Viņi iznāca no metro un caur cēliem vārtiem iegāja Kolumbijas teritorijā. Kroseti šad un tad te bija nācis, lai noskatītos kādu filmu kino biedrības skatēs, un vienmēr jutis, tāpat kā tagad, neskaidru nožēlu. Divpadsmit gadu vecumā māte bija viņu šurp atvedusi un izrādījusi koledžas apkārtni. Šeit viņa bija saņēmusi grādu bibliotēkzinātnē, un Kroseti zināja, ka māte gribēja, lai viņš mācās šeit. Bet viņš nebija tāda tipa zubrītājs, kas varētu dabūt atzīmes, kas nepieciešamas, lai baltais ņujorkietis varētu izpelnīties stipendiju; un samaksāt skaidrā naudā par studijām no policista pensijas un bibliotekāres algas bija neiespējami. Tāpēc viņš bija devies uz Karalienes koledžu, “ļoti labu skolu”, kā viņa māte bieži bija lojāli izteikusies, kā arī, “ja tu gūsi panākumus, neviens nevaicās, kurā koledžā tu mācījies”. Tas īpaši nekremta, bet tomēr mazliet ķērās pie sirds, un tādos gadījumos, kad viņam šeit bija
jāierodas, Kroseti atklāja, ka pēta studentu sejas un ieklausās sarunu fragmentos, lai redzētu, vai jūt lielu atšķirību starp viņu it kā akadēmisko gudrību un savu izglītotības līmeni. Viņš nejuta.
Viņš zināja, ka Karolina Rolllija ir apmeklējusi Barnardu tepat pāri ielai. Kroseti to zināja, jo viņš bija tas, kurš elektroniski apstrādāja dokumentus Sidnija Gleizera “Retajās Grāmatās”, un bija izmantojis šo stāvokli, lai sīki izpētītu viņas autobiogrāfiju. Šobrīd viņš necik augstu nevērtēja Barnarda izglītību, jo viņas gadījumā tā nebija iepazīstinājusi Karollnu ar “Ķiniešu kvartālu”. Tāpēc viņa bija tik augstprātīga, “Septiņu māsu” meitene galu galā, un, iespējams, ari ļoti gudra, jo bija teikusi, ka ir nabadzīga, tātad skaidrs, ka viņa bija dabūjusi stipendiju.
Nedaudz gribēdams pakaitināt, viņš sacīja: “Nu ko... atpakaļ vecajā vietā, Karolīn? Droši vien patīkami atcerēties vecās, dārgās Efejas līgas koledžas’11 laikus? Klausies, ja jāievēro kādas īpašas paražas, piemēram, nedrīkst uzkāpt uz kādas noteiktas plāksnītes vai jāpaklanās kādai statujai, tikai pasaki — es negribētu tev darīt kaunu vai kā citādi.”
“Par ko tu runā?”
“Par tevi un tavām koledžas dienām. 1999. gada klase, ja? Barnarda?”
“Tu domā, ka es esmu mācījusies Barnarda?”
“ļa, las bija...” rIē viņš aprāvās, bet Karolina acumirkli saprata iemeslu.
“Tu! Tu lasīji manu CV?”
“Nu, jā. Es jau teicu, ka tu mani interesē. Es izskatīju ari tavu apakšveļas atvilktni, kamēr tu gulēji.”
To sakot viņam šķita, ka redz Rollijas vaibstos uz mirkli parādāmies patiesas bailes, bet acumirkli tās bija pazudušas, un to vietā nācis zobgalīgs nicinājums. “Par to es šaubos,” viņa sacīja, “bet, tavai zināšanai, es neesmu mācījusies Barnarda.”
“Tu savā iesniegumā meloji?”
“Protams, ka meloju. Es gribēju dabūt darbu un zināju, ka Gleizers ir beidzis Kolumbiju un viņa sieva studējusi Barnardā, tāpēc tā likās laba doma.
Es atbraucu uz šejieni, ieklausījos sarunās, izpētīju izvietojumu, apmeklēju paris nodarbību, izstudēju katalogus. CV nekad nepārbauda. Гм varēji teikt, ka mācījies Hārvardā. Ja tu būtu tā izdarījis, varu derēt, ka Gleizers tev maksātu daudz vairāk.”
“Žēlīgs Dievs, Rollij. Tev nav nekādu morāles principu, vai ne?”
“Es nevienam nedaru neko ļaunu,” viņa dusmīgi paskatījās uz Kroseti. “Man nav pat vidusskolas diploma, un es negribu strādāt kādā fabrikā vai par apkopēju, kas ir vienīgais darbs, ko sieviete var darīt bez diploma. Vai par prostitūtu.”
“Pagaidi, visi mācās vidusskolā. Tā ir obligāta.”
Viņa apstājās un pagriezās pret Kroseti, tad uz dažiem elpas vilcieniem nokāra galvu, pēc tam to pacēla un paskatījās viņam tieši sejā. “Jā,” viņa sacīja, “bet ne manā gadījumā — mani vecāki gāja bojā autoavārijā, es sāku dzīvot pie sava trakā tēvoča Loida, kas mani no vienpadsmit gadiem līdz septiņpadsmit gadu vecumam turēja ieslēgtu sakņu pagrabā, kā rezultātā man nebija iespējas apmeklēt vidusskolu. Taču mani bieži izvaroja. Nu, vai ir vēl kaut kas, ko tu gribētu zināt par manu sasodīto pagātni?”
