“Vai jūs to varat izlasīt, profesor?”
Vaicāja Rollija, viņas balss skaņa izrāva Kroseti no tik iemīļotās paššaus-tīšanas zonas. Balstrods pamatīgi nokremšļojās un sacīja: “Jā, jā, kā tad. Rokraksts ir primitīvs, bet visai skaidrs. Es iztēlojos cilvēku, kas daudz rakstījis. Domāju, viņš nebija izglītots cilvēks, nebija studējis universitātē, bet tik un tā daudz rakstījis. Varbūt bijis klerks? Sākumā, es domāju.” Balstrods atsāka lasīt. Laiks ritēja, pagāja varbūt pusstunda, kas Kroseti šķita kā zobārsta krēslā aizvadīta. Beidzot profesors izslējās taisni un sacīja: “Hmm, jā, visumā ļoti interesants un vērtīgs dokuments. $ī,” viņš norādot turpināja, “šķiet pēdējā vēstule, ko rakstījis cilvēks, vārdā Ričards Breisgērdls, kas acīmredzot ticis ievainots pirmajā angļu pilsoņu kara kaujā pie Edžhillas, kas notika 1642. gada 23. oktobrī. Šķiet, viņš raksta no Benberijas, no pilsētas, kas atrodas tuvu kaujas laukam.”
“Un ka ar Šekspīru?” vaicāja Kroseti.
Breisgērdls jautājoši viņu uzlūkoja un samirkšķināja acis aiz biezajiem stikliem. “Atvainojiet, vai, jūsuprāt, šajā vēstulē bija kāda atsauce uz Šekspīru?”
“Nu ja! Tur jau ir tā lieta. Sis tips saka, ka esot izsekojis Šekspīru. Ka viņam esot vienas viņa lugas parakstīts eksemplārs, ka patiesībā viņš esot tas, kas piespiedis Šekspīru uzrakstīt vienu no viņa lugām karalim. Tas ir tieši šeit uz parakstītās lapas.”
“Tiešām. Ak Dievs, mister Kroseti, es jums apstiprinu, ka te nav nekā tamlīdzīga. Agrīnie manuskripti var būt visai mulsinoši, ak... amatierim, un cilvēki var saskatīt visādas nozīmes, kas nemaz neeksistē, gluži kā redzēt visādus tēlus mākoņos.”
“Nē, skatieties, tas ir tieši šeit,” sacīja Kroseti un, piecēlies no krēsla, apgāja apkārt rakstāmgaldam. Paņēmis manuskriptu un norādīdams uz rindiņām, viņš sacīja: “Šeit ir tā daļa, ko domāju. Te rakstīts: “Tās stāsta gandrīz visu par manu lordu D., viņa sazvērestību un mūsu spiegošanu par slepeno katoli Šakspūru. Vai tā mēs par viņu domājām, lai gan tagad es neesmu tik pārliecināts. Pēc dzīves veida un tajā dzīves līklocī viņš bija nekas. Bet ir skaidrs, ka viņš uzrakstīja lugu par Skotu M„ ko karaļa vārdā viņam liku. Man tas šķiet savādi, ka, lai gan esmu miris un viņš arī, luga vēl joprojām dzīvo, uzrakstīta viņa paša rokrakstā un guļ tur, kur to zinu tikai es, un lai tā atdusas tur mūžīgi”.”
Balstrods sakārtoja brilles un sausi iesmējās. Viņš paņēma palielināmo stiklu, ko bija lietojis, un paturēja to virs teksta. “Man jāsaka, jums ir ļoti laba iztēle, mister Kroseti, bet jūs esat krietni maldījies. Patiesībā tur ir rakstīts, lūk, kas: “Es tev pastāstīšu par slepeno dārgakmeņu pārdošanu visu, Selast.” Vīrs droši vien Selsberijā bijis sava veida faktors šim lordam D. Tad teksts turpinās: “Par šīm zādzībām es neko nevaru pastāstīt. Tādā veidā un dzīves saliekts es nekas nebiju.” Un tālāk viņš raksta: “Pērles dzīvo, vēl viņa paša rokas gribētas,” — un viņš saka, ka vienīgais zinot, kur tās atrodas. Es neesmu gluži pārliecināts, ko nozīmē “paša rokas gribētas”, bet jebkurā gadījumā šis cilvēks nepārprotami mira un, iespējams, bija ļoti satraukts. Šķiet, ka viņš pārlec no tēmas uz tēmu. Patiesībā daudz kas no šī var būt tīrākā fantāzija, atskaite par savu dzīvi, kas izteikta sava veida galējos murgos. Bet dokuments arī bez Šekspīra piesaukšanas ir pietiekami interesants.”
“Kas teikts pārējā tekstā?”
