“Varbūt, bet es grasos tos parādīt kādam citam, kādam, kuram uzticos.” To pateicis, viņš ieraudzīja, ka Rollijas acis pieplūst ar asarām un viņas seja savaikstās uz raudāšanu. “Ak Dievs,” viņa iesaucās, “ak Dievs, neļauj man tagad sabrukt! Kroseti, vai tiešām tu nesaproti? Viņš pazīst Sidniju. Kā tev šķiet, kāpēc viņš to tieši tagad pieminēja?”
“Labi, viņš pazīst Sidniju — nu un tad?”
“Nu un tad! Jēzus, vai tad tev nav skaidrs? Viņš zina, ka manuskripts ir nācis no “Ceļojumiem”, tātad viņš zina, ka es grasos grāmatu sadalīt. Un tas nozīmē...”
“Tu ne tikai sadali grāmatu, kā Sidnijs tev lika darīt. Tu mēģini to salabot, kas nozīmē, ka tu domā to pārdot. Un viņš ko? Draud pateikt Sidnijam, ja mēs viņam neatdosim manuskriptu?”
“Protams! Balstrods viņam pastāstīs, un tad Sidnijs... es nezinu, viņš noteikti mani atlaidīs, un viņš var pasaukt policiju. Esmu redzējis, ka viņš sauc policiju, kad mēģina kaut ko iznest no veikala. Viņš uz to ir jucis, ka cilvēki zog grāmatas, un es nevaru... es nevaru atļauties riskēt... ak Dievs, tas ir tik briesmīgi!”
Tagad viņa atklāti raudāja, vēl ne histēriski kā iepriekšējā naktī, bet tuvu tam, un kaut ko tādu Kroseti negribēja atkal redzēt. Viņš sacīja: “Ei, nomierinies! Ar ko tu nevari riskēt?”
“Ar policiju. Es nedrīkstu nonākt policijas redzeslokā.”
Zibspuldze.
“Tu bēguļo.” Tas nebija jautājums. Nepārprotami; viņam to vajadzēja noprast no paša sākuma.
Viņa pamāja.
“Kāda ir apsūdzība?”
“Nu, lūdzu! Nenopratini mani!”
“Tu piebeidzi tēvoci Loidu?”
“Ko? Nē, protams, ka ne. Tā bija muļķīga niekošanās ar narkotikām. Man izmisīgi vajadzēja naudu, un es iznēsāju sainīšus dažiem pazīstamiem cilvēkiem. Tas bija Kanzasā, un, protams, notika nenovēršamais un... ak Dievs, ko lai es daru?”
“Labi, saņemies,” viņš sacīja, apspiezdams karstu vēlēšanos viņu apskaut. “Ej iekšā un saki viņam, ka mēs piekrītam.”
Viņš sāka iet, un viņas seja uz mirkli sastinga, šķiet, panikā. Kroseti ar prieku ievēroja, ka Rollija turas pie viņa kā pie avarējuša kuģa atlūzas.
“Kur tu ej?”
“Man vienkārši kaut kas vispirms jāizdara,” viņš sacīja. “Neraizējies, Karolīna, viss būs labi. Es pēc desmit minūtēm būšu atpakaļ.”
“Ko lai es viņam saku?” viņa prasīja.
“Saki, ka man no sajūsmas par viņa dāsno piedāvājumu sākās skrejamais, un es esmu tualetē. Desmit minūtes!”
Viņš pagriezās un, vienā reizē pārlecot trim pakāpieniem, noskrēja lejā pa kāpnēm, turēdams sarullētos manuskriptus padusē kā futbola bumbu. Skriešus izkļuvis no Hamiltona ēkas, viņš izlīkumoja starp jauniešiem, kas pastaigājās četrstūrainajā laukumā un kuru izglītības līmenis bija augstāks nekā viņējais, un ieskrēja milzīgajā kolonnām rotātajā Batlera bibliotēkas ēkā. Ir viena priekšrocība, ja tava māte ir pilsētā labi zināma pētniece bibliotēku nozarē, — viņa ir pazīstama gandrīz ar visām pilsētas bibliotekārēm un ar daudzām no tām draudzējas. Margaretu Pārku, Batlera bibliotēkas vadošo bibliotekāri, Kroseti pazina kopš bērnības, un piezvanīt viņai un saņemt caurlaidi nesagādāja nekādas grūtības. Visās lielajās bibliotēkās ir lielformāta kopējamās mašīnas, kas var nokopēt folianta lappuses. Kroseti izmantoja mašīnu, kas atradās Batlera bibliotēkas pagrabā, lai nokopētu visus Breisgērdla papīrus. Apmulsušajai, bet draudzīgajai misis Pārkai viņš paskaidroja, ka tam visam ir kaut kāds sakars ar filmu, ko viņam radusies izdevība uzņemt (zināmā mērā taisnība), un vai viņš nevarētu izmantot arī pasta cilindru un nopirkt dažas pastmarkas?
