Nu jau labu laiku neesmu domājis par to pēcpusdienu. Man vispār nepatīk domāt par to dzīvokli, it sevišķi par virtuvi.
Atgriežamies pie Mikija un viņa sievām. Luīze, kā jau teicu, bija pirmā, un laulība ilga parastos septiņus gadus. Bet tad bija seksuālās revolūcijas kulminācija, Mikijs gribēja savu daļu, un tā uzradās Merilina Kaplane, mūžīgā aspirante. Ap to laiku Mikijam jau bija pāris bērnu un suns viņa lielajā Skārsdeilas mājā, un, lai remdētu savu kāri pēc Merilinas, viņam nācās dārgi maksāt. No visām trijām sievām Merilina bija klasiski visskaistākā: lielas,
melnas acis, spīdīgi, gari kastaņbrūni mati un lielisks amerikāņu meitenes augums, garas kājas, tievs viduklis, stingras krūtis. Viņa bija nelokāma augstās septiņdesmito gadu skolas feministe, galēji nicinoša pret vīriešu skatieniem, tajā pašā laikā nepārtraukti tos piesaistot un lieliski izmantojot priekšrocības, ko tas deva. Viņa dzemdēja tam vēl vienu bērnu un pēc kādiem trim gadiem pazuda ar kādu tipu, manuprāt, no Bērklijas, sievišķīgu biseksuāli ar pareizu, kā sapratu, politisko nostāju. Kā skaidroja Mikijs, problēma galvenokārt bija intelektuāla: attiecībā uz literatūras teoriju viņš vienkārši nebija Merilinas līmenī. Viņai tas bija gandrīz kaut kas tikpat svarīgs kā sekss, kurā, pēc Mikija vārdiem, viņa bija dominējošā partnere un apveltīta ar neierobežotu enerģiju un izgudrošanas spējām.
Reiz es dzirdēju viņas lekciju. Mikijs mani aizveda, lekcija saucās apmēram tā: “Teksta privileģēšana Šekspīra pēdējās komēdijās: runas akta teorija un diskursīvā formācija.” Es nesapratu ne vārda, un tā arī pateicu Mikijam. Tad viņš mēģināja man pastāstīt par Fuko, Altiseru un Deridā, un revolūciju literatūras zinātnē, ko pārstāvēja Merilina, bet es redzēju, ka viņu tas nesajūsmina. Mikija problēma, manuprāt, bija tā, ka viņš, lai gan prata runāt kritiski, kā tagad modē, un prata to izcili, patiesībā neaizrāvās ar to, jo viņš mīlēja Šekspīru, un kaut ko mīlēt acīm redzami nozīmēja buržuāzisku jūtelību, kas slēpa despotiskās patriarhijas mahinācijas. Merilina domāja, ka spēs viņu mainīt, spēs iedvest mazliet svaiguma Mikija paternālistiskajā, buržuāziskajā uzskatā par literatūru, bet nē. Un Mikijs nekad viņu nebija novedis līdz orgasmam, kā to prata Džeralds no Bērklijas, vai tā vismaz viņa teica. Taču viņa atstāja Mikijam bērnu.
Numur trīs bija vai ir Dīrdre, kas bija viņa redaktore Putnamā, pēc īpašībām atgādina sintētisko Kevlara šķiedru un klavieru stīgu apvienojumu un meklē pcrfekciju visās lietās. Pašlaik viņa ir (mēs esam atpakaļ uz iebrauktā ceļa) galvenā sūdzību tēma, jo Dīrdre ir maksimāli a la mode. Viņai iegādāties nepareizo ledusskapi, apmeklēt nepareizo ballīti, parādīties nepareizā klubā vai kūrortā, vai dzīvot nepareizā Hemptonas mājā būtu kaut kas līdzīgs sociālam vēzim, un tagad viņa grib laist pasaulē ideālu bērnu, par ko Mikijs, kuram jau ir trīs, nav īpašā sajūsmā. Viņš man izstāstīja garu anekdoti pārziniet, es aizmirsu, par ko tā bija. Par flīzēm? Vācu sadzīves tehniku? Ieņemšanas stratēģijām? Vai nav vienalga, bet svarīgākais, ka viņa Mikijam dārgi izmaksāja, tāpat kā pirmā sieva un pirmais pāris bērnu, un Merilinas puika
(Džeisons) niķojās, un Mikijs tērēja veselu bagātību speciālajām skolām un psihiatru rēķiniem, un tirgus un daudzo rāvējslēdzēja mantinieku dēļ viņš bija nonācis nopietnās sprukās. (Es piedāvāju aizdevumu, viņš par mani pasmējās, ha-ha, vēl nav tik traki.) Šāda sūdzēšanās par maitām ir normāla sastāvdaļa manai draudzībai ar Mikiju. Jādomā, viņš ir pietiekami klausījies arī manī, lai gan man ir bijusi tikai viena sieva. Taču raksturīga īpatnība ar Mikija sievām ir tā, ka esmu gulējis ar viņām visām, lai gan ne laikā, kad viņi bija precējušies. To es nekad nebūtu darījis.
