Dīrdre bija publicējusi manu klientu. Mēs tikāmies manā kabinetā, tas bija kaut kādā sakarā ar faktu, ka šis autors izmantoja varoņus no iepriekšējā darba, kam ir kopīgas autortiesības ar citu autoru. Mēs pārmijām skatienus. Viņai mugurā bija vizuļojoša blūze un cieši apspīlētas bikses, un, kad viņa piecēlās, lai kaut ko izraktu no sava portfeļa, es apbrīnoju viņas dibenu un tievās ciskas zem tā, un skaidri izteikto izliekumu starp tām, tik platu kā kāršu komplekts. Pagriežoties viņa uzmeta man vēl vienu skatienu. Tas bija, jāatzīst, kaut kas “Sekss un lielpilsēta” garā. Es viņai piezvanīju, un viss notika kā parasti. Viņa izrādījās no tām sievietem, kam patīk, lai viņas uzdur, un tad masturbēt. Viņai nebija pilnīgi nekāda polsterējuma, un es no berzēšanās dabūju sāpīgu zilumu sev uz kaunuma kaula. Gluži pretēji ierastajam, viņa bija lakstīgala, kas man tīri labi patika, un izgrūda garu virkni skanīgu kunkstienu savu vairāku izstiepto orgasmu laikā. Mēs tikāmies vairākas reizes — tas bija apmēram pirms pieciem gadiem —, un tad es piezvanīju,
un viņa bija aizņemta, un es piezvanīju vēlreiz, un atkal tas pats, un tas bija viss. Es nenožēloju, ka attiecības pārtrūka. Domāju, es viņai šķitu mazliet garlaicīgs, un man viņa šķita mazliet pasekla. Kad sastapu Dirdri dažus mēnešus pirms kāzām ar Mikiju, viņa ari izlikās, ka redz mani pirmo reizi, un varbūt patiešām bija aizmirsusi mūsu mazliet vienmuļo sakaru.
Šo atmiņu mazliet nomākts, es tagad tās piesaucu — kas nepieciešams stāstījumam —, lai attēlotu savu aizvien nožēlojamāko tieksmi pēc erotikas. Dīrdre bija seksīga, bet ne erotiska, viņā nebija dziļas dzīvības. Ingrida ir erotiskajā arī mazliet savrupa; starp mums vienmēr ir distance, kad esam kopā, un droši vien tāpēc es viņu apmeklēju. Esmu atklājis, ka mākslinieki bieži vien ir tādi, un tas viss pāriet viņu darbā. Mana atsvešinājusies sieva Amēlija ir nepārspēti pati erotiskākā sieviete, ko esmu savā mūžā sastapis, no viņas izverd dzīves spēks, un viss, kam viņa pieskaras, kļūst skaists. Izņemot mani.
Vai vārdam “erotisks” ir antonīms? Tanatotisks varbūt. Vai ir tāds vārds? Skaidrs, ka pati parādība ir reāla, jo vai mēs visi nejūsmojam par nāvi? It sevišķi vardarbīgu nāvi — kāds prieks! Vai mēs nāvi visās tās neīstajās niansēs tūkstošiem reižu nerādām saviem bērniem? Lai gan ne īstenību: nē, izņemot NASCAR sacīkstes, šī ir viena atlikusī joma, kurā atzīstam atšķirību starp intelektuālo īpašumu un reālo dzīvi. īsta nāve ir pēdējais, kas liek justies neērti. Un, protams, pastāv nāves estētika, pretstats visām spirgtajām impresionistu ainām un Bušē saldajiem aktiem, estētika, kas, kā uzskatu, savu apogeju sasniedza tā režīma laikā, kuram mans vectēvs nesa augstāko upuri. Contra Mies* —šim aicinājumam nav nekāda sakara ar tīrāko funkcionalitāti. Amerikāņu P-47 Thunderbolt bija efektīvs un draudīgs ierocis, iespējams, kara labākais bumbvedējs iznīcinātājs, bet tas izskatus pēc tāda, kas nācis no Disneja studijas, tukls un apaļīgs, it kā tā propellerim būtu jā-parādās no smaidīgās sejiņas. Savukārt Stuka, no otras puses, izskatās tieši tāds, kādam tam jāizskatās: ka bieds no debesim. Šermana tanks atkal izskatās pēc tāda, ko aiz aukliņas varētu vilkt mazs bērns; tanks Tiger VI acīm redzami ir mašīna, kas izstrādāta, lai nogalinātu cilvēkus. Nemaz nerunājot par drausmīgajām uniformām, kā ari atšķirības zīmēm. Un šo priekšmetu manās rokās.
* Atsauce uz Bauhaus slavenā pēdējā direktora, arhitekta, modernista Ludviga Mēsa van der Roes principu, ko viņš lika savas arhitektūras pamatā, ka “mazāk ir vairāk”.
Vācieši to dēvē par pistole-08, null-aht, bet visi citi to sauc par lugeru. Patiesībā tā ir tā pati pistole, kas tika vicināta, kad mamma un tētis sastapās: jā, viņa par to meloja, jo te tā ir. Tā ir speciāls prezentācijas modelis, ar ko apbalvoja vecvectēvu, kad viņš ieguva Bruņinieka krustu ar ozola lapām un zobeniem. Dievs vien zina, cik tā ir vērta, — tūkstošus un tūkstošus īpatnējiem maziem vīriņiem, kas šos mēslus kolekcionē. Uz riekstkoka roktura kreisās puses ir inkrustēts rombs, ko četrās sarkanās un baltās daļās sadala centrā iegravēti melni burti: II Pz.
