I.ūk, rakstu Tev, kas ir pēdējais uz zemes, ko daru, un domāju, lai arī Dievs mani nav saucis stāvēt starp dižajiem, tomēr esmu virs, nevis zemes pika, un mans stāsts ir stāstīšanas vērts kaut vai tikai tādēļ, lai palīdzētu uzaudzināt manu dēlu, kam tagad jākļūst par vīrieti bez tā sliktā parauga, kāds es varētu būt bijis.
2
Nelielā ugunsgrēka vakarā, atklājumu ugunsgrēka, kas pārvērta viņa dzīvi, Alberts Kroseti, kā parasti, strādāja pagrabā un tā bija pirmais, kas to pamanīja. Pagrabā viņš atradās tāpēc, ka Sidnija Gleizera “Retās Grāmatas” tur turēja savu datoru. Misteram Gleizeram šīs ierīces nepatika, un viņš bija neapmierināts, ka tām tagad ir tik būtiska nozīme, pelnot iztiku grāmatu tirdzniecībā. Viņam labāk patika piedāvāt savus dārgumus personīgi, labi apgaismotā, panelētā, ar paklāju izklātā telpā, kāda bija šī veikala tirdzniecības zāle. Bet pirms dažiem gadiem, meklēdams grāmatu veikala pārdevēju, viņš apzinājās realitāti un visiem kandidātiem vaicāja, vai viņi pietiekami daudz zina par datoriem, lai izveidotu un uzturētu internēta katalogu. Galu galā Gleizers nolīga pirmo nesmēķējošo personu, kas atbildēja apstiprinoši. Tas izrādījās Alberto Kroseti, toreiz divdesmit četrus gadus vecs. Kroseti bija dzimis Kvīnsā un vēl aizvien kopā ar māti dzīvoja šajā rajonā, Ozona parka ķieģeļu vasaras mājā. Viņa bija pensionēta bibliotekāre, atraitne, ar kuru Gleizeru saistīja attiecības, ko minimāli caurvija Freida Katzenjammer. Kroseti alka kādu dienu uzņemt filmas un krāja naudu, lai mācītos slavenajā Ņujorkas universitātes kino skolā. Viņš bija pabeidzis Kvīnsas koledžu un mēnesi pēc diploma saņemšanas sācis strādāt pie Gleizera. Darbs viņam patika — darba laiks bija pastāvīgs, samaksa atbilstoša un, ja Gleizers varēja būt mazliet ķerts, kad runāja par antikvārām grāmatām, vecais vīrs zināja, ka Kroseti var uzticēties, un ļāva viņam kārtot sūtījumus pa pastu un ar tiem saistīto elektronisko bagāžu gandrīz bez uzraudzības.
Viņa darba vieta bija niecīga niša, kuras sienas veidoja plaukti, stikla vitrīnas un ar grāmatām pilnas kastes. Šeit viņš papildināja internēta katalogu pēc saraksta, ko misters Gleizers bija sastādījis, rakstot ar pildspalvu skaistā, sen pagājušu laiku rokrakstā. Viņš arī kārtoja uzskaiti un strādāja ar dažādām
sistēmām, jo pieprasījumi pēc grāmatām pienāca no biblioffliem visā pasaulē; tos viņš izdrukāja, lai veikala īpašnieks vēlāk varētu apskatīties. Turklāt Kro-seti pienākumos ietilpa grāmatu saiņošana un piegāde un visvisādi citi ar grāmatu tirdzniecību saistīti darbi. Viņš reti iedrošinājās uzkāpt augšstāva zālē, kur klusi, labi ģērbušies cilvēki ņēma rokās vecos sējumus ar tādu uzmanību un maigumu, kādu parasti velta jaundzimušiem bērniem.
Vienīgais, kas Kroseti nepatika viņa darbā, bija smaka, ko izplatīja vecās grāmatas, peles, tām izliktā inde, kanalizācija, uzkarsēta krāsa un tam pāri kā basa nots ožai — ceptu tauku smirdoņa. Tā atplūda no kaimiņiem, no iestādījuma, ko dēvēja par Aegean. Tā bija Ņujorkas centram tipiska ieskrie-luve, kas piedāvāja dāņu cepumus, grauzdiņus, olas un vāju kafiju no rīta un sviestmaizes, šo to ceptu un limonādi pāris stundas ap pusdienlaiku. Tobrīd bija mazliet pāri šim laikam, skaista jūlija diena, un Kroseti prātoja, vai viņam nevajadzētu pārtraukt ņemties ap mājaslapu un izbrīvēt lenča pārtraukumu, vai vienkārši piezvanīt, lai atnes kādu sviestmaizi.
