraksta runu augstas kvalitātes režīmā veselas divas stundas pēc kārtas. Tā kā es to nopirku, divu pēdējo manas dzīves stundu skaņu pavadījums ir saglabāts, lai noklausītos vēlāk. Diktofons pašreizējā pasākumā ir bijis nenovērtējams.
Pēc lenča es linkolnā aizvedu Mikiju atpakaļ uz dzīvojamo rajonu. Viņš bija izdzēris lielāko daļu vīna un vēl pāris džimletus un bija krietni iereibis. Kad Mikijs nonāk tādā stāvoklī, viņš nemainīgi sāk runāt par savām trim sievām. Pirmā H. kundze bija Luīze, viņa koledžas aizraušanās, liela auguma blondīne no jaukas, senas Jaunanglijas ģimenes. Šī meitene sniedza seksuālos pakalpojumus, stāvot zem savu Barnarda koledžas dzīvojamo telpu balkona un nokarenajām efejām (tolaik tā bija iemīļota vieta visiem koledžas studentiem), vai mazliet intīmākus mūsu dzīvoklī. Luīze sāka viņam atdoties pēdējā gadā pirms beigšanas, pēc tam, kad bija dabūjusi gredzenu, — vēl viena jautra to laiku tradīcija. Es atceros brīvdienu rītus dzīvoklī, Mikijs savā brūnajā velūra peldmētelī (vai rītasvārkos, kā viņš to pompozi dēvēja) ar Chemex traukā pagatavoto kafiju, un tajā brīdī cēli iepeld Luīze, mazliet nokaunas, pie virtuves galda ieraugot mani, bet nezaudē šiku. Parasti šajos gadījumos viņa parādījās melnās zeķbiksēs un vienā no Mikija Oksfordas
krekliem, ietērpā, ko es kopš tā laika uzskatu par mežonīgi erotisku. (Zeķbikses tajā laikā bija apakšveļa. Es nekad neesmu pilnībā pieradis pie meitenēm, kas skraida apkārt pa pilsētu, izrādot tajās savu augumu, — vienmēr noteikta vibrācija kājstarpē.) Viņa parādījās arī bez krūštura, jo agri pieņēma šo stilu, turklāt viņai bija jaukas, smailas krūtis, kas kārdinoši šūpojās.
Šajās dienas izrādēs vienmēr tika pieņemts, ka Mikijs ir liels ērzelis ar mīļāko, kamēr es biju nabadzīgs, bet godīgs zubrītājs, kam liegts sekss, un mēs visi izrādes laikā ķiķinājām! Patiesībā es tajā laikā no sievietes, ko sauca Ruta Poļanska, dabūju vairāk seksa, nekā varēju turēt; viņa bija trīsdesmit sešus gadus veca bibliotekāre Ņujorkas publiskās bibliotēkas Faragutas nodaļā. Es to turēju noslēpumā no sava istabas biedra un visiem citiem, jo kaunējos par sevi un, jādomā, baidījos par Rutas darbu. Vai tas attiecas uz stāstu? Zināmā mērā, ja arī tikai kā liecība par (o, cik agri sākās mana vingrināšanās seksuālajā destrukcijā. Jādomā, ka nekas nav gluži tik eksplozīvs kā attiecības starp pusauga zēnu un zināma vecuma sievieti; šādās attiecībās vīrieša spēju virsotne sacenšas ar sievietes izsalkumu. Francūži pret šādiem sakariem izrāda zināmu bijību, un viņi par šo tēmu ir sarakstījuši veselu lērumu literatūras, kamēr Amerikā pret tiem (misis Robinsone!) izturas kā pret farsu un tikai.
