“Nu tad uz priekšu,” pēc īsas klusēšanas viņa negribīgi atbildēja.
“Nē, dāmas vispirms. Izskatās, ka tev ir daudz interesantāka dzīve nekā manējā.”
Karolinas sejā parādījās pārsteigums. Viņa iepleta muti, tad nospurcās, tad nosarka. “Piedod,” viņa sacīja. “Ak Dievs! Tas ir tik pretēji īstenībai. Kāpēc tu tā iedomājies? Ka man ir interesanta dzīve?”
“Nu, pirmām kārtām šī vieta. Tu dzīvo noliktavā Redhūkā...”
“Tic ir bēniņi. Tūkstošiem cilvēku pilsētā dzīvo bēniņos.”
“Nē, viņi dzīvo dzīvokļos, kas atrodas ēkās ar bēniņiem. Un parasti viņiem ir veikalos pirktas, nevis no paletēm sanaglotas mēbeles. Vai tu vispār te dzīvo legāli?” “Saimniekam nav iebildumu.”
“Pieņemot, ka viņš zina. Tu esi arī grāmatu iesējēja. Neparasti, vai tev tā nešķiet? Kā tu pie tā nonāci?”
“Un kā ar tavām cerībām un sapņiem?”
“Un, redzi? Tu esi arī noslēpumaina. Nav nekā interesantāka par to. Labi. Šeit būs viss mans dzīvesstāsts. Man ir divdesmit astoņi gadi, un es dzīvoju kopā ar mammu Kvīnsā, Ozona parkā. Es krāju naudu, lai varētu mācīties kino skolā, kas, ņemot vērā tempus, kādos to atlieku, bus mēnesi pēc manas piecdesmit otrās dzimšanas dienas. Man vajadzētu ņemt aizņēmumu, bet es baidos iekļūt parādos.”
“Cik daudz tu jau esi sakrājis?”
“Apmēram trīs ar pusi tūkstošus.”
“Man ir vairāk.”
“Saprotama lieta. Gleizers droši vien tev maksā vairāk nekā man, tu dabū komisiju no pārdotā, tu dzīvo Redhūkā, tev ir divas apģērba kārtas, tā, kas tev tagad mugurā, un tā ar apkakli. Kam tu krāj naudu?”
“Es gribu braukt uz Gelzenkirheni Vācijā un kļūt par mācekli Buch-binderei Klein." Kad viņš nereaģēja, Karolīna piebilda: “Acīmredzot tu nekad neesi par to dzirdējis.”
“Protams, esmu. Buch-kā viņu tur Klein. Tā ir kā Hārvarda grāmatu iesiešanas pasaulē. Bet es domāju, ka tu jau visu par to zini. Tev ir viss aprīkojums...” Viņš ar žestu norādīja uz statīviem ar darba rīkiem, kas bija izlikti uz darbgalda:
griešanas presi un ierievju ēveli, galodu, nažiem, ādas paliktņiem un līmes podiem. Tas viss izskatījās kā no astoņpadsmitā gadsimta. Kroseti iztēlojās, ka Čērčila “Ceļojumi” tikuši iesieti ar tādiem pašiem rīkiem.
“Es galīgi neko nezinu,” viņa protestēja.
“Tiešām?”
“Es domāju, salīdzinājumā ar to, kas jāzina, lai izgatavotu grāmatu no paša sākuma. Es varu to salabot. Tas ir... tā ir kā atšķirība starp spēju salabot ieplaisājušu Minu dinastijas laika porcelāna vāzi un to pagatavot no māliem un glazūras.”
“Ahā. Un, kamēr mēs tā uzticam viens otram noslēpumus, kļūstam omulīgi un tā, tu varētu man pastāstīt, ko grasies darīt ar Čērčila sējumiem, kad būsi tos sadakterējusi.”
“Ko? Es tos nelaboju. Es grasos tos sadalīt.”
Uz viņas vaigiem parādījās sārti plankumi, un skatiens sāka šaudīties šurpu turpu — skaidrs, meitene pieķerta melos.
“Nē,” viņš pārliecināti sacīja. “Ja tu grasītos sējumus sadalīt, tu tos vienkārši būtu aiztransportējusi uz Enduvru un likusi izžāvēt vakuumžāvētājā. Nekādas nekārtības, nekāda jucekļa. Tu tos dabūtu atpakaļ tīrus un akurātus. Tu izskaties pārsteigta. Es neesmu tas, ko tu dēvē par grāmatu cilvēku, bet es neesmu arī stulbs. Tātad, ko tu darīsi ar salabotajām grāmatām?”
“Pārdošu,” viņa sacīja, raudzīdamās lejup uz izmirkušajiem sējumiem.
“Kā labotas?”