Viņš sarullēja papīrus caurulē un pievienoja šifrēto vēstuļu un pamācību oriģinālus. To darot, Kroseti pabrīnījās, kāpēc nav tās parādījis Balstrodam līdz ar Breisgērdla vēstuli. Tāpēc, ka Balstrods bija pakaļa un šajā darījumā viņu kaut kādā veidā vēlējās piekrāpt, lai gan Kroseti to nevarēja pierādīt, un turklāt bija jāņem vērā Karolīna. Bet fakts, ka viņš paturējis šifrus, Kroseti sagādāja neizskaidrojamu gandarījumu. Šekspīrs vai ne, lapas bija glabājušas savu noslēpumu četrsimt gadus, un viņš negribēja tās izlaist no savām rokām, viņš, kas bija izcēlis tās dienas gaismā. Kroseti aizdarīja cauruli, uzrakstīja adresi, pievienoja pastmarku, iemeta cauruli izejošā pasta ratos un rikšoja atpakaļ uz Hamiltonholu.
Pēc piecpadsmit minūtēm viņš jau kopā ar Rolliju gāja pa koledžas pilsētiņas centru, tikai pretējā virzienā. Kroseti makā salocīts bija čeks par trīs tūkstošiem pieciem simtiem dolāru, un viņš nejutās īsti labi, jo nešaubījās, ka ir aptīrīts daudzējādā ziņā, bet skaidrs, ka viņš bija darījis pareizi. Darīt pareizi bija galvenais teiciens mājā, kurā viņš uzauga. Viņa tēvs bija otrās kategorijas izmeklētājs Ņujorkas policijas departamentā laika, kad būt par izmeklētāju nozīmēja ņemt kukuļus, bet Čārlijs Kroseti neņēma kukuļus un no tā cieta līdz Serpiko atmaskošanai, kad vadība bija sākusi meklēt tīros un nesasmērējušos un atrada viņu, un paaugstināja par leitnantu, kas ir atbildīgs par Kvīnsas kriminālmeklēšanas nodaļu. Kroseti ģimenē to uztvēra par zīmi, ka tikums tiek atalgots. Šis Kroseti vēl aizvien tiecās tam ticēt, neņemot vērā visas liecības par pretējo, kas bija uzkrājušās gadu gaitā. Taču sieviete, ka gāja viņam blakus, šķiet, bija apgriezusi morālo visumu ar kājām gaisā. Jā, viņai briesmīgi bija nodarīts pāri (vai tā vismaz viņa stāstīja), bet viņa uz to atbildēja ar sava veida izmisīgu amorālumu, nostāju, ar ko viņam bija grūti samierināties. Tomēr viņš nevarēja uzskatīt Karolīnu Rolliju tikai par klaidoni. Kāpēc ne? Viņa fizioloģijas dēļ? Tāpēc, ka bija viņu iekārojis? Nē, tas arī ne, vai pareizāk — ne tikai tas. Viņam gribējās atvieglot viņas sāpes, likt pasmaidīt, atbrīvot meiteni, ko viņš saredzēja aiz nepieejamās, askētiskās grāmatu iesējējas.
Kroseti nopētīja, kā viņa soļo blakus, klusēdama, nokārtu galvu, cieši turēdama savu grāmatu ādas rulli. Nē, viņš nedomāja to izbeigt ar rokas paspiešanu pie metro un ļaut viņai atkal pazust savā noslēgtajā visumā. Viņš apstājās un pieskārās viņas plecam. Viņa pacēla skatienu, tukšu seju.
“Pagaidi,” viņš vaicāja, “ko mēs tagad darām?”
“Man jāiet pie papīra pārdevēja Bruklinā pēc sākuma un beigu lapām,” viņa drūmi atteica. “Tev nav jānāk līdzi.”
“Tas var pagaidīt. Tagad mēs aiziesim uz Citibank filiāli tepat pāri, uz kuru izrakstīts čeks manā makā, un izņemsim skaidru naudu. Tad mēs ar taksometru aizbrauksim uz Bloomie’s, kur es nopirkšu sev žaketi un bikses un varbūt itāļu ādas kurpes, un tu nopirksi kleitu, krāsainu, kaut ko vasarai un varbūt cepuri, un mēs pārģērbsimies savās jaunajās drēbēs un ar taksometru aizbrauksim uz greznu restorānu un ieturēsim ilgu, ilgu lenču ar vīnu, un pēc tam mēs — es nezinu — darīsim to, ko dara pilsētā, apstaigāsim muzejus vai mākslas galerijas vai apskatīsim veikalu vitrīnas, kamēr atkal būsim izsalkuši un iesim vakariņās, un tad es tevi ar taksometru aizvedīšu uz taviem trūcīgajiem un nelegālajiem bēniņiem un taviem diviem krēsliem, un vientulīgo gultu.”
Viņš mēģināja izprast, kas atspoguļojas viņas sejā: bailes, pārsteigums, sajūsma? Viņa sacīja: “Tas ir smieklīgi.”
“Nemaz ne. Tas ir tieši tas, kas jādara noziedzniekiem ar savu nelikumīgā ceļā iegūto laupījumu. Tu vari būt mana šīs dienas mīļākā.”
“Tu neesi noziedznieks.”
“Esmu. Es izmantoju sava darba devēja īpašumu kā savējo, iespējams, to var nosaukt par zādzību lielos apmēros, ja gribi juridisko terminu. Bet man ir vienalga. Paklausies, Karolīn, vai tu nekad nenogursti no slapstīšanās apkārt, likdama peniju pie penija, kamēr tava jaunība ar katru dienu mazliet novīst?”