6
Turēdams padusē sarullēto un ietīto varbūt-bezgala-vērtīgo manuskriptu, Kroseti gandrīz pusstundu, kas, viņaprāt, bija pārāk daudz, gaidīja laukā uz tukšās ielas. Ko viņa tur darīja? Lai gan reizēm viņš bija tik ilgi gaidījis uz sievietēm, kamēr viņas saposīsies, lai izietu no mājas. Viņi gan negrasījās doties pastaigā. Kroseti ieskatījās pulkstenī un juta, ka tūlīt kļūs traks.
Viņa parādījās vienā no saviem melnajiem ietērpiem, it kā dotos pie Glci-zera uz darbu, un Kroseti brīnījās, kāpēc. Varbūt Balstrods prasa ievērot kaut kādu etiķeti, un šajā gadījumā viņš būs vīlies Kroseti, kam bija nepieciešams nomazgāties un noskūties un mugurā bija T krekls no Springstīna koncerta, netīri džinsi, un kājās Nike apavi. Tomēr viņš nežēlojās Rollijai par ilgo gaidīšanu.
Nedz arī viņa atvainojās. Tā vietā nevērīgi pamājusi, viņa sāka iet. Apņēmies tēlot aukstasinīgo, Kroseti neuzdeva nekādus jautājumus par ceļa mērķi. Galu galā viņš arī varēja būt starptautiskais mistēriju vīrietis'. Aizgājuši līdz Van Daika ielai, viņi ar 77. autobusu aizbrauca līdz Smita ielas stacijai, kur iekāpa F vilcienā un trokšņainā klusumā brauca līdz Manhetenai. Pie Hjūs-tonas ielas Rollija piecēlās un izsteidzās no vagona, un, kad Kroseti viņu panāca, tad nespēja atturēties nepajautājis, uz kurieni viņi dodas. Kroseti sirdī nebija aukstasinīgs.
“Uz Mermelštcina veikalu,” viņa atbildēja. “Viņi ir pēdējie vairumtirgotāji visā pilsētā, kas pārdod labu ādu vāku iesiešanai.”
“Viņi tev pārdos vairumā?”
“Misteram Mcrmelšteinam es patīku.” 10
“Tiešām. Vai viņš?...” Kroseti parādīja žestu. Viņi kāpa pa stacijas kāpnēm, un viņa spēji apstājās un sacīja: “Viņš negramstās. Zini, man tiešām ļoti žēl, ka es tev pastāstīju par Sidniju. Vai tu domā to katru reizi pieminēt, kad man ir kādas darīšanas ar vīrieti?”
“Ksmu to izdzēsis no prāta šajā pašā momentā,” patiesi apstulbis, bet juzdamies ari mazliet izmantots, sacīja Kroseti. Viņš arī nesaprata, kāpēc Rollija dodas pie vairumtirgotāja. Visi, kas Ņujorkā tirgojās ar vecām grāmatām, zināja, ka grāmatu iesiešanas biznesa centrs ir Bruklinā, Borou parkā. Kroseti to grasījās viņai pavaicāt, bet tad aprāvās un izdomāja pats. Grāmatu izplatītāji un lielākie kolekcionāri sazinājās ar pastāvīgajiem grāmatu iesējējiem. Ja vienam no viņiem piedāvātu Čērčila “Ceļojumus” par pirmpirkuma cenu, viņš painteresēsies pie grāmatu iesējējiem, lai noskaidrotu, vai grāmata nav labota. Nevienam kolekcionāram neienāks prātā, ka pārdevējs to darījis pats uz savu roku, no jēlmateriāliem. Kroseti bija visai apmierināts ar savu attapību un ka sapratis Rollijas viltību — tas varēja nākt tikai par labu.
Viņi gāja uz austrumiem pa Hjūstonas ielu līdz vecai tirdzniecības ēkai netālu no Otrās avēnijas, kur smirdīgā augšstāvā, kurā glabājās kāds akrs dažādu dzīvnieku ādu, Kroseti atspiedās pret ādu rituli un vēroja, kā Rollija ievērojami ilgu laiku sarunājas ar pavecāku vīrieti micītē, vecā uzvalkā un mājas čībās. Izskatījās, ka viņiem nav garlaicīgi, un Kroseti ar interesi ievēroja, ka Rollija neuzkrītoši ir mainījusi savu izturēšanos. Ar MermelŠteinu viņa vairāk smaidīja, pat reizi vai divas iesmējās un visumā šķita skaļāka, agresīvāka būtne nekā tā, ko viņš pazina, un... vai viņš uzdrošinājās tā domāt?... ebrejiskāka? Ari viņas runa bija ieguvusi piepilsētas tempu un akcentu.
Viņš par to ieteicās, kad abi izgāja no veikala ar mazu, brūnā papīrā ietīt u smalkas teļādas rullīti.
“Tā dara visi,” viņa bezrūpīgi atbildēja. “Tu ar kādu runā, tu mazliet pārņem viņa runasveidu, viņa izturēšanos. Vai tad tu tā nedari?”
“Droši vien,” viņš atteica, bet pie sevis nodomāja: jā, bet pirmkārt es kaut kas esmu, bet kas, mana mīļā, esi tu? Viņš izmēģināja šo sakāmo, domāja pateikt to skaļi, tad pārdomāja un tā vietā vaicāja: “Nu, kur tagad?”
