Vēlāk vakarā mēs abi bijām iztukšojuši to, kas, manuprāt, bija divu Krug pudeļu lielākā daļa, kad viņa notvēra mani ar savām iegarenajām, pelēkajām acīm un vaicāja, vai var uzdot personīgu jautājumu. Es teicu, ka var, un viņa vaicāja: “Vai tev patīk mīlēties ar sievietēm?”
Es atteicu, ja ir atbilstoša otrā puse, tad diezgan labi patīk.
“Labi,” viņa sacīja, “Man īstenībā nav bijis seksa, kopš pirms trim gadiem nomira mans vīrs, un tu liecies visai jauks; man pēdējā laikā uznāk neticami karsta gribēšana, un, šķiet, masturbēšana neko nelīdz.”
Es atbildēju, ka man ari nelīdz.
Un viņa sacīja: “Tad, ja tev nav STS?...” Es apstiprināju, ka nav, un viņa turpināja: “Es dzīvoju Territaunā, bet vienmēr rezervēju numuru, kad ierodos uz šādiem pasākumiem, lai nav jābrauc mājās dzērumā, bet šovakar es cerēju sastapt puslīdz piedienīgu vīrieti, kuru varētu uzvest augšā numurā.”
Jā, viņa bija piedzērusies, bet ne tik ļoti, lai tas atbaidītu. Bez tālākas apspriešanas izslīdējām no deju zāles un iekāpām liftā. Viņa bija smējēja, un smiekli, pēc manas pieredzes, ir retākās orgasma skaņas. Ne tās pretīgās kā “Trīs komiķos”, bet zvārgulīšu glisando, kaut kas starp skaņu, kas izlaužas, sasitot elkoņa kaulu, un mazas kutinātas meitenītes histērisko līksmību. Pie tā mazliet jāpierod, bet skaņa sagādā patiesu sajūsmu, it kā tu būtu kopā ar īstu draugu, nevis iesaistījies vēl vienā drūmā sadursmē karā starp dzimumiem.
Tā tas sakās. Mums ar Ingridu ir maz kopīga. Lielākoties mēs runājam par saviem bijušajiem laulātiem draugiem, un reizēm šis sesijas beidzas ar asarām. Agrāk man vienlaikus mēdza būt vairākas Ingridas, bet vairs ne. Domāju, to neizraisīja kāds piepešs uzticības impulss, bet gan vienkārši pagurums. Daži vīrieši (un, šķiet, Mikijs Hāss ir viens no viņiem) gūst sajūsmu, uzturot krāpšanas tiklu, izspēlējot vienu sievieti pret otru, izprovocējot operas ainas un tā tālāk, bet ne es. Es pat neesmu piedienīgs izvirtulis. Es vienkārši nespēju pretoties, un, lai gan ir tradicionāli pieņemts, ka vīrietis ir tas, kurš dzenas pakaļ un aplido, es tā vis neteiktu. Iepriekš minētais stāstiņš par mani un Ingridu nav nekas unikāls, pat ne neparasts. Viņas skatās uz tevi, izsaka piezīmes, viņas tur savus augumus noteiktā pozā, un, iespējams, pastāv ari slepeni feromoni, katrā ziņā par iespēju dabūt tiek paziņots, un vīrietis saka: “Ak, kāpēc ne?” Vismaz es katrā gadījumā tā daru.
Vienīgā īstā pavešanas kampaņa, ko esmu veicis, bija vērsta pret manu sievu Amēliju, dzimušu Fannenštileri, un man būs jāpastāsta arī par to, pirms turpināt stāstu par Mirandu.
(Izliecieties, ka laiks tagad tiek apturēts, mēs ar Mirandu joprojām esam paneļiem klātajā bibliotēkas istabā, mūsu plaukstas saskaras, elektrība plūst kā I lūvera aizsprostā, feromoni tiecas augšup pa visām slīdīgajām virsmām...)
Tātad — mana pirmā darba vieta pēc juridiskās skolas absolvēšanas, kur strādāju par palīgu Sobel 'Ietinis Carrey kompānijā, kas atradās finanšu rajonā uz Bīverstrltas. Firmai piederēja pieticīga firmas zīmju un autortiesību prakse, bet ikviens toreiz varēja redzēt — tas bija pirms kādiem gadiem divdesmit —, ka intelektuālajam īpašumam ir nākotne, un es strādāju nenogurstoši, kā parasti strādā jaunie palīgi. Tas bija seksuālās revolūcijas ziedu laikos, pirmā reize jaunākajā vēsturē, kad jebkurš normas robežās labi veidots jauneklis varēja dabūt seksu ad lib13 ar citām sievietēm, ne tikai prostitūtām un kurtizānēm, un, dzenoties pakaļ šim saldajām šausmām, es gandrīz katru nakti devos uz vienu no vairākiem saloniem (gaļas tirgu, kā tos uzjautrinoties dēvēja) īstvilidžā un tālāk uz nomali, lai turpinātu atriebties meitenēm.
Kādu sestdienas rītu, paģirains un atrāvies no iepriekšējā vakara gaļas tirgus iekarojuma, gāju uz biroju pabeigt kādu darbu, ko biju atlicis, lai labi ātri varētu sākt ierasto piektdienas vakara uzdzīvi. Biju firmas bibliotēkā,
gluži viens birojā, kad izdzirdēju attālu klauvēšanu, kas, kā drīz vien noteicu, skanēja no biroja slēgto ārdurvju puses. Nonācis pie durvīm, atradu jaunu sievieti stāvam tukšajā gaiteni. Pazinu viņu kā Barron&Schmidt— finanšu grupas, kas arī atradās četrpadsmitajā stāvā, — darbinieci. Bieži vien bijām kopā braukuši liftā; es — apdullis no nakts pārmērībām, viņa klusa un akurāti noslēgusies, bet tādu izteiksmi sejā, kas atsit vīriešu skatienus gandrīz tikpat labi kā patanu burkas14.
Jaunā sieviete stādījās priekšā un sacīja, ka esot aizcirtušās kabineta durvis un pati palikusi ārpusē. Varēju redzēt, ka viņa tādēļ jutās bezgala neērti, it sevišķi tāpēc, ka neveiksmes cēlonis bija iešana uz tualeti. Stāstot par ķezu, viņas vaigos bija parādījušies apburoši sārti plankumiņi. Viņai bija skaisti, blondi mati, kas mazās bizītēs bija saņemti ap ausīm, atgādinot par Pepiju Garzeķi, un kājās balti džinsi un melns Kraftwerk T krekls, kura tekstu ar melnajiem burtiem jauki izkropļoja viņas skaistās smailās krūtis, — sestdienas ietērps visai atšķīrās no pieklājīgajiem un neizteiksmīgajiem kostīmiem, ko sieviete vienmēr valkāja darbā. Viņas acis bija nedabiski lielas, lai neteiktu — izvalbītas, mute — mazs, sārts pumpuriņš. Viņa izskatījās apmēram septiņpadsmit, bet bija (kā vēlāk noskaidroju) gandrīz divdesmit sešus gadus veca. Jaunā dāma bija kādas piecas collas īsāka nekā es, kas sievietei ir daudz, un apveltīta ar sportisku augumu (ziemas sporta veidi, kā es arī uzzināju, — viņa bija no Šveices), ar slaidu vidukli un kājām, kas šķita augam no zoda.
Es ieaicināju viņu savā birojā, un viņa piezvanīja ēkas administrācijai, kas apsolīja kādu atsūtīt, bet tikai pēc kāda laika. Viņa bija nonākusi patiesās sprukās, jo visa viņas nauda un dokumenti bija ieslēgti mistera Šmita birojā. Sieviete bija viņa privātā sekretāre un mācījās starptautisko finanšu biznesu. Vai viņai patīk starptautiskās finanses? Nē, pēc viņas domām, tās bija muļķīgas. Viņa nespēja iedegties par naudu. Nauda ir nepieciešama, briesmīgi ir būt nabadzīgam, bet, ja tā padomā, ir kaut kas neveselīgs vēlmē iegūt vienmēr vairāk un vairāk, un vairāk. Tas reizēm ir gandrīz vai grēcīgi, viņa sacīja un jauki sarauca degunu. Viņa vaicāja man, ko es daru firmā, un es pastāstīju un piebildu, ka, manuprāt, no manis nekad neiznāks labs intelektuālā īpašuma advokāts, jo vairākums lietu man šķiet lielā mērā stulbas un patiesībā neattiecas uz patieso intelektuālā īpašuma likumdošanu, kas raugās, lai radošs akts tiktu atalgots un līdz ar to lielākā daļa naudas tiktu radītājam. Diemžēl es pastāstīju, tas reti kad tā bija, patiesībā drīzāk notika pretējais. Nu, viņa sacīja, jums tas jālabo.
Un viņa to teica ar tādu pārliecību — pirmkārt, pieņemot, ka labot ir iespējams, un, otrkārt, pieņemot, ka es esmu īstais cilvēks šim uzdevumam, — ka es biju pārsteigts. Iespējams, es iepletu acis. Viņa pasmaidīja: gaisma piepildīja drūmo telpu un drūmo vietu manā galvā. Es sajutu nepazīstamu sasprindzinājumu. Lai atgūtos, pavaicāju, vai viņa pati kādreiz bijusi patiesi grēcīga. Viņa sacīja, ka esot mēģinājusi, jo visi apgalvo, ka tas esot tik jautri, bet tas nemaz nebija jautri, drīzāk palika slikti, un viņa nevarot ciest, ka viņu baksta nepazīstami vīrieši.
Baksta? Es apšaubīju vārdu. Maza idiomātiska pārteikšanās, viņa bija domājusi — aiztiek. Lai vai kā, tas viņu bija atvedis no garlaicīgās, vecās Cīri-hes uz nebēdnīgo Ņujorku. Viņas ģimene bija ticīgi katoļi, un viņa arī, tā viņa domāja, bet sieviete ilgojās, lai viņas dzīvē būtu mazliet vairāk spara. Vai tas ir pareizi? Spars?
14
Paštuni, dēvēti arī par pataniem, etniskie afgāņi, ir Austrumirānas etnoling-vistiskā grupa. Burka — ari izrunā kā burha, burkva vai burkua — aptverošs sieviešu ārējais apģērbs, ko tradicionāli dažās islāma tradīcijās valkā sievietes, lai apsegtu visu augumu. To parasti nēsā virs ikdienas apģērba un novelk, atgriežoties mājas drošībā.