“Nē,” viņa sacīja. “Es tevi nomazgāšu.”
Rollija saņēma viņa roku un aizveda pie izlietnes aiz aizslietņa, aizdedza divas sveces, kas bija iestiprinātas no skārda bundžām pagatavotos sienas svečturos, un piepildīja izlietni ar karstu ūdeni. Viņa nostādīja viņu uz bieza salmu tepiķa un nomazgāja katru collu viņa auguma, lēnām, ar drāniņu un smaržīgām ziepēm. Rēc tam viņa nosusināja putas un mazgāja viņu ar tīru ūdeni, viegli pietupusics uz viena ceļgala kā galminieks prinča priekšā. Viņai bija mazas, mazliet plakanas krūtis ar lieliem, sārtiem krūšu galiem. Par spīti nakts episkajai piepūlei, viņa loceklis pie šādas apiešanās sāpīgi piebrieda. Procedūrai piemita kaut kas nedabisks, kā kādam no viņas grāmatu iesiešanas rīkiem, kas piemērots ādas nopulēšanai līdz galīgam spīdumam. Viņa pacēla skatienu un sacīja: “Tādā stāvoklī tu Redhūkā nevari trijos naktī iet laukā.”
“Nē, tas nebūtu prātīgi,” viņš atsaucās aizsmakušā balsī.
“Nu tad labi,” viņa sacīja.
Kroseti ievēroja, ka viņa to turēja pie pamatnes ar diviem pirkstiem, pārējos trīs izstiepusi kā grāfiene, malkojot tēju. Viņas tumšā galviņa kustējās šurpu turpu. Kā viņas iemācījās to darīt? Turklāt viņš prātoja arī: “Kas tu esi? Ko tu ar mani dari? Kas tagad notiks?”
BREISGERDLA VĒSTULE (6)
Tā es sāku savu dzīvi kā Tauera ložmetējnieks ar algu 105 šiliņi mēnesī; mācekļa alga, bet ubagi nevar izvēlēties. Mēs apmetāmies divās nožēlojamās istabās Fen-čērēa ielā pie Oldgeitas; ļoti nabadzīgi mēs bijām, bet man bija livreja no Taueras, tā mēs ietaupījām uz manām drānām. Viens gads tā pagāja; otrā gada ziemā pienāca liels aukstums, un mana māte saslima, un mums nebija pietiekami ogļu, lai viņu sasildītu. Man domāt, viņa turklāt bija pagurusi no bēdām. Viss bija nonācis pie šāda gala bez viņas vainas: visādā ziņā laba, prātīga, tikumīga sieviete un arī ne katoliete, kā es viņai tad vaicāju, un viņa man atteica, nē, dēls, bet es tomēr lūdzos par manu mirušo bērniņu dvēselēm un par savu vecāku dvēselēm, jo, kā mūs mācīja vecā reliģija, es esmu grēkojis, un degsim ellē par to, lai gan lūdzu Dievu, lai tā nebūtu. Tā viņa nomira mūsu Kunga 1606. gada 2. februārī un ir apglabāta Sv. Katrīnas Kolemančērčā. Tagad Tu zini, mana Nana, ka pēc tā bēdīgā laika Tu man sniedzi tik lielu mierinājumu, ka es gribēju Tevi apprecēt, bet Tavs tēvs sacīja, ka nē, nē, neviens vīrietis nevar precēties, ja viņam ir mācekļa alga, kā Tu uzturēsi manu meitu, un man nebija atbildes, un es bēdīgs aizgāju un biju bēdīgs daudzas dienas.
Tagad nāk Tomass Kīns, sakot, hei, Dik, ko tu saki par Flandriju? Jo es rīt dodos piegādāt holandiešiem Sluisā četrus karaliskos lielgabalus un arī šaut ar tiem pret spāņiem. Nāc un esi mans biedrs un palīgs: mēs ēdīsim sieru un dzersim holandiešu džinu, un aiztrieksim katoļu suņus uz elli. Es atbildu viņam, jā, Dieva dēļ, un še mana roka, un lieta ir darīta. Mums jāiet no Tauera projām naktī, jo karaliskā majestāte ir nesen noslēdzis mieru ar Spāniju, tāpēc par mums slikti padomātu, ja apbruņotu spāņu ienaidniekus. Bet daži galmā (tas bija princis Henrijs, es domāju, kas pēc tam pāragri mira) domāja, ka tas ir kauns, ja Anglija gļēvi vairās no kara ar ļauno karali Filipu, kas izdarīja tik cietsirdīgu spiedienu uz reformēto ticību. Turklāt holandieši bija samaksājuši par lielgabaliem pirms tam, tāpēc las bija ari taisnīgi, jo karalis neatdotu atpakaļ ne peniju, un tā mēs devāmies ceļā arī angļu goda dēļ.