Mums ar Luīzi bija viena pati gara pēcpusdiena apmēram divas nedēļas, pirms viņa apprecējās. Viņa sacīja, ka mīlot Mikiju un gribot no viņa bērnus, bet vienkārši nevar paciest domu, ka nekad nav to darījusi ne ar vienu citu vīrieti, un sacīja, ka viņai vienmēr esot bijis kārums uz mani (viņas izteiciens), un viņa gribēja redzēt, kā tas ir, pirms vārti aizcērtas. Viņa bija mazliet nervoza mīļākā, un bija skaidrs, ka Mikijs nebija ticis pāri ievada kursam, kamēr misis Poļanska ar mani bija izgājusi visu programmu. Tas ari viss, un viņa nekad nav to pieminējusi vai meklējusi vairāk, un nedomāju, ka viņa kādreiz būtu ieminējusies par to Mikijam, pat tad, kad viņš sāka saieties ar Merilinu.
Viņu es sastapu literārā kokteiļvakarā, uz kuru mani uzaicināja viens no maniem klientiem, apmēram sešus mēnešus pirms viņi abi saostījās. Viņa bija sašutusi par fašistiem savā angļu literatūras nodaļā, un es saudzīgi izteicu piezīmi par to, ka vārdam ir tehniska nozīme un nebūtu īpaši gudri to lietot tik plaši metaforiski, it īpaši nebrīdinot par to — ja nu ceļā gadās īsts fašists, kas itin labi var notikt, jo acīmredzot tam visam bija sava pievilcība. Viņa pasmējās, jo, viņasprāt, par fašistiem sauca visus, kas kādam nepatīk, un viņi par atbildi vienmēr to noliedza. Neviens, izņemot dažus laukus Indianā vai Aidaho, nekad nav atzinis, ka patiešām atbalsta fašismu. Pašsaprotamu iemeslu dēļ es esmu daudz lasījis fašisma filozofijas vēsturi un literatūru, un, būdams mazliet iedzēris, apbēru viņu ar informāciju. Nedomāju, ka viņa kādreiz būtu dzirdējusi sakarīgu argumentu, kas nesāktos ar viņas pieņēmumiem, bet ar pilnīgi pretējo — ka seksuālā un rasu apspiešana ir dabiska, piemēram, un ka ir tikpat absurdi par to kaunēties vai to apspiest, kā kaunēties par seksu; ka absolūtā vara izšķaidīt ienaidnieku sejas sagādā gandarījumu un ka par to arī nav jākaunas; ka demokrātija ir nožēlojama; ka tā ir ekstāze saistīt savu gribu ar līdera gribu; ka karš ir valsts veselība...
Kad biju pabeidzis, viņa mēģināja iegalvot, ka neviens tādām blēņām netic, un es norādīju, ka vēsturiski daudzi tam noticēja, ka pirms dažām desmitgadēm tādi uzskati bija nenormāli populāri tikpat gudru cilvēku vidū kā viņa, ieskaitot Martinu Hcidcgcru un manu vectēvu, kas, es viņai pastāstīju, bija Waffen-SS biedrs. Viņa domāja, ka es jokoju, es apliecināju, ka ne, un uzaicināju pie sevis aplūkot manu nacistu piemiņas lietu kolekciju, ko biju mantojis, — kaut ko tādu, esmu gandrīz pārliecināts, neviens nekad agrāk viņu nav aicinājis darīt. Viņa atnāca, es parādīju savus krājumus un izstāstīju savus stāstus. Tas uz viņu atstāja slimīgi erotisku iespaidu, jo, pieņemu, pārstāvēja slavenās Plātas dzejas rindas iemiesojumu, lai gan ne visas sievietes mani mīl, un patiesībā es neesmu fašists. Taču viņa tiešām gribēja zābaku sejā9 agresīva seksa un dažu citu rupjību formā. Mani tādas lietas īpaši neinteresēja, bet jutu savu pienākumu šajā gadījumā tēlot džentlmeni (ja tā var teikt). Viņu pārņēma orgasms, klausoties jēlības, vēl viena lieta, kas man ne īpaši patika, un es viņu vairs neaicināju, nedz arī redzēju līdz brīdim, kad Mikijs kaut kad vēlāk uzaicināja mani iedzert, lai parādītu savu jauno mīļāko, un tur viņa bija. Mēs izlikāmies, ka nekad neesam tikušies.
9
Silvija Plāta (Sylvia Hath, 1932—1963), amerikāņu dzejniece un rakstniece. “Zābaks sejā” ir viņas dzejoļu krājuma nosaukums. Slavenā rindiņa — no šī dzejoļu krājuma, kur dzejolī “Tētis” sastopama strīdīgi vērtētā attieksme pret holokaustu.