Es atgriezos pie sava dienas uzdevuma, kas bija gigantiskas korporācijas vārdā iesniegt prasību tiesā pret kādu nabaga neveiksmīgu mākslinieku. Tā ir intelektuālā īpašuma advokāta ikdienas maize. Kāds bija piesavinājies nacionālās ķēdes logo, lai izteiktu savas domas par patērētāju sabiedrības trakumu. Oriģinālais logo ir mazliet pikants (pupi), un mākslinieks to bija vēl vairāk akcentējis, un tas bija parādījies uz populāriem plakātiem un T krekliem, un korporācija nebija iepriecināta. Šāda tipa pārtraukt-un-atturēties pavēles es varu dot kaut miegā vai šajā gadījumā, domājot par gaidāmo tikšanos ar Balstroda noslēpumaino mantinieci, kuras vārds, kā tagad zināju, bija Miranda Kelloga.
Bez ceturkšņa četros Omārs mani izlaida Piektajā avēnijā pie ieejas bibliotēkas lielajā beaux arts blāķī. Divi akmens lauvas — Pacietība un Gara
spēks —, kam saskaņā ar Ņujorkas folkloru vajadzēja rēkt, kad pa kāpnēm augšā kāpj jaunava, klusēja. Ar liftu uzbraucu trešajā stāvā un nokārtoju caurlaidi slēgtajai Astora telpai blakus galvenajai lasītavai. Atmiņas par šo vietu: nozīmīgu daļu savu vidusskolas gadu biju pavadījis sēžot pie šiem garajiem koka galdiem. Es ar metro ierados šurp no Bruklinas un paliku te visu dienu, it kā vācot materiālus skolas referātam (tas, protams, bija pirms internēta un pirms misis Poļanskas), bet galvenokārt baudīju anonimitāti, svešinieku un grāmatu mīļotāju sabiedrību un šīs vietas galējo nemiškinismu. Mana pirmā patiesi pieauguša cilvēka pieredze.
Es viņu tūlīt pat pamanīju pie gara galda vienā stūrī. Bez džentlmeņa, kas valdīja pār reģistratora galdu, viņa bagātīgi panelētajā istabā bija viena pati. Viņas mati bija gaiši, sapīti divās miniatūrās bizītēs, kas bija saspraustas virs ausīm. Tā matus bija nēsājusi Amēlija, kad es viņu aplidoju, un, lai cik absurdi tas nebūtu, šis stils bija mana vājība. Viņas kakls bija atkailināts un apburoši neaizsargāts; sieviešu kakli, pēc manām domām, ir visvairāk nenovērtētā sekundārā seksuālā iezīme mūsu kultūrā, kas mani vienmēr ir uzbudinājusi. Es vairākas minūtes stāvēju, vienkārši vērodams, kā viņa pāršķir lappuses. Tad mistiskā veidā, ko man neviens nav pratis veiksmīgi izskaidrot, viņa sajuta manu skatienu un spēji pagriezās. Mūsu acis sastapās. Es pamāju. Viņa žilbinoši pasmaidīja un nāca man klāt. Patiesībā viņa neizskatījās kā Amēlija jaunībā, vaibstu pa vaibstam ne, bet viņai piemita tā pati lauvenes grācija. Būdama mazliet mazāka auguma nekā vidusmērs, viņa nēsāja īsus pelēkus svārkus un skaistu, kvēlojoši sārtu zīda blūzi. Tumšas zeķes, elegantas potītes. Viņa pastiepa roku, un es to satvēru. Viņai bija dzeltenīgi zaļas acis, gluži kā Amēlijai. Viņa sacīja: jums jābūt misteram Miški-nam. Es esmu Miranda Kelioga. Uz mirkli nespēju parunāt. Elektrība izšāvās man caur roku, un baidos, ka neatlaidu tvērienu mazliet par ilgu. Atceros, ka nodomāju, tas ir smieklīgi.
BREISGERDLA VĒSTULE (5)
Kad tuvojos mājai, es dzirdēju skaļas sievietes raudas un, iegājis tajā, atklāju, ka tēvs uzbrūk manai nabaga mātei ar savu nūju, ko nekad agrāk nebiju redzējis un nebiju domājis ieraudzīt. Lieta bija tāda: Margareta, istabene, bija atradusi pie manas mātes katoļu krucifiksu un rožukroni un taisnā ceļā aiznesusi tos manam tēvam, un viņš, domādams, ka visus šos gadus ēdinājis un guldinājis slepenu katoli, tik ļoti sadusmojās, ka trakā niknumā viņai uzbruka, kaut māte protestēja, ka šādi nieciņi ir viss, kas palicis no viņas mātes par tīrāko piemiņu, bet tas neko nelīdzēja. Un, lai gan es zināju, ka tēvam ir visas tiesības, es nevarēju to izturēt un apturēju viņa roku, sakot, lai viņš ir žēlīgs, jo tā ir viņa sieva, bet viņš kliedza, ka māte vairs nav viņa sieva, un iesita man arī, un es neko nevarēju darīt, es pagrūdu viņu projām, un viņš smagi nokrita uz grīdas. Mēs divi — es domāju, mana māte un es, — tad nometāmies uz ceļiem, lai viņam palīdzētu, ja varētu; patiesībā viņam nekas liels nebija noticis, bet savā lepnumā viņš kliedza: lai mēris paņem jūs abus, jūs nedrīkstat palikt pa nakti manā mājā, man vairs nav ne sievas, ne dēla.
