“Nē, protams, ka ne,” viņa atbildēja, iesaiņodama sesto sējumu. “Es aiz-minos ar riteni līdz upei un pēc tam no Trīsdesmit ceturtās ielas piestātnes braucu tālāk ar ūdens taksometru.”
“Es domāju, ka tas ir ļoti dārgi.”
“Tas ir dārgi, bet man ir lēta īre. Šos vajadzētu ielikt celofāna maisiņā.” Kroseti paraudzījās uz grāmatu, ko turēja rokās. Tā bija atstājusi sodrējainu slapjumu uz viņa gaiši brūnajām biksēm. Viņš pirmoreiz nožēloja, ka nav ģērbies pilnīgi melnā tāpat kā daudzi viņa stilīgie vienaudži vai kā Karolīna. Viņa atvainojās un uzgāja augšstāvā, atstājot Kroseti ietīt pārējos sējumus.
Kad tas bija padarīts, abi devās uz austrumiem, viņu nešļava bija sabāzta Rollijas velosipēda pītajos grozos. Tas bija smags, nolietots braucamais, tāda tipa, ko iecienījuši pārtikas piegādātāji vai ar kādiem pirms dažiem gadiem brauca vjetnamiešu partizāni. Viņa nedaudzie mēģinājumi uzturēt sarunu saņēma strupas atbildes. Kroseti apklusa. Šķiet, tas bija jāsaprot tā — šis nav randiņš, brālīt. No otras puses, diena bija visai patīkama, karstums tik likko pārsniedza astoņdesmit, mitrums bija nedaudz mazāks par tropisko, un fakts, ka darba devējs maksāja par to, ka viņš pastaigājās cauri visai pilsētai ar Ka-rolīnu Rolliju (lai ari klusējošu), neparko nebija salīdzināms ar inventarizāciju pagrabā, kas oda pēc sadegušas eļļas. Kroseti ar cerībām domāja par to, kas varētu notikt sievietes dzīvoklī.
Viņš nekad nebija braucis ar ūdens taksometru. Tas šķita daudzkārt pārāks par metro. Rollija nostiprināja velosipēdu pie kuģīša margām un nostājās tam blakus, savukārt Kroseti nostājās blakus viņai, uzlicis plaukstu uz tās pašas margas. Šķita, ka pārējie cilvēki uz kuģa bija tūristi.
“Vai tev viss kārtībā?” Rollija apvaicājās, kad viņi laidās lejup pa īstrive-ras pašu vidu.
“Protams. Es esmu vecs jūrnieks. Kad biju bērns, pusi dzīves pavadīju Šīps-hedas līcī, makšķerējot mazās, šaurās, nomātās laiviņās. Vai man paturēt tevi pāri kuģa priekšgalam kā Keitu Vinsletu “Titānikā”?”
Viņa apveltīja Kroseti ar vienu no saviem oficiāli kokainajiem skatieniem un atkal raudzījās uz priekšu. Šis pavisam noteikti nebija randiņš.
Karolīna Rollija dzīvoja pilsoņkara laika noliktavas otrajā stāvā. Ēka bija celta no nomelnējušiem ķieģeļiem un atradās uz Van Branta un Kafijas ielas stūra. Kroseti turēja foliantus, kamēr viņa pa tumšām, skabargainām kāpnēm uzstiepa velosipēdu. Gaisā bija jūtama spēcīga smaka, kuras izcelsmi
Kroseti nespēja noteikt, — salda un ķīmiska vienlaikus. Durvis uz viņas dzīvokli bija no bieza koka, apkaltas ar dzelzi pelēkā krāsā kā kaujas kuģim.
Aiz durvīm bija bēniņi, bet ne tādi, kādos Soho mitinās miljonāri. Tā bija apmēram sešdesmit reiz trīsdesmit pēdu liela telpa ar melni notraipītu koka dēļu grīdu, no kuras noteiktos intervālos līdz pelēkajiem gofrēta skārda griestiem, kas slējās augstu virs galvas, pacēlās čuguna stabi. Sienu sarkanos ķieģeļus ierāmēja netīra, apdrupusi java. Istaba bija vērsta austrumu—rietumu virzienā, un gaisma abos tās galos ieplūda pa augstiem, netīriem logiem, kam dažas rūtis bija aizsistas ar finiera kvadrātiem vai pelēcīgu, apdriskātu plēvi.
Rollija atslēja savu divriteni pret sienu, pagājās uz loga pusi un novietoja saiņus ar foliantiem uz gara galda. Kroseti viņai sekoja, ziņkāri ar skatienu meklēdams kādas durvis vai gaiteni, kas vestu uz dzīvojamām telpām. Rollija jau saiņoja laukā grāmatu. Pienācis tuvāk, Kroseti ievēroja, ka galds ir roku darbs, tā virsma sastāvēja no daudziem īsiem dēlīšiem, kas bija noslīpēti līdz atlasa spīdumam. Sešas resnās kājas bija veidotas no materiāla, kas izskatījās pēc dzeltenas stiklšķiedras. Kroseti novietoja uz tā pārējās grāmatas. Galds pataustot šķita tik ciets kā marmora bluķis, un tam piemita tā pati vienkāršā elegance, kas lietām, ko redz interjera priekšmetu salonos.
