“Nespēju noticēt, ka to dzirdu,” viņa atteica. “Tas izklausās pēc sliktas kinofilmas.”
“Bet tu taču neej uz kino, tad kā tu vari zināt? Nerunājot par to, tev ir pilnīga taisnība. Tieši to viņi ieliek filmās, jo grib, lai cilvēki jūt prieku, viņi grib, lai skatītāji sevi identificē ar skaistiem cilvēkiem, kas prot izklaidēties. Un tagad mēs to darīsim, mēs atdarināsim mākslu, mēs būsim paši savā filmā un redzēsim, kā tas ir īstenībā.”
Kroseti varēja redzēt, ka viņa par to domā, pārbauda, kā to darām ar nesen izmežģītu locekli, piesardzīgi, baidoties balstīties uz to ar visu smagumu. “Nē,” viņa sacīja, “un, ja nauda tev dedzina caurumu kabatā, kāpēc to visu neatdot man? Es varētu dzīvot trīs mēnešus par...”
“Nē, tas nav galvenais, Karolina. Galvenais ir beidzot pieredze, nevis apdomība, sarkanā gaļa, nevis sasodītie makaronu pusfabrikāti!” To teicis, viņš sagrāba Rolliju aiz rokas un vilka pāri 116. ielai.
“Laid vaļā manu roku!”
“Nē, ja tu nenāksi man līdzi labprātīgi, es tevi nolaupīšu. Tas tagad ir kriminālnoziegums.”
“Ja nu es kliegšu?” viņa sacīja.
“Kliedz vesela. Policija mani arestēs, un es viņiem izstāstīšu visu stāstu par vecajām grāmatām un manuskriptu, un kur tad tu būsi? Sūdos līdz ausīm tā vietā, lai, ģērbusies lieliskā jaunā kleitā, dzertu šampanieti labā restorānā. Labāk izvēlies tepat uz vietas, dārgumiņ, jo te ir banka.”
Viņš atrada kakao krāsas zīda un lina Varvatos žaketi par trīs simti piecdesmit un lina bikses, un vienkrāsainu, melnu zīda kreklu un pieskaņotas pītas itāļu kurpes, un viņa ar kliegšanu un trenkāšanu bija iedabūta puķainā Pradas kleitā ar rišām priekšpusē, pieskaņotā zīda šallē un kurpēs, pāris komplektos satriecošas La Perla apakšveļas un lielā panamas cepurē ar uzliektu malu kā angļu skolniecei, pēc kā no tūkstoš dolāriem nekas daudz nepalika pāri, un pēc tam viņi ieturēja lenču Metropolitēna muzejā un aplūkoja Velaskesa ekspozīciju un tad noklausījās pēcpusdienas koncertu Frick bibliotēkā, par kuru viņš nejauši zināja, jo mammai bija biļetes no viņas bibliotēku mafijas, ko viņa bija uzspiedusi (aizej, sarunā randiņu!). Tas bija vēl viens brīnumains gadījums, jo viņš bija nēsājis sasodītās biļetes makā divas nedēļas, negrasīdamies nekur iet, un te nu tas bija, tieši šo pēcpusdienu. Tā nu viņi aizgāja, un uzstājās Concerto Vocale ar Monteverdi sakrālās mūzikas programmu. Viņi sēdēja saliekamos krēslos un bija pacilāti dievišķajās sfērās, ciktāl to atļāva viņu garīgās attīstības apjoms.
Kroseti nebija svešinieks šajā pasaulē; māte bija parūpējusies, lai viņš neaprobežotos ar amerikāņu barbarismu, bet slepus mestie skatieni uz Karo-līnu atklāja izbrīnā sastingušu cilvēku. Vai līdz nāvei garlaikotu, viņš tiešām nevarēja pateikt, un pēc koncerta negribēja vaicāt, kurš no abiem variantiem tas bija. Bet pēc viena no ilgajiem klusēšanas brīžiem viņa sacīja: “Vai nebūtu jauki, ja pasaule tiešām būtu tāda, kādu to attēlo mūzika, vienkārši garām slīdoši skaista?” Pēc Kroseti domām, tas būtu ārkārtīgi skaisti, un viņš citēja Hemingveja vārdus, cik skaisti būtu par to domāt bez nosacījumiem.