“Nē. Visi zina, ka mums pieder ārkārtīgi skaists komplekts. Ir klienti, kuriem patīk piesardzība. Viņiem ir kreisā nauda, ko viņi grib ieguldīt kolekcionējamos priekšmetos. Gleizers to dara visu laiku. Redzi, apdrošināšanas kompānijai viņš tos deklarēs kā pilnīgus zaudējumus un parādīs viņiem pavadzīmes par izņemtajām kartēm un ilustrācijām. Tur iznāks, es nezinu, ne vairāk kā divarpus tūkstoši, un apdrošināšanas kompānija viņam samaksās starpību starp tiem un summu, ko viņš samaksāja par komplektu, rēķini ap divdesmit tūkstošiem dolāru.”
“Kas ir apmēram tikpat liela summa, kādu tu plāno novirzīt pati uz savu kabatu, kad būsi grāmatas pārdevusi savai šaubīgajai personai. Vai to kaut kā nesauc? Sākas ar burtu z...”
“Tā nav... tam nav nekāda sakara ar zagšanu. Viņš man lika grāmatas sadalīt. Kas attiecas uz Gleizeru, komplekts vairs nepastāv. Viņam kompensāciju samaksās apdrošināšanas kompānija, un es gūstu peļņu pati no savas prasmes. Tas ir tas pats, kas lietu pagatavošana no paletēm, kuras tiek mestas projām.”
“Hmm, patiesībā tas nebūt nav viens un tas pats, bet tur runā mana jezuī-tiskā vidusskolas izglītība. Redzi, tu esi interesanta. Viltīgs ir interesants. Kā tu domā uzrādīt pavadzīmes par ilustrācijām, ja patiesībā grāmatas nesadali?”
Viņa paraustīja plecus. “Sidnijam nerūp saplēstas mantas. Tās uzdzen viņam depresiju. Viņš to sauc par maitasputnu barību.”
“Tā nav atbilde uz jautājumu. Bet es rēķinu, ka tu grasies pārdot komplektu par divdesmit diviem tūkstošiem, iedot Sidnijam pāris tūkstošu, ļaut viņam saņemt apdrošināšanu, tikmēr graujot grāmatvedības sistēmu ar viltus pavadzīmēm. Tu vienlaikus vazā aiz deguna apdrošināšanas kompāniju, Gleizeru, savu aizdomīgo klientu un nodokļu inspektorus. Tas nu gan ir plāns!”
“Tu gribi mani nodot!” Kroseti bija dzirdējis par degošām acīm, bet īstenībā līdz šim tādas nebija redzējis, izņemot kinofilmas. Tagad apkārt švirkstēja mazas zilas dzirkstelītes.
“Nē,” viņš smaidot sacīja. “Tas būtu garlaicīgi. Tātad... kā tu domā salabot sabojātos vākus?”
Kroseti redzēja, ka, pievēršoties no ētikas jautājumiem praktiskākām, tehniskām lietām, viņas sejā parādās atvieglojums.
“Nu, domāju, ka varu glābt ādas vākus pirmajam sējumam. Paši vāki ir saplaisājuši un muguriņa arī, bet es varu tiem noņemt ādu un vākus nomainīt.”
To teikusi, viņa izvilka no kārbas tievu, lāpstveidīgu instrumentu un sāka lobīt nost marmorpapīru, kas turēja ādas vākus pie kartona. Viņa strādāja uzmanīgi, un Kroseti ar patiku vēroja, cik prasmīgi darbojas viņas mazās, izveicīgās rokas, līdz iezvanījās virtuves pulkstenis, ko viņa iepriekš bija uzstādījusi, radot, ka laiks nomainīt dvieļus starp žūstošajām lappusēm. Kad Kroseti bija ticis galā ar dvieļiem, viņš redzēja, ka Rollija ir noņēmusi ādas apvākojumu. Zem tā starp ādu un saplaisājušo kartonu atradās slapjas, cieši aprakstītas papīra lapas. Tās viņa nolika malā un cieši nopētīja ādu, pacēlusi to pret gaismu, kas nāca no loga.
“Kas tie par papīriem?” viņš vaicāja, laiski atdalīdams slapjās lapas. Tās no abām pusēm klāja ar izbalējušu melnu tinti veidots raksts.
“Tikai polsterējums. Viņi izmantoja nevajadzīgu papīru, lai vāki izskatītos biezāki un lai aizsargātu ādu no rīvēšanās gar kartonu.”
“Kādā valodā tas ir?”
“Droši vien angļu. Kaut kāda veca makulatūra.”
“Tā neizskatās pēc angļu valodas. Angliski es protu lasīt — ja vien viņam nav bijis tiešām briesmīgs rokraksts...”
Rollija uzmanīgi paņēma no viņa lapu un cieši to aplūkoja. “Jocīgi. Izskatās pēc karaļa Džeimsa I laikā rakstīta teksta.”
“Kā, lūdzu?”
“Es gan neesmu paleogrāfe, bet rokraksts neatbilst grāmatas publicēšanas laikam. Izskatās senāks par 1732. gadu. Jocīgi.”
“Kā, vai kāds būtu iesējumā paslēpis vecu manuskriptu?”
“Nē, protams, ka ne. Grāmatu iesējēji kartona aizmugurē izmantoja nevajadzīgu papīru; tas varētu būt, nu, tā laika korektūras eksemplārs vai vecas parādzīmes, bet ne sens manuskripts.”