Mēs sakrāvām lielgabalus un to ratus, gabalos sadalītus, un arī visu nepieciešamo — pulveri 500 šāvieniem, blietes, auklas, degļus u.c. — baržās un pēc tam nogādājām uz Pūli, tur jūrnieki sakrāva tos kuģa (Iroene Draeck tilpnē, kur varēja pārvadāt 6 lielgabalus un kas piederēja kapteinim Vilemam van Brilam. Tā ar labu ceļa vēju mēs aizkuģojām uz leju pa upi. Trīs dienu ceļojumā jūra bija pietiekami laba ziemas laikam, jo nebija pārāk auksts, un mēs ēdām visu svaigu: maizi un sierus, žāvētas siļķes, alu. Sluisā, plakanā, briesmīgā vietā manā skatījumā, kur viss bija no brūnganiem vai sarkaniem ķieģeļiem, darījumi veicās ļoti labi, jo spāņi pēdējos mēnešos bija ieņēmuši Ostendi, un tā bija vienīgā osta rietumu Flandrijā. Tā mēs izkrāvām lielgabalus un novietojām tos uz ratiem.
Nē, es pārāk gari stāstu par savu muļķīgo jaunību, un baidos, ka man ir pārāk maz laika. Mans ievainojums tagad sāp stiprāk nekā agrāk, un ķirurgs teic, ka tas ir slikts, un dod man divas dienas, ne vairāk.
Jā, smieklīgi. Vai es atstāju iespaidu, ka esmu slavens pilsētas izvirtulis? Tā nav taisnība. Šķiet, es katru reizi iemīlos, kas nav viens un tas pats. Jā, doktor b'reid, es kompensēju mātes mīlestības trūkumu, un jā, doktor Jung, es nespēju samierināties ar savu negatīvo animu, un jā, Tēvs, pats savas vainas dēļ esmu grēkojis, darot to, ko esmu izdarījis, un, neizdarot to, ko vajadzēja izdarīt. Un tomēr, uzstāju, tas nav tikai sekss. Man nekad nav bijušas labakas seksuālās attiecības kā tās, kas man bija ar Amēliju, bet skaidrs, ka ar to nepietika. No paša mūsu laulības sākuma man bija paradums meklēt tādas ārpusē, un kā, manuprāt, esmu jau teicis, tādu izdevību Ņujorkas pilsētā netrūkst.
Mana pašreizējā mīļākā Ingrida ir labs piemērs, un gudrs un nepacietīgs lasītājs, iespējams, domā: ak, viņš izvairās nonākt līdz Mirandai, viņš slapstās riņķī un apkārt. Tā ir taisnība un sasodīti smags jautājums. Es varu nomirt, bet pašlaik es nemirstu kā nabaga Breisgērdls, iespējams, man pieder viss laiks pasaulē.
Ingrida gandrīz divpadsmit gadus bija laimīgi precējusies ar Gāju, veiksmīgu televīzijas darbinieku un katrā ziņā dižciltīgo starp vīriešiem, tik tiešām cēlu, salīdzinot ar daudziem citiem šajā biznesā, bet kādu dienu savā piecdesmit otrajā dzīves gadā Gajs izkāpa no gultas, iegāja vannas istabā un sāka skūties, kad kaut kas pārsprāga viņa smadzenēs, un viņš uz vietas nomira. Nekādu simptomu, pilnīgi vesels, labs asinsspiediens, zems holesterīna līmenis, bet miris. Ingrida nākamos trīs gadus pavadīja intensīvās sērās, pēc kā viņas dabiski saulainā daba atkal izlauzās uz āru, un viņa nolēma turpināt dzīvi. Šo triju gadu laikā viņa nebija piedalījusies saviesīgajā dzīvē, bet tagad pieņēma ielūgumu uz vienu no tiem anonīmajiem balvu pasniegšanas vai labdarības pasākumiem, kas dod iespēju bagātajiem saieties ar radošajiem un tādējādi ienest kaut ko no dievišķās iedvesmas savās izžuvušajās dzīvēs.
Viņa devās uz spa un sakopās, lika salonā apgriezt matus pēc tā brīža jaunākās modes, nopirka jaunu tērpu un izgāja sabiedrībā.
Viņai ir tik jauka āriene: tikko četrdesmit gadu veca, diezgan gara auguma, varbūt pārāk tukla, lai dejotu augstākajā līmenī, tāpēc viņa agri bija pārgājusi uz horeogrāfiju. Viņas mati ir puiciski īsi un gaiši brūni, ļoti kupli, un viņai ir tās iegarenās, pelēkās vilka acis. Arī satriecoša, plata mute ar apakšlūpu, kas mazliet garāka par augšlūpu, un man tas šķiet visai pievilcīgi. Un dejotājas augums. Es arī biju viesībās, kā jau bagātais, kam nepieciešama maza atelpa no ikdienas lietām, un tiklīdz es viņu ieraudzīju, es satvēru sava partnera Šellija Grosbarta roku — viņš pazīst visus mūzikas biznesā — un vaicāju, kas viņa tāda ir. Šellijam brīdi bija jādomā, pirms viņš sacīja: “Jēzus, tā izskatās pēc Ingridas Kenedijas. Es domāju, ka viņa ir mirusi.” Viņš mūs iepazīstināja. Mēs tērzējām par deju un intelektuālo īpašumu, un mums tiešām bija aizraujoša saruna par to, kādā mērā autortiesības aizsargā deju. Man viņa šķita inteliģenta un amizanta, droši vien es viņai arī.