Vai arī viņš varētu izlaist lenču. Kroseti bieži domāja, ka viņš pietiekamu kaloriju daudzumu, galvenokārt taukus, uzņem no Aegean caur plaušām. Jaunais vīrietis nebija nekāds vingrošanas cienītājs, turklāt mīlēja mātes gatavotos ēdienus — ap Kroseti vidukli bija uzkrājusies neliela rezerves riepa un skujoties no spoguļa pretī raudzījās brangāka seja, nekā viņam būtu paticis. Kroseti apsvēra, vai nepaaicināt lenčā ari augšstāva pārdevēju. Karolina Rol-lija varētu viņam piebiedroties, pieņemot, ka meitene pārtiek no daudz sātīgākām vielām nekā gaiss, kas smaržo pēc vecām grāmatām. Viņš zināja, ka šad tad Karolīna ēd kopā ar Gleizeru. Viņi aizslēdza augšstāvu un atstāja Kroseti strādājam apakšā. Viņš uz mirkli pakavējās fantāzijā, tad to atmeta. Rollija bija grāmatu cilvēks, kāds viņš — sirds dziļumos — nebija, kaut arī, strādājot ar datoru, daudz bija uzzinājis par grāmatu biznesu (cenas un noteikumus utt.). Pēc valdošajiem sieviešu žurnālu un kino standartiem Rollija nebija skaistule, jo, lai gan diezgan gara, bija mazliet masīvāka nekā šobrīd modē. Kroseti kaut kur bija lasījis par sievietēm, kas labāk izskatījās izģērbtas nekā apģērbtas, un domāja, ka Rollija varētu būt viena no viņām. Katrā ziņā apģērbta viņa ne ar ko neizcēlās — kā visi citi viņa nēsāja melnas drānas.
Taču meitenē bija kaut kas tāds, kas piesaistija skatienu. Spīdīgi, gludi, tumši mati, kas slīga pār kaklu, priekšpusē atglausti un saņemti ar sudraba sprādzi. Deguns bija spics, un, šķiet, kaulaināks nekā citiem, tāpēc āda virs deguna bija savilkta nevajadzīgās, sīkās krunciņās. Viņas lūpas bija nemoderni plānas un bālas, un, kad Karolina runāja, varēja redzēt, ka ari viņas zobi bija citādi, ar sevišķi gariem ilkņiem, kas izskatījās pat bīstami. Viņas acis bija smieklīgi zilas kā debesis vasarā ar nedabiski mazām zīlītēm. Ja ari Kroseti nebija grāmatu cilvēks, viņš tomēr grāmatas lasīja, lielākoties viņam patika visa veida fantastika, ari zinātniskā, un reizēm viņu uzjautrināja doma, ka Rollija varētu būt vampīrs, — tas izskaidrotu melnās drēbes, izskatu un arī zobus — tāds vampīrs, kas staigā apkārt pa dienu.
Varbūt viņš uzaicinās Rolliju uz lenču un viņai to pavaicās. Tas varētu būt labs iemesls sarunai; Kroseti nevarēja iedomāties, par ko vēl viņi varētu runāt. Karolina bija sākusi strādāt veikalā pirms Kroseti, un vairāku gadu laikā viņi vienā reizē nebija pārmijuši vairāk par dažām formālām frāzēm. Meitene ieradās darbā ar divriteni, kas lika domāt, ka viņa dzīvo kaut kur tepat tuvējā apkārtnē. Tuvējā apkārtne bija Mureihilla, un tas nozīmēja, ka viņai turējās nauda, jo ar to, ko maksāja Gleizers, tur nevarēja izdzīvot. Kā rādīja Kroseti pieredze, jauna, pievilcīga un bagāta Manhetenas sieviete neilgojās pēc patukliem itāliešiem, kas kopā ar māti dzīvo Kvlnsā. Tomēr Rollija varētu būt izņēmums; kas zina...
Laikā, kad Kroseti nāca prātā šis uzjautrinošās domas, viņš strādāja pie sevišķi āķīga HTML. Viņš domāja par Rollijas acīm, dzirkstelēm viņas skatienā, kas lika sapņot par lielāku acu kontaktu nekā tas, ko viņš dabūja parasti. Viņa prātu tik pamatīgi nodarbināja šīs acis un darbs pie datora, ka pagāja diezgan labs laiciņš, pirms jaunais vīrietis pamanīja, ka virtuves smaka ir kļuvusi neparasti spēcīga un vairs nav tikai smaka, bet patiesībā jau pārvērtusies par dūmiem. Mazliet ieklepodamies, Kroseti piecēlās un devās pagraba dziļumā, kur atradās starpsiena, kura atdalīja grāmatnīcas pagrabu no restorāna. Dūmi šeit bija biezāki, viņš varēja saredzēt, kā sodrējainas mēles spraucas pa plaisām vecajos ķieģeļos. Un siena, kad to pataustīja ar plaukstu, bija silta.