Mišels Demarke
Tiobas pareģojums
Saturs
Priekšvārds............................................................
1. Тао.........................................................................
2. Atomiznīcība.....................................................
3. Pirmais cilvēks uz Zemes............................
4. Zeltainā planēta................................................
5. Mācīšanās dzīvot uz citas planētas.........
6. Septiņi meistari un aura...............................
7. Mu kontinents un Lieldienu sala...............
8. Iegremdēšanās psihosfērā...........................
9. Mūsu tā sauktā civilizācija...........................
10. Citāds svešinieks un manas
iepriekšējās dzīves.......................................
11. Kas bija Jēzus Kristus?................................
12. Neparasts ceļojums, lai satiktu
neparastus cilvēkus......................................
13. Atgriešanās mājās.........................................
Pēcvārds...................................................................
Priekšvārds
Šo grāmatu rakstīju, klausot saņemtajām pavēlēm. Vēl vairāk - tā ir atskaite par personīgi piedzīvotiem notikumiem, un to es apliecinu.
Pieļauju, ka dažiem lasītājiem šis neparastais stāsts šķitīs vairāk līdzīgs zinātniskajai fantastikai - pilnībā izgudrots, taču man nepiemīt tādas spējas. Šī nav zinātniskā fantastika.
Paļāvīgs lasītājs vēstījumā atradīs patiesību, ko cilvēkiem uz planētas Zeme es nododu no saviem jaunajiem draugiem.
Par spīti daudzajām atsaucēm uz rasēm un reliģijām, šis stāstījums neatspoguļo ne autora rasistiskus, ne reliģiskus aizspriedumus.
Mišels Demarke 1989. gada janvārī
Tiem ir acis, lai redzētu, bet tie neredz; tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tie nedzird...
Bībele
1. Tao
Pēkšņi pamodos. Man nebija ne jausmas, cik ilgi esmu gulējis, jutos spirgts un mundrs, bet, Dieva dēļ, cik varēja būt pulkstenis?
Delnas savilkusi dūrēs, Laina gulēja man līdzās, bet viņa jau vienmēr guļ...
Nejutu ne mazāko vēlēšanos gulēt, turklāt, iespējams, bija jau pieci no rīta. Piecēlos, aizgāju uz virtuvi un paskatījos pulkstenī. Tikai pusviens. Parasti es šajā laikā nemēdzu pamosties.
Novilku pidžamu un uzģērbu bikses un kreklu, bet man nebija ne jausmas, kādēļ to daru. Tāpat nespēju izskaidrot, kādēļ piegāju pie rakstāmgalda, paņēmu papīra lapu un lodīšu pildspalvu un vēroju sevi rakstām, it kā mana roka darbotos pēc sava prāta.
„Dārgā, būšu projām apmēram desmit dienas. Nav ne mazākā iemesla uztraukumam!"
Atstājis zīmīti blakus telefonam, devos uz verandu. Apgājis apkārt galdam, uz kura vēl joprojām atradās vakarā spēlētā šaha partija ar balto karali, kam pieteikts mats, es klusi atvēru durvis un izgāju dārzā.
Nakts šķita savādas spozmes pārpludināta, un tam nebija nekāda sakara ar zvaigznēm. Neapzināti centos atcerēties pašreizējo mēness fāzi, un man likās, ka tas, iespējams, varētu uzaust kuru katru minūti. Šeit, Austrālijas ziemeļaustrumos, kur dzīvoju, naktis parasti ir diezgan skaidras.
Nokāpu pa pakāpieniem un devos pandāna' virzienā. Parasti šajā laikā nakti pieskandē varžu koris un cikāžu sisināšana, bet tagad - interesanti gan, kādēļ - valdīja nomācošs klusums. Nogāju vien dažus soļus, kad, pilnīgi negaidot, mainījās filodendra^ krāsa. Arī mājas siena un pandāns burtiski pielija ar zilganu gaismu. Likās,
1 Mūžzaļš kokveidīgs tropu augs ar lielām ādainām lapām. (Tulk. piezīme.)
2 Dekoratīvs kallu dzimtas augs ar zaļām, caurumainām lapām. (Tulk. piezīme.) ka mauriņš zem kājām sāk viļņoties. Filodendrs mainīja savu formu, un ēkas siena atgādināja vēja pūstu papīra lapu.
Nolēmu, ka ar mani kaut kas nav labi, un grasījos iet atpakaļ mājā. Tieši tajā mirkli jutu, ka tieku pavisam maigi atrauts no zemes. Es pacēlos virs filodendra - sākumā lēni, tad ātrāk. Māja zem manis kļuva arvien mazāka.
„Kas notiek?" apjucis iesaucos.
„Viss ir labi, Misei!"