Viņi gāja pa Medisona avēniju, un viņš panāca, ka Karolina izliekas, it kā viņa nav tikai uz laiku bagāta un izvēlas lietas no lielo modes preču veikalu skatlogiem; un, kad viņi no tā nogura, Kroseti aizvadīja viņu pa šķērsielu līdz pirmajam restorānam, jo bija pārliecināts, ka jebkura vieta, uz kuru viņi dosies, būs ideāla, un šī bija mazs boite12, kas specializējās franču lauku virtuvē. Saimniekam patika jauni cilvēki, un viņš ik pa brīdim no virtuves sūtīja viņiem izmeklētus gardumiņus nogaršošanai un ieteica vīnus, un starodams vēroja, kā viņi ēd entree, un Kroseti ievēroja, ka, lai gan viņš nesāka dziedāt ar akcentu, viss bija tieši kā “Vaukundzē un Klaidulī”. Ko viņa pat, kā izrādījās, bija redzējusi, un viņi sarunājās par to un citām Disneja ani-mācijām un filmām, kas viņam patika, un tām, ko viņš uzņems, par ko viņš nevienam nebija stāstījis, un viņa runāja par skaistām grāmatām, to estētiku, to struktūru un mistiski smalko papīra, burtu un iesējuma burvību, un, kā Rollija izteicās, viņa gribot radīt lietas, ko cilvēki turēšot rokās un mīlēšot vēl pēc tūkstoš gadiem.
Kroseti bija jāpavicina simts dolāru banknote atpakaļskata spogulī, lai taksometra šoferis piekristu aizvest viņus uz Redhūku, kaut kas, ko viņš
nekad pirms tam nebija darījis un pat nesapņoja, ka darīs, un viņi ieradās tumšajā industriālajā ielā, un, kad taksometrs bija rēkdams aizbrāzies projām ar viņa doto simtnieku, Kroseti sagrāba Karolīnu Rolliju un uzspieda sulīgu skūpstu uz viņas pēc vīna un kafijas garšojošās mutes, un viņa skūpstam atbildēja. Gluži kā kino.
Atšķirībā no kino, viņi, uzstreipuļojuši pa kāpnēm bēniņos un gultā, nerāva nost drēbes. Kroseti vienmēr to bija uzskatījis par klišejisku un nereā-listisku ainu; tādas lietas nekad nebija notikušas ne ar viņu, ne ar kādu viņam pazīstamu, kurš nebūtu piedzēries vai salietojies narkotikas. Tātad viņa filmā tas nenotiks. Tā vietā viņš dziļi nopūtās, un ari viņa nopūtās. Lēnām kāpjot augšā pa kāpnēm, Kroseti turēja Karolinas roku, it kā tā būtu kaltēts zieds. Viņi iegāja bēniņos, viņi atkal skūpstījās. Viņa atrāvās un sāka rakņāties atvilktnē. Viņa iedegs sveci, nodomāja Kroseti, un viņa iededza vienkāršu saimniecības sveci, ko rūpīgi nostiprināja uz tasītes un novietoja blakus gultai. Kroseti nekustējās. Tad Rollija paskatījās uz viņu ar sejā sastingušu mulsinoši nopietnu izteiksmi, un sveču gaismā klusēdama sāka lēnām vilkt nost jaunās drēbes, maigi tās salokot, kas bija tieši tāds skats, kādu viņš būtu uzņēmis, varbūt tikai mazliet vairāk ļaujot zilajai gaismai ieplūst no loga, un, to iedomājoties, viņš iesmējās.
Viņa vaicāja, kāpēc viņš smejas, viņš pastāstīja, un viņa lika viņam izģērb-t ies, sakot, ka tā esot daļa, ko nerāda filmās, — tajā brīdī attēls parasti izzuda. Bet pēc tam, kad viņi kopa bija gultā, Kroseti iedomājās par briesmīgo tēvoci un apmulsa, un kļuva nedrošs, līdz viņa lika lietā nagus un steidzīgi pavēlēja atbrīvot zvēru. Viņi nepiekopa drošu seksu, kas viņam šķita mazliet dīvaini; tā bija doma, ko viņš apsvēra brīdī, pirms pārstāja domāt.
Pēc tam režisors uz ilgu laiku bija izgājis. Kad viņš atgriezās, Kroseti gulēja uz muguras, juzdams, ka sviedri un citi fluīdi nožūst uz ādas, un skatījās augšup skārda griestos. Svece bija tikai collu gara. Viņam nebija nekas sakāms, un viņa prāts bija gluži tukšs: nekustīgs gaiss, balts ekrāns. Viņiem bija kameras uzstatījums, notikumu attīstība, pirmais sižeta pavērsiens (manuskripta atklāšana), otrais sižeta pavērsiens (šis neticamais vakars) un kas tagad? Kroseti nebija ne jausmas, kāds būs trešais cēliens, bet viņš sāka just bailes. Ar viņu nekad nekas tamlīdzīgs nebija noticis, izņemot sapņos. Viņš pasniedzās atkal viņu noglāstīt, bet Rollija saņēma viņa roku un to noskūpstīja. Viņa sacīja: “Tu nevari palikt.”
w
“Kāpēc ne? Vai tu domā pārvērsties par sikspārni?”
“Nē, bet tu nevari palikt. Es neesmu gatava... rītiem. Un visam tam. Vai tu saproti?”
“Mazliet. Nojaušu. Labi, Redhūka cikos... kur ir mans pulkstenis? Trīs un desmit minūtes naktī ar žūksni skaidras naudas un smirdot pēc bordeļa. Tas izklausās jautri.”