Rollija izsaiņoja foliantus un sarindoja tos uz galda. Pat viņš saprata, ka divu sējumu vāki ir tik ļoti cietuši, ka vairs nav glābjami.
“Jauks dzīvoklis,” sacīja Kroseti, kad kļuva skaidrs, ka Rollija negrasās uzsākt sarunu vai piedāvāt tēju vai alu. Nekādas atbildes. Viņas galva bija nolīkusi pār pirmā sējuma izpostīto vāku.
“Kas tā par smaku?” viņš apvaicājās.
“Galvenokārt brāga. Te kādu gadsimtu bijis brūzis, bet pēc tam glabāja ķīmiju.”
“Neiebilsti, ja es palūkojos apkārt?”
Uz to Rollija atbildēja: “Tur uz plauktiem pie dienvidu sienas ir liels sainis ar papīra dvieļiem. Atnes tos uz šejieni.”
Kroseti nesteidzās un lēnām apmeta loku lielajai telpai. Vienā stūrī viņš atrada koka paletes, kaudzēm, dučiem palešu, un arī plākšņu kaudzes, kas radušās, tās izjaucot. Dienvidu sienu gandrīz pilnībā aizņēma plaukti un skapīši no šī paša koka, kas bija gludi noslīpēti, nobeicēti un nolakoti. Plaukti bija pilni ar grāmatām, visas cietos vākos, lielākā daļa apvākos, dažas plastikāta iesējumā. Kroseti velti meklēja kādus personīgus piederumus, ierāmētas fotogrāfijas, suvenīrus.
Darba virsmas virtuvē (kurā atradās sildvirsma ar diviem riņķiem, niecīga mikroviļņu krāsns un maza, apdauzīta porcelāna izlietne) bija darinātas no tiem pašiem dēlīšiem kā lielais darba galds, bet bija biezi pārklātas ar dzintara dzelteniem sveķiem. Pie austrumu sienas atradās no paletēm sameistarota guļvieta ar akurāti uz tās saritinātu matraci un galds, gatavots no kabeļa spoles, kā arī divi viena komplekta krēsli, kādus var atrast atkritumu izgāztuvēs; tie abi bija meistarīgi restaurēti un nokrāsoti krēmkrāsā. Viens krēsls viņai un viens ciemiņam? Tas liecināja par sociālo dzīvi, un Kroseti vēlējās uzzināt, kas varētu būt ciemiņš. Dienvidaustrumu stūrī bija uzbūvēta slēgta telpa, arī no palešu koka, kurā, viņš pieņēma, atradās Rollijas tualete. Tai blakus bija liels, nobružāts drēbju skapis, no pārējās istabas noslēpts ar saliekamu aizslietni no lakota koka un papīra izgriezumiem. Interesanti, viņa dzīvoja viena, bet bija uzslējusi aizslietni, lai sargātu privāto telpu. Tas liecināja par seksuālo aktivitāti.
Kroseti jau gribēja palūrēt aiz aizslietņa, kad Rollija īdzīgi viņu pasauca. Vīrietis sameklēja papīra dvieļu paku un viņai piebiedrojās. Starp katrām desmit lappusēm slapjajos sējumos bija jāieklāj pāris papīra dvieļu, un šie dvieļi bija jāmaina ik pēc stundas. Kamēr slapjie sējumi žuva, tie tika izlikti uz darbgalda un noslogoti ar audumā ietītām dzelzs plāksnēm, lai neuzbriestu.
“Nesaprotu,” sacīja Kroseti, kad visas grāmatas bija izklātas ar dvieļiem un noslogotas, “kāpēc tu žāvē visu komplektu, ja grāmatas tiks sadalītas, lai izņemtu kartes un ilustrācijas. Kāpēc vienkārši neizraut derīgo un neizmest pārējo atkritumos?”
“Tāpēc, ka tā ir pareizi,” pēc īsas vilcināšanās atteica Rollija. “Ilustrācijas sakrunkosies, ja tās izraus slapjas,”
“Skaidrs,” viņš atteica, lai gan nekas nebija skaidrs, toties jaunā sieviete atklājās pavisam jaunā un ne īpaši pievilcīgā gaismā. Kroseti apsēdās uz ķebļa un nopētīja viņas profilu. “Tā... tas savā ziņā ir interesanti,” viņš sacīja. “Vērot, kā žūst grāmatas. Nedomāju, ka jebkad agrāk būtu to darījis. Varbūt tu varētu man norādīt, kam jāpievērš uzmanība, lai es neko nepalaistu garām.”
Viņš uzsmaidīja Rollijai un tika atalgots ar sīku zilu dzirkstelīti meitenes skatienā, kamēr viņas lūpas savilkās tāda cilvēka grimasē, kas mēģina nesmaidīt. “Tu vari palasīt kādu grāmatu, kamēr gaidi,” viņa sacīja. “To man netrūkst.”
“Pārmaiņas pēc mēs varētu aprunāties. Es tev pastāstītu par savām cerībām un sapņiem, un tu pastāstītu par savējiem. Stundas aizlidotu kā vēja spārniem, bet mēs varētu iepazīt viens otru.”