Manas un Rutas attiecības patiesi līdzinājās farsam, jo mums galvenā problēma vienmēr bija atrast vietu, kur to darīt. Viņa dzīvoja pie savas mātes, un es dzīvoju kopā ar Mikiju Hāsu, ne man, ne viņai nebija mašīnas, es, kā jau minēju, biju nabadzīgs, un bibliotekāres alga nekādi neveicināja numuru pasūtīšanu viesnīcā. Mēs ar Poļanskas kundzi bijām pazīstami jau gadiem, kad viņa ieinteresēta vēroja, kā pusaudža gados es augu, pamazām uzkrādams pienācīgo muskuļu masu. Ruta bija maza, bāla sieviete ar zīžai-niem, bezkrāsainiem matiem, ko nēsāja saņemtus zirgastē, tā izskatīdamās jaunāka par saviem gadiem. Tam laikmetam neierasti viņa bija šķīrusies, kas manām fantāzijām par šo sievieti, kuras aizsākās apmēram divpadsmit gadu vecumā, piešķīra zināmu pikantumu. Kā es atceros (droši vien nepareizi), lai pavērstu manas domas uz erotiskās dzīves pusi, kas vidusskolās tolaik visumā nebija pieejama, viņa diezgan meistarīgi mani savaņģoja, izmantojot manu interesi par teātri. Viņa deva man grāmatas, lugas: Viljamsu, Ibsenu, “Tēju un simpātijas”, erotisko franču dzeju un “Ulisu”; pēdējais bija aizdevums no privātās kolekcijas. Jebkurā gadījumā nav grūti pavedināt pusauga zēnu miegainā ziemas pēcpusdienā pēc grāmatām smaržojošā, sakurinātā
bibliotēkā. Viņai nebija nekas iebilstams pret pinnēm. Viņa izteica komplimentus par manām acīm. Seksīgas, viņa sacīja, guļamistabas acis.
Sākumā pavešana notika bibliotēkas darbinieku atpūtas telpā. Viņai bija piecpadsmit minūšu pārtraukums, otrs bibliotekārs atradās pie reģistratūras galda. Mēs to darījām krēslā, netālu no radiatora, kas šņākdams laida garām tvaiku, bet tas neatstāja iespaidu uz misis Poļansku. Es noturējos tikai dažas minūtes, bet ar to pietika, lai viņu pārņemtu ievērojama lēkme, kuras laikā, negribēdama pievērst bibliotēkas apmeklētāju uzmanību, viņa izgrūda caur sakostiem zobiem bezgala daudz gaisa, un kopš šī laika tvaika šņākšana no radiatoriem man vienmēr ir šķitusi jutekliska. Viņas ekstāzes kliedzienus pilnā rīklē es dabūju dzirdēt tikai, kad pilsēta otrdienas un trešdienas pēcpusdienās sāka slēgt bibliotēkas, bet es varēju sākt lietot savu veco istabu ģimenes dzīvoklī, kamēr Mutti slimnīcā strādāja.
Mums bija apmēram trīs stundas ilgs “logs” starp pusdienlaiku un manas māsas atgriešanos no skolas, lielu daļu no kura aprija brauciens ar metro no Manhetenas ziemeļu daļas līdz austrumu Bruklinai, tā ka mēs sākām steigā nomest drēbes, tiklīdz aiz muguras noklikšķēja ārdurvis. Misis Poļanska nebija trokšņainākā sieviete, ko savā mūžā esmu sastapis, bet kandidāte uz šo titulu, jo orgasma laikā izgrūda virkni zemu, skaļu, ērģelēm līdzīgu vaidu, un, ņemot vērā mūsu attiecību farsam līdzīgo dabu, nebija īpaši jābrīnās, kad kādu dienu pēc mūsu tipiskajām nodarbībām un apģērba izsvaidīšanas pasaules apskatei, mēs satapām pie virtuves galda sēžam Mutti. Kaut kāda iemesla dēļ viņa bija paņēmusi brīvu pēcpusdienu, un es nekad neuzzināju, cik ilgi viņa tur bija sēdējusi. Kad iepazīstināju māti ar misis Poļansku kā savu matemātikas skolotāju, kas palīdz man tikt galā ar algebru, viņas seja palika neizteiksmīga. Ruta pastiepa roku, un Mutti to paspieda, visai pieklājīgi, un piedāvāja kafiju.