Un labajā pusē mēs atrodam sudrabā inkrustētu apbalvojuma miniatūru, saņēmēja vārds, viņa pakāpe un datums ir iegravēti uz aizslēga. Acīmredzot Hinders personīgi to bija pasniedzis ar savām apaļajām, baltajām roķelēm. Mana māte skaidri nevarēja pateikt, ko nozīmē citāts uz medaļas, bet tas bija saistīts ar patiesi iespaidīga krievu skaita nogalināšanu, Austrumu frontē komandējot tanku vienības 1943. gada vasaras beigās. Man vēl joprojām mazliet izspiežas sviedri, uz to skatoties un turot rokās, — tas ir tik ārkārtīgi baiss priekšmets, bet kaut kāda iemesla dēļ es neesmu bijis spējīgs pistoli pārdot vai iesviest upē. Tā ir arī pielādēta, ar oriģinālajām 9 mm parabellum patronām. Un es zinu, kā tā darbojas. Varbūt vēlāk ar to pašaudīšos. Starp citu, esmu tīri labs pistoles šāvējs. Pols man to iemācīja brīvdienās pēc sava pirmā brauciena. Sastapos ar brāli Fortbregā, un kādu pēcpusdienu mēs iegājām priežu mežā un izšaudījāmies ar 45. kalibra militāro koltu un 9 mm padomju makarovu, ko viņš bija savācis Vjetnamā. Viņš mācīja “notēmē un šauj” cīņas stilā, kad svarīgāks par visu ir ātrums, jo caurmērā pistoles mērķis bija septiņu pēdu attālumā vai mazāk.
Lai kā, es izlaidu Mikiju pie Kolumbijas un, izkāpjot no mašīnas, viņš sacīja: “Padod man ziņu, kad zvana māsasmeita; ja viņa atrod manuskriptu, pasaki, ka es labprāt tajā ieskatītos.”
Teicu, ka nodošu ziņu, un mēs devāmies dienvidu virzienā. Atpakaļceļā es domāju par savām ilgajām attiecībām ar Mikiju Hāsu, sevišķi par to seksuālajiem aspektiem. Man bija jāatzīst, ka jūtu pret viņu zināmu nicinājumu, kas, es uzskatu, neizbēgami ir daļa no ikvienas patiesi intīmas ilggadējas draudzības. Mans brālis Pols sauktu šīs jūtas par daļu no mūsu pagrimušā
stāvokļa, ka nevaram mīlēt neierobežoti, ka mums jāuzskata iemīļotais cilvēks par zemāku nekā paši sev šķietam vismaz vienā ziņā. Manuprāt, tas, kaut ari sāpīgi, ir labi. Mums visiem piemīt tendence pielūgt sevi, un viena no laba drauga primārajām funkcijām ir to uzmanīt. Ks zinu, ka, viņaprāt, esmu garlaicīgs, vecs ērms un ne tuvu tik gudrs kā viņš. Varbūt tā ir taisnība, katrā ziņā es noteikti neesmu tik slavens. Es nerakstu populāras, ejošas grāmatas, mani nepielūdz studentu leģioni, es neesmu Nacionālās Mākslas un Literatūras akadēmijas vadošais loceklis, man ari nav viņa Pulicera balvas. Droši vien viņš ari domā, ka esmu kaut kas līdzīgs muļķim mīlestības vai vismaz seksa dēļ. Katrā ziņā viņš zina par visiem maniem sānsoļiem, izņemot trīs jau minētos. Viņš bija ārkārtīgi satriekts, kad mēs sarāvām attiecības ar Amēliju. Viņa tev ir ideāla, viņš tolaik sacīja, uzskaitot Amelijas tikumus. Mikijam bija taisnība. Daudz par ideālu, bet to ir grūti otram izstāstīt tā, lai viņš saprastu.
Dažas dienas vēlāk, spriežot pēc dienasgrāmatas, Maldonado man pieteica telefona zvanu — es viņu biju brīdinājis par tā iespējamību un uzsvēris tā svarīgumu. Balss bija jauna, patīkama, nedaudz aizsmakusi. Tad jūs zināt, par ko ir runa, ko? Koo un beigu zilbe nodeva viņu kā kanādieti. Tālais ir tuvs, kā mēdz sacīt reklāmas. Man tas nekavējoties šķita pievilcīgi, un es uzaicināju viņu iegriezties birojā, bet viņa iebilda, sakot, ka labāk tiksies ar mani kādā neitrālā vietā, iemeslus paskaidrošot, kad mēs satikšoties. Tad kur? Viņa, sieviete sacīja, strādājot Ņujorkas publiskajā bibliotēkā, Rasela Astora Reto grāmatu nodaļas lasītavā. Es teicu, ka man vēl šis tas jānokārto, bet ka varētu tikties ar viņu tur četros. Viņa sacīja, ka būšot priecīga redzēt mani.