Tā, abi rūgti raudādami, mēs pametām māju, es ar māti un dažām lietām, kas piederēja mums pašiem; es nolīgu ķerru, kurā pārvest šīs mēbeles, un viņa gandrīz mira nost no kauna. Tagad tīrākās nejaušības pēc man bija zelts, 68 mārciņās 12 šiliņi, ko Arsenāls bija samaksājis par lielgabaliem, tā mēs nebijām galīgā trūkumā un varējām noīrēt istabu uz nakti Hārtleinas krogā “Dzelzs vīrs”, ko turēja vecais Kručhedfraiers par 3 pensiem naktī un barošanu. Nākamajā rītā, atstājis mātei mazliet naudas, es iesēdos kuģī un devos uz Greivsendu un pēc tam atpakaļ uz Tičfildu, tāpat kā biju ieradies. Mans meistars bija ļoti iepriecināts, dzirdot, ka viņa lielgabali tikuši labi novērtēti, bet sarauca pieri, kad pastāstīju, kas noticis manās tēva mājās, un vēl vairāk, kad pateicu, ka esmu izmantojis viņa zeltu par naktsmājām un nākamajā dienā iedevis mazliet naudas mātei. Es solīju, ka atdošu izlietoto līdz pēdējam penijam un piesaucu nepieciešamību. Bet viņš
teica, ka meloju, ka esmu naudu nospēlējis vai nodzēris un cerējis viņu iežēlināt ar šo stāstu par katoļiem. īsumā, mēs sakāvāmies, un baidos, ka nebiju spējīgs ievērot kristīgos aizliegumus, jo nevarēju godāt savu meistaru, kā man būtu vajadzējis, nespēdams paciest viņa pārmetumus, jo viņš pats bija melis un turklāt uzturēja mauku. Ko es arī pateicu visai mājai un viņa sievai klātesot, un pēc tam tajā mājā bija lieli strīdi. Nākamajā dienā mani padzina, atstājot tikai drēbes, kas bija mugurā, un nedodot arī brīvbiļeti.
Tā kā Ticfilda bija 65 angļu jūdzes tālu no Londonas, pagāja zināms laiks, kamēr tiku atpakaļ, guļot zem dzīvžogiem, zogot augļus un olas, lai Dievs man piedod. Vēlu vakarā atgriezies “Dzelzs vīrā”, es atklāju, ka manai mātei klājas tīri labi, viņai laiku kavēja jauna, gaišmataina meiča, mājas saimnieka meita, kas biji Tu, mana Nana, un šajā sakarā mēs pirmoreiz sastapāmies un pēc tam iemīlējāmies, kā Tu to zini. Bet var gadīties, ka mūsu dēls, izaudzis līdz zinošam vecumam, ko varbūt labais Dievs atļaus, nezina, tāpēc es to šeit izstāstīšu.
Tagad man, kam vēl nebija 16 gadu, vajadzēja nopelnīt mums maizi un iztikšanu, un es iedomājos par Luteru un tiem, ko biju tur saticis, un, ka viņi varbūt iedos man darbu, un tā es taisnā ceļā devos uz turieni un vaicāju pēc mistera Hastingsa. Viņš atnāca, es izstāstīju visu par mūsu bēdīgo stāvokli, kā esmu šeit pastāstījis, un viņš cieši mani nopētīja un sacīja: nu, puis, mēs te Tauerā nevaram turēt ne katoļus, ne puritāņus; pirmkārt, es par to atbildu ar savu galvu, otrkārt, es nevaru ciest tos savā tuvumā, jo es sēžu tikai vienu ceremoniju nedēļā, un tas ir svētdienā, un citās dienās man lūgšanas un sprediķi nav vajadzīgi. Uz to atteicu, ka man arī tie apnikuši. Tad misters Kīns, to dzirdēdams, saka Hastingsam, ka mums jāizmēģina viņš kā lielgabalnieks un lai ejam uz Sautvorku. Та mēs devāmies pāri tiltam un dzērām daudz vīna (ko es nekad agrāk nebiju darījis), un redzējām daudz izvirtības un neķītrības u.c., un viņi aiznesa mani pie meičām un nopirka man prostitūtu, bet, paldies Dievam, es sāku vemt, un man bija tik slikti, ka es viņai uzkāpu, bet pat ne tik daudz, lai to sauktu par grēku, un viņi daudz smējās un rādīja uz mani neķītrus žestus, bet misters Kīns apzvērēja, ka es neesot puritānis, bet tikai divu mārciņu falkonete, varēju tīri labi izvemt mazos šāviņus, bet nepārsprāgu resgalī, un tā es tiku pieņemts.