Sapratuši, ka arī Marss atdziest tādā ātrumā, ka pēc četriem vai pieciem tūkstošiem gadu tas kļūs neapdzīvojams, bakaratinieši noslēdza izpēti. Kas attiecās uz floru un faunu, tās tik tikko deva iztiku cilvēkiem, kas tur dzīvoja, kur nu vēl emigrantu masām no Bakaratini. Turklāt viņiem tā planēta nepatika.
Un tad divi gaisakuģi devās uz Zemi. Pirmā nolaišanās bija tur, kur tagad atrodas Austrālija. Jāpaskaidro, ka tajā laikā Austrālija, Jaungvineja, Indonēzija un Malaizija bija viena kontinenta daļa. Tur, kur tagad ir Taizeme, bija apmēram trīssimt kilometru plats jūras šaurums. Austrālijas iekšienē atradās jūra, kurā ieplūda vairākas upes, tāpēc tur radās interesanta flora un fauna. Visu apsvēruši, astronauti par savu pirmo bāzes vietu izvēlējās Zemi. Precīzāk sakot, melnā rase priekšroku deva Austrālijai, bet dzeltenādainie cilvēki apmetās tur, kur tagad atrodas Birma; arī tur bija bagātīga dzīvā daba. Bengālijas līča krastā tika ierīkoti atbalsta punkti. Negroīdi pirmo apmetni cēla Austrālijā iekšzemes jūras krastā. Vēlāk tika ierīkotas vēl citas apmešanās vietas tagadējās Jaungvinejas teritorijā.
Viņu gaisakuģi varēja attīstīt supergaismas ātrumu. Aptuveni piecdesmit jūsu Zemes gados uz Zemi tika pārvietoti trīs miljoni sešsimt tūkstoši negroīdu un tikpat daudz dzeltenās rases pārstāvju. Tas liecina par pilnīgu saprašanos un lielisku sadarbību starp abām rasēm, kas bija apņēmības pilnas izdzīvot un dzīvot mierā uz jaunās planētas. Pēc kopīgas vienošanās vecie un slimie palika Bakaratini.
Pirms apmetņu ierīkošanas bakaratinieši bija izpētījuši visu planētu un pārliecinājušies, ka pirms viņu ierašanās cilvēku tur nav bijis. Viņiem bieži likās, ka ir atraduši cilvēciskas dzīvības formas, taču, izpētot sīkāk, secināja, ka tās ir lielo pērtiķu sugas.
Gravitācija uz Zemes bija spēcīgāka nekā uz viņu planētas. Sākumā tas abām rasēm bija diezgan nepatīkami, bet galu galā viņi ļoti labi iedzīvojās.
Par laimi, no Bakaratini tika pārvesti vairāki viegli, bet ārkārtīgi izturīgi materiāli, kas noderēja, ceļot pilsētas un rūpnīcas.
Es vēl neesmu tev pateikusi, ka tolaik Austrālija atradās uz ekvatora. Zeme rotēja uz citas ass (pilnīga rotācija notika trīsdesmit stundās un divpadsmit minūtēs) un veica apgriezienu ap Sauli 280 tādās dienās. Ekvatoriālais klimats bija daudz mitrāks nekā tagad, bet nu ir izmainījusies planētas atmosfēra.
Pa Zemi klejoja milzu zebru bari, tos pavadīja lieli ēdamie putni, ko sauca par dodo, ļoti lieli jaguāri un vēl kāds putns - dinorns, četrus metrus augsts. Dažās upēs mita līdz 15 metru gari krokodili un 25 līdz 30 metru garas čūskas, kas dažkārt apēda pa jaunatnācējam.
Zemes flora un fauna ļoti atšķīrās no Bakaratini esošās gan no barojošā, gan ekoloģiskā viedokļa. Tika izveidotas daudzas eksperimentālas fermas, lai aklimatizētu tādus augus kā saulespuķes, kukurūza, kvieši, sorgo, tapioka un citi. Uz Zemes to vai nu nebija, vai arī tie izauga tik primitīvi, ka pārtikā lietot nevarēja. Kazas un ķengurus ieveda, jo imigranti uz savas planētas tos notiesāja lielos daudzumos. Viņi īpaši vēlējās audzēt ķengurus, bet to aklimatizācija bija sarežģīta. Viena no galvenajām problēmām -barība. Uz Bakaratini ķenguri pārtika no salcietīgās zāles arilas, kas uz Zemes nebija zināma. Katru reizi, kad bakaratinieši mēģināja arilu audzēt, zāle iznīka, jo tai uzmetās miljoniem mikroskopisku sēnīšu. Tāpēc ķengurus ilgāku laiku baroja ar rokām, līdz tie pierada pie zāles, kāda auga uz Zemes.
Kad negroīdu rase beidzot guva panākumus arilas audzēšanā, ķenguriem vairs nevajadzēja neko citu kā savas jaunās ganības. Bet arila sāka izplatīties pa visu Austrāliju. Tā joprojām zināma ar botānisko vārdu xanthorrhoea jeb, tautas valodā, zāleskoks. Uz Zemes šī zāle izaug daudz biezāka un garāka nekā uz Bakaratini, kā jau tas gadās bieži, kad sugas tiek ieviestas no citām planētām. Šis augs ir viena no retajām to tālo laiku relikvijām.
Tā kā šo zāli un ķengurus var sastapt tikai Austrālijā, tas norāda, ka bakaratinieši, pirms iekarot citas Zemes daļas, ļoti ilgu laiku palika uz vietas. Es paskaidrošu, bet vispirms gribēju minēt piemēru ar ķenguru un xanthorrhoea, lai tu labāk saprastu pielāgošanās problēmas, kas šiem cilvēkiem bija jāpārvar. Protams, tas ir tikai neliels piemērs starp daudziem citiem.