“Ar F līdz. Četrpadsmitajai ielai un ar Brodvejas metro līdz Kolumbijai. Rēc četrdesmit piecām minūtēm mums ir norunāta tikšanās ar dr. Bals-trodu.”
“Vai mēs nevaram vispirms kaut ko ieēst? Es neesmu neko ēdis kopš pagājušās nakts.”
“Tu apēdi visus manus cepumus.”
“Jā, pareizi, atvaino. Tavus vecos cepumus. Karolina, kas ar tevi notiek? Kāpēc tu nedzīvo kā parasts cilvēks, ar mēbelēm un ēdienu mājā, un gleznām pie sienām?”
Viņa sāka iet uz metro ieejas pusi. “Es jau tev teicu. Es esmu nabadzīga.”
Kroseti pasteidzās, lai viņu panāktu. “Tu neesi tik nabadzīga. Tev ir darbs. Tu nopelni vairāk nekā es. Kur tas paliek?”
“Man nav mātes, pie kuras dzīvot,” viņa izgrūda.
“Paldies. Tas noliek mani pie vietas.”
“Tā ir taisnība. Neesmu pārliecināta, vai tu saproti. Es esmu pilnīgi viena visā pasaulē, bez kādas aizmugures. Ne brāļu, ne māsu, ne brālēnu, māsīcu, krustmāšu, tēvoču, krusttēvu. Man ir pārdevējas alga bez kādām garantijām. Ja saslimšu, tad nokļūšu uz ielas. Es esmu bijusi uz ielas, un es tur neatgriezīšos.”
“Kad tu biji uz ielas?”
“Tā nav tava darīšana. Kāpēc tu vienmēr visu gribi zināt? Man tas krīt uz nerviem.”
Pienāca vilciens, un viņi iekāpa. Jau ceļā un zonā, kur privātumu nodrošināja metro rēkoņa, viņš sacīja: “Atvaino, tas man no mātes. Viņa apsēžas kādam blakus metro, un divu pieturu laikā viņi sāk stāstīt mātei savu dzīves stāstu. Zini, Karolīna, lielākajai daļai cilvēku patīk runāt par sevi.”
“Es zinu un domāju, ka tā ir veltīga laika šķiešana, jo cilvēki sūkstās par savām neveiksmēm. Vai uzprasās uz komplimentiem. Ak, nē, Glorija, tu nemaz neesi tik resna. Ak, tavs dēls mācās Kolgeitā? Cik lepnai tev droši vien jābūt!”
“Bet cilvēki tā dara. Galu galā, par ko vēl lai runā? Par grāmatām? Grāmatu iesiešanu?”
“Sākumam. Es jau tev teicu, ka neesmu īpaši interesanta, bet, šķiet, tu negribi tam noticēt.”
“Pēc manām domām, tu esi intriģējoša persona.”
“Nemuļķojies! Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es eju uz darbu, pārnāku mājās, nodarbojos ar savu amatu, skaitu dienas līdz brīdim, kad varēšu doties uz turieni, kur patiešām mācīšos to, kas mani interesē.”
“Filmas,” sacīja Kroseti. “Mēs varētu runāt par filmām. Kas ir tava mīļākā filma?”
“Man tādas nav. Es nevaru atļauties iet uz kino. Un, kā tu noteikti esi pamanījis, man nav televizora”.
“Paklausies, meitenīt! Visiem ir mīļākās filmas. Tu noteikti būsi gājusi uz kino savā dzimtajā pilsētā.” Viņa neatbildēja. Kroseti vēl nerimās: “Starp citu, kura tā bija?”
“Labi, kāda ir tava mīļākā filma?” pēc pauzes viņa bez intereses pavaicāja.
““Ķīniešu kvartāls”. Tu man nepastāstīsi, no kurienes esi?”
“Tas nav nekas īpašs. Par ko ir filma?”
“Par ko tā ir? Tu nekad neesi redzējusi “Ķīniešu kvartālu”?”
“Nē.”
“Karolina, visi ir redzējuši “Ķīniešu kvartālu”. Cilvēki, kas nebija piedzimuši, kad tā iznāca, ir redzējuši “Ķīniešu kvartālu”. Dieva dēļ... Mogadišā ir kinoteātri, kas to rāda nedēļām ilgi. Labākais jebkad uzrakstītais scenārijs, saņēma Oskaru, nominēta vienpadsmit citām balvām... Kā tas var būt, ka lu to ne reizes neesi redzējusi? Šī filma ir kultūras piemineklis.”
“Acīmredzot ne manā kultūrā. Šī ir mūsu pietura.”
Vilciens iekaukdamies apstājās 116. ielā, un viņi izkāpa. Karolīna sāka soļot savā parastajā, nepacietīgajā gaitā, un viņš rikšoja nopakaļ, domādams, ka pirmais iespaids, kas viņam radies par Karolīnu Rolliju ka vampīru vai kādu citu būtni ne no šīs pasaules, ir bijis pareizs, ja jau viņa nav redzējusi “Ķīniešu kvartālu”.
10
“Ostins Pauers: starptautiskais mistēriju vīrietis” — 1997. gadā iznākusī filma ir pirmā no Ostina Pauera filmu sērijas.