Bija skaidrs, ka sapņoju. Man priekšā iespaidīga auguma cilvēciska būtne kombinezonā ar caurspīdīgu ķiveri galvā draudzīgi smaidot, skatījās uz mani.
„Nē, tu nesapņo," atbildot uz manu galvā uzdoto jautājumu, viņa teica.
,,]ā, bet sapnī tas notiek tieši tā, un beigās cilvēks izkrīt no gultas, un dabū punu pierē!"
Nepazīstamā pasmaidīja.
„Turklāt," es turpināju, „jūs runājat ar mani manā dzimtajā franču valodā, bet mēs taču atrodamies Austrālijā. Ziniet, es runāju angliski!"
„Es arī.”
„Tam jābūt sapnim, vēl vairāk, vienam no tiem muļķīgajiem sapņiem! Ja ne, tad ko jūs darāt manā īpašumā?"
„Mēs neesam tavā īpašumā, bet virs tā.”
,,Ā... Tas ir murgs! Redziet, ka man ir taisnība - es sev iekniebšu!"
Vārdus papildināju ar darbību.
„V a i!”
Cilvēciskā būtne atkal pasmaidīja.
„Vai tagad esi apmierināts, Mišel?"
„Ja tas nav sapnis, tad kādēļ es atrodos te un sēžu uz šī akmens? Kas ir tie, kas ģērbušies pēc pagājušā gadsimta modes?"
Blāvajā gaismā sāku izšķirt cilvēkus, kuri sarunājās, un nedaudz tālāk citus, kas pastaigājās.
„Un jūs? Kas esat jūs? Kādēļ jūs neesat normāla auguma?"
„Mišel, man ir normāls augums. Uz manas planētas mēs visi esam tādi. Bet, mans dārgais draugs, visam savs laiks. Es ceru, ka tev nav nekas pretī, ja tevi tā saucu? Ja vēl neesam labi draugi, tad esmu droša, ka drīz tādi kļūsim.”
Viņa stāvēja manā priekšā, un smaidošajā sejā atspoguļojās gudrība. Visa viņas būtība izstaroja labestību. Nebūtu iespējams sastapt kādu citu, kura sabiedrībā es justos tik nepiespiesti.
„Protams, jūs varat saukt mani, kā gribat. Bet kāds ir jūsu vārds?"
„Mani sauc Tao. Bet vispirms es gribu, lai tu saprastu, ka šis nav sapnis. Tas ir pavisam kas cits. Zināmu iemeslu dēļ, kurus tev paskaidros vēlāk, tu tiki izraudzīts, lai dotos ceļojumā, kādu ir veikuši ļoti nedaudzi Zemes bērni, it īpaši pēdējā laikā. Šobrīd mēs - tu un es - atrodamies Visumā, kas ir paralēls Zemei. Lai mūs tur ielaistu, izmantojām gaisa slēdzeni.
Pašlaik jūsu laiks ir apstājies. Vari palikt šeit divdesmit vai piecdesmit savas Zemes gadu un tad atgriezties, it kā tu nemaz nebūtu devies projām. Tavs fiziskais ķermenis paliks pilnīgi nemainīgs.”
„Bet ko dara šie cilvēki?”
„Viņi eksistē tā, kā no viņiem to sagaida. Kā uzzināsi vēlāk, iedzīvotāju blīvums šeit ir ļoti zems. Nāvi izraisa tikai pašnāvība vai katastrofa. Laiks ir apstādināts. Ir vīrieši, sievietes un arī daži dzīvnieki, kas ir 30 tūkstošus, 50 tūkstošus vai dažreiz pat vairāk Zemes gadu veci.”
„Kādēļ viņi ir šeit? Un kā te nokļuva? Kur viņi ir dzimuši?”
„Uz Zemes. Viņi visi atrodas šeit katastrofas dēļ."
„Kā to saprast?"
„Ļoti vienkārši. Būsi taču dzirdējis par Bermudu trijstūri?”
Es pamāju.
„Šajā un citos mazāk zināmos punktos paralēlais Visums sajaucas ar jūsu Visumu tā, ka starp tiem rodas dabisks savijums. Cilvēki, dzīvnieki un priekšmeti, kas atrodas tuvumā, tajā tiek burtiski iesūkti. Piemēram, vesela kuģu flotile var izgaist vienā mirklī. Dažkārt cilvēki pēc vairākām stundām, dienām vai gadiem atgriežas, tomēr parasti tā nenotiek. Ja kāds tomēr dodas atpakaļ un grib pastāstīt par piedzīvoto, viņam parasti netic; ja šis cilvēks turpina, viņu sāk uzskatīt par jukušu. Tāpēc, saprazdams, ko domās citi, viņš labāk izvēlas klusēt.