Dzeltenā rase, kā jau minēju, apmetās aiz Bengālijas līča, lielākā daļa - Birmā. Tur tika celtas pilsētas un eksperimentālās fermas. No Bakaratini viņi bija atveduši kāpostus, salātus, pētersīļus, koriandru un daudzus citus dārzeņus un garšaugus, ari ķiršu kokus, banānaugus un apelsīnkokus. Pēdējos divus gan bija grūti ieaudzēt, ja tālaika klimats bija aukstāks nekā tagad. Vairākus kokus šie cilvēki atdeva negroīdiem, kuriem ar to audzēšanu veicās. Savukārt dzeltenajai rasei padevās kvieši. Bakaratini kviešu graudi bija kafijas pupiņu lielumā, ar apmēram četrdesmit centimetru garām vārpām. Tika audzētas četras šķirnes, un ražība bija ļoti augsta."
„Vai viņi nogādāja uz planētas arī rīsus?”
„Nē. Tas ir Zemes augs, lai gan dzeltenie cilvēki šo labību krietni uzlaboja, līdz tā kļuva tāda, kā tagad. Tika uzbūvētas milzīgas skābbarības tvertnes, un starp abām rasēm sākās komerciāla apmaiņa. Negroīdu rase eksportēja ķenguru, dodo, kuru tajā laikā bija daudz, un zebru gaļu. Pieradinot zebras, tika izveidota suga, kura gaļas garšas ziņā neatpalika no ķenguru gaļas un bija vēl barojošāka. Tirdzniecību veica, izmantojot Bakaratini gaisakuģus, kuru bāzes bija izvietotas pa visu Zemi."
„Pirmie cilvēki uz Zemes tātad bija ar melnu un dzeltenu ādas krāsu. Kā tad gadījās, ka es esmu baltais?"
„Ne tik ātri, Mišel, ne tik ātri! Pirmie cilvēki uz Zemes patiešām bija ar melnu un dzeltenu ādas krāsu, bet tagad es turpināšu tev izskaidrot, kā viņi vienojās savā starpā un kā dzīvoja. Materiāli viņi bija veiksmīgi, tomēr neatstāja novārtā arī milzīgu sapulču zāļu būvi, kurā praktizēt savu kultu."
„Viņiem bija kults?"
„Jā, viņi visi bija takioni, tas ir, ticēja reinkarnācijai. Kaut kas līdzīgs tam, kā mūsdienu dalailamas sekotāji uz jūsu planētas. Starp abām zemēm notika regulāra ceļošana, un tās pat apvienoja pūles, lai pamatīgāk izpētītu noteiktus Zemes reģionus. Kādu dienu jaukta melnādaino un dzeltenādaino cilvēku grupa izkāpa Dienvidāfrikas smailē, ko tagad sauc par Labās Cerības ragu. Kopš tiem laikiem Āfrika ir maz mainījusies, izņemot Sahāru, Ziemeļaustrumu apgabalu un Sarkano jūru, kuras toreiz vēl nebija. Bet tas ir stāsts citai reizei.
Tajā laikā bakaratinieši jau trīs gadsimtus apdzīvoja Zemi. Āfrikā viņi atklāja jaunus dzīvniekus, tādus kā ziloni, žirafi un bifeli, un jaunu augli, kādu nekad iepriekš nebija sastapuši, - tomātu. Mišel, tikai nedomā, ka tas bija tāds tomāts, kādu tu pazīsti tagad! Kad to atklāja, tomāts bija ļoti mazs, korintei līdzīgs, un skābs. Dzeltenā rase, kļuvusi par ekspertiem šajā jomā, nākamo gadsimtu laikā to uzlaboja, tāpat kā izdarīja ar rīsiem, līdz tas kļuva tāds, kādu to pazīsti tagad. Viņi bija pārsteigti, atrodot banānaugus, kas no pirmā skatiena atgādināja tos, kādus viņi bija atveduši. Tomēr savas pūles viņiem nevajadzēja nožēlot, jo Āfrikas banāns nebija ēdams - pilns ar lielām sēklām.
Āfrikas ekspedīcijā piedalījās piecdesmit negroīdu un tikpat dzeltenās rases pārstāvju. Viņi pārveda mājās tomātus, ziloņus un mangustus, jo bija atklājuši, ka pēdējie ir čūsku nāvīgākie ienaidnieki. Par nelaimi, viņi, to neapzinādamies, atveda sev līdzi arī briesmīgo slimību, ko tagad sauc par dzelteno drudzi. Ļoti īsā laikā nomira miljoniem cilvēku, bet medicīniskie eksperti par nesaprata, kā slimība ir izplatījusies. To galvenokārt pārnēsā moskīti un ekvatoriālā klimatā, kurā nav ziemas, kas samazinātu šo kukaiņu skaitu, to ir daudz vairāk. Vissmagāk cieta negroīdu rase Austrālijā - tur upuru skaits bija četras reizes lielāks nekā dzeltenajai rasei. Un Bakaratini - tā vienmēr ir bijusi pārāka medicīnas jomā un patoloģijā - pagāja daudzi gadi, līdz izdevās atklāt līdzekli pret šo ļauno slimību. Tikmēr simtiem tūkstošu cilvēku bija miruši lielās mokās. Beidzot dzeltenā rase radīja vakcīnu, ko nekavējoties darīja pieejamu arī negroīdiem. Šis žests draudzības saites starp abām rasēm nostiprināja vēl ciešāk."