Kroseti iepleta acis un juta, ka piesarkst. Viņš redzēja asaras trīcam viņas acīs. “Piedod,” aizsmakušā balsī izstomīja Kroseti. Karolīna pagriezās un ātrā gaitā, gandrīz skriešus, aizsteidzās projām, un pēc nožēlojama brīža viņš iezagās nopakaļ viņai dzeltenbrūnā ķieģeļu ēkā ar kolonnām pie ieejas un divus kāpņu posmus augšā pa kāpnēm, mazliet klupdams, tik stipri viņš sevi lādēja. Labi, viss, izmet viņu no prāta, Dievs zina, cik reižu pirms tam viņš to bija darījis, atraidījums nebija nekas svešs, parasti nebija gluži tik stulbi, ne gluži tik liela bija viņa muļķība, bet tomēr viņš lieliski varēja iziet no situācijas, pabeigt darāmo ar Balstrodu, pēc tam viegli pamāt, paspiest roku, iet projām. Ak Dievs! Kā viņš varēja būt tik sasodīts idiots. Sieviete uzsver, ka nevēlas runāt par savu pagātni, un, protams, viņš dara visu, lai... Bet nu viņi bija atnākuši uz šejieni, viņa tuk-tuk-tuk klauvēja pa matēto stiklu un no iekšas atskanēja sulīga balss: “Jā-ā.”
Vīrietim mugurā bija veste jeb apģērba gabals ko viņš būtu saucis par bezroci, un, abiem ienākot, profesors vilka virsū tam pieskaņotu brūnu tvīda uzvalka žaketi. Viņš bija maza auguma tukls vīrietis pāri piecdesmit ar gludiem, vienmērīgi blāviem matiem, ko nēsāja vidēji garus un sasukātus tā, lai nebūtu redzams plikums galvvidū. Masīvu zodu, ar apaļām raga brillēm.
Plauksta paspiežot nepatīkami mīksta un mitra. Kroseti jau tagad viņu ienīda; tā bija patīkama pārmaiņa pēc pašreizējās sevis nicināšanas.
Viņi apsēdās. Runāja Rollija. Balstrodu interesēja Čērčila sējumu, kuros tika atrasts manuskripts, izcelsme, vecums un izdošanas vieta. Viņa lakoniski un, cik Kroseti varēja spriest, precīzi atbildēja. Kamēr notika saruna, viņš aplūkoja kabinetu, kas bija mazs, ne īpaši lielāks par piepilsētas vannas istabu, tā putekļainie logi vērās uz Amsterdamas avēniju. Viens pats stiklots grāmatu skapis, grāmatas tikai vienā plauktā, pārējie plaukti juku jukām piebāzti ar papīriem. Turklāt kabinetā bija divi koka atzveltnes krēsli (kuros sēdēja viņi ar Rolliju), mazliet apbružāts standarta koka rakstāmgalds, uz tā izsvaidīti dokumenti un žurnāli, un liela, ierāmēta fotogrāfija, kurā attēloto Kroseti nevarēja saskatīt, lai gan grozījās un staipīja kaklu, ciktāl atļāva pieklājība.
“Ļoti interesanti, Rollijas jaunkundz,” tajā brīdī sacīja profesors. “Vai varu aplūkot dokumentus?”
Gan Rollija, gan Balstrods tagad lūkojās uz Kroseti, kurš juta, ka dūša saskrien papēžos, kā tad, kad nepazīstams ārsts mums saka, lai novelkam savas drēbes un uzģērbjam slimnīcas pidžamu. Tie bija viņa papīri, un tagad tie slīdēja laukā no viņa rokām, lai tiktu apstiprināti kā īsti vai noraidīti kā viltojums, bet to darīs kāds cits, kāds, ko viņš nepazina, kura acis aiz biezajiem stikliem izskatījās jocīgas, alkatīgas, patiesībā neprātīgas, bet Rollijas acis bija tukši, zili lauki, kuros emociju bija mazāk nekā pašās debesīs, un Kroseti bija jāturas pretī vēlmei pagrābt savu saini un bēgt. Taču viņš nevis bēga, bet izvilka no saiņa tikai Ričarda Breisgērdla vēstuli sievai. 1b pēc taustes bija viegli atšķirt no pārējām lapām. Redzēs, kas šim ekspertam būs sakāms par vēstuli, pirms rādīt viņam šifrētās lappuses, domāja Kroseti.
Viņš atgāzās krēslā, kamēr Balstrods, paņēmis vēstuli, izklāja lappuses uz sava rakstāmgalda. Bailes bija piespiedušas viņu tās atdot, gļēvulīgas bailes izskatīties vēl dumjākam sasodītās sievietes acīs, nekā viņš jau bija. Kroseti zināja, ka nekad nespēs izdzēst no prāta to kauna brīdi ar Rolliju; tas kļūs par viņa mūža tēlu, kas negaidīti uzpeldēs atkal un atkal, lai sagrautu viņa prieku un padziļinātu depresiju. Un ari sakņu pagrabā ieslodzītās meitenes tēls, kura ieklausās tuvojošos mocītāja soļos, un tagad viņš nekad nespēs viņai palīdzēt tikt tam pāri ar mīlestību, arī to viņš bija sabojājis, ēzelis tāds, Kroseti, pilnīgais idiots...
11
Efejas līgas koledža (Ivy League college) — astoņu ASV ziemeļaustrumos izvietotu amerikāņu privāto universitāšu apvienība. Nosaukums cēlies pēc efeju stīgām, kas apņem šo mācību iestāžu ēkas. Tiek uzskatīts, ka šīs līgas locekles atšķiras no citām amerikāņu universitātēm ar izglītības kvalitāti un līdz ar to ar zināmu snobismu.