“Ak, teksts satur visai dzīvu pašas kaujas aprakstu, un tas vienmēr interesē kara vēsturniekus. Un turklāt ir skaidrs, ka viņš dienējis Trīsdesmit gadu kara agrīnajā posmā. Viņš bija Baltajā kalnā, Litzenē un Breitenfeldā, lai gan par tām viņš sīkāk nestāsta. Žēl. Šķiet, ka Breisgērdls ir profesionāls ložmetējnieks un apmācīts par lielgabalu lējēju. Viņš arī apgalvo, ka ceļojis uz Jauno pasauli un cietis kuģa katastrofā pie Bermudu salām. Ļoti interesanta septiņpadsmitā gadsimta dzīve, pat ievērojama dzīve un potenciāli ļoti vērtīga noteiktam šauram pētījumu lokam, lai gan man ir aizdomas, ka šajā stāstā ir mazliet no Minhauzena. Un baidos, ka nekā par Šekspīru.” Iestājās pauze. Svina smags klusums ilga krietnas trīsdesmit sekundes, tad: “Es labprāt to no jums nopirktu, ja vēlaties.”
Kroseti palūkojās uz Karolīnu, bet viņa atbildēja ar vienaldzīgu skatienu. Viņš norija siekalas un jautāja: “Par kādu cenu?”
“Ak, par tādas kvalitātes Džeimsa I laika rokrakstu, es domāju, varbūt kādi trīsdesmit pieci būs ejoša cena.”
“Dolāri?”
Iecietīgs smaids. “Simti, protams. Trīs tūkstoši pieci simti. Es varētu jums izrakstīt tagad čeku, ja vēlaties.”
Kroseti juta, ka viņam sažņaudzas vēders un uz pieres sāk izspiesties sviedri. Tas bija nepareizi. Kroseti nezināja, kā viņš to zina, bet viņš zināja. Tēvs vienmēr bija runājis par intuīciju, lai gan sauca to par savu iekšējo izjūtu, piemēram,
kā vienmēr, kad viņš atradās uz ielas pretī ļaunumam, viņš vadījās pēc savas iekšējās izjūtas. Kroseti iekšējā izjūta lika viņam teikt: “Hmm, paldies, dr. Balstrod, bet es domāju, ka gribētu dzirdēt vēl citas domas, es domāju, par tulkojumu. Hmm, dr. Balstrod, tas nav domāts kā apvainojums, bet es tomēr gribētu izslēgt iespēju, ka...” Viņš uz labu laimi savicināja rokas, negribēdams runāt konkrēti. Pēc tam, kad Kroseti bija atdevis Balstrodam manuskriptu, viņš bija palicis stāvam kājās, tāpēc varēja viegli paķert papītus no Balstroda rakstāmgalda un iegrūst tos atpakaļ brūnā papīra iesaiņojumā. Balstrods paraustīja plecus un sacīja: “Nu labi, kā vēlaties, lai gan šaubos, ka dabūsiet labāku cenu.” Pēc tam, pagriezies pret Karolīnu, Balstrods pavaicāja: “Un kā pēdējā laikā iet dārgajam Sidnijam? Es ceru, ka viņš ir atguvies pēc šoka ar ugunsgrēku.”
“Jā, viņam klājas labi,” sacīja Karolīna Rollija balsī, kas tik ļoti nelīdzinājās viņas parastajai balsij, ka Kroseti pārtrauca iesaiņot dokumentus un paskatījās uz viņu. Karolinas sejā bija sāpīga izteiksme, ko viņš nespēja izskaidrot. Viņa sacīja: “Kroseti, vai tu iznāktu uz bridi ar mani laukā? Atvainojiet mūs, profesor.”
Balstrods saldi pieklājīgi pasmaidīja un pamāja uz durvīm.
Ārpusē šurpu turpu pastaigājās nedaudzi vasarīgi ģērbušies studenti un pasniedzēji; skaidri noprotams, ka bija pārtraukums starp nodarbībām. Rollija satvēra Kroseti roku un ievilka viņu alkovā. Tā bija pirmā reize pēc iepriekšējā vakara raudu lēkmes, kad Karolīna viņam bija pieskārusies. Viņa nelaida vaļā Kroseti roku un dedzīgi runāja saspringtā, aizsmakušā balsī. “Klausies! 'lev jādod viņam tie sasodītie papīri.”
“Kāpēc? Viņš acīm redzami mēģina mums aizmālēt acis.”
“Nē, Kroseti. Viņam ir taisnība. Tur nav pieminēts Šekspīrs. Tas ir kāds sīks klerks, kas blēdās, mirst un atzīstas grēkos.”
“Es tam neticu.”
“Kāpēc ne? Kādi ir tavi pierādījumi? Vēlēšanās, lai tava iedoma atbilstu patiesībai un trīs stundu pieredze agrīnajos manuskriptos?”