„Kādi viņi - negroīdi - izskatījās?”
„Kad viņi emigrēja no Bakaratini, bija aptuveni 230 centimetru gari, arī sievietes. Tā bija skaista rase. Dzeltenādainie cilvēki bija mazāka auguma: vīrieši apmēram 190 centimetru, bet sievietes -180 centimetru garas."
„Iepriekš tu teici, ka mūsdienu negroīdi ir cēlušies no šiem cilvēkiem. Kādēļ tagad viņi ir daudz mazāki?"
„Gravitācija, Mišel! Kļūdamas spēcīgākas, abas rases pamazām kļuva augumā mazākas.”
„Bet tu teici, ka varat cilvēkiem nelaimē palīdzēt. Kādēļ nepalīdzējāt dzeltenā drudža uzliesmojuma gadījumā? Vai arī jūs nespējāt atrast vakcīnu?"
„Mēs būtu varējuši palīdzēt," Tao nopūtās. „Kad apmeklēsi mūsu planētu, tu apjautīsi mūsu potenciālu. Toreiz neiejaucāmies, jo tas neietilpa mūsu programmā. Esmu tev jau teikusi un varu atkārtot vēlreiz: mēs varam palīdzēt noteiktās situācijās, tomēr tikai tik tālu - tālāk par noteikto robežu likums stingri aizliedz sniegt jebkādu palīdzību.
Lūk, piemērs. Iedomājies bērnu, kurš katru dienu iet uz skolu. Vakarā mājās viņš lūdz palīdzēt izpildīt mājasdarbu. Gudri vecāki palīdzēs saprast jēdzienus, lai bērns pats spētu tikt galā ar uzdevumu, bet, ja viņi izpildīs mājasdarbu bērna vietā, tad viņš neko daudz nebūs iemācījies, vai ne? Viņam vajadzētu atkārtot katru mācību gadu. Kā vēlāk redzēsi - lai gan tu jau to zini -, tu esi uz mūsu planētas ne tikai tāpēc, lai iemācītos, kā dzīvot, ciest un nomirt, bet arī tāpēc, lai pēc iespējas vairāk attīstītos garīgi.
Atgriezīsimies pie šī punkta vēlāk, kad ar tevi būs runājis Taori. Tagad es gribu pastāstīt vairāk par šiem cilvēkiem.
Viņi pārdzīvoja dzeltenā drudža lāstu un laida saknes dziļāk uz šīs planētas. Blīvi apdzīvota bija ne vien Austrālija, bet arī apgabals, ko tagad zina kā Antarktiku. Protams, tajos laikos tās atrašanās vieta nozīmēja, ka tur valda mērens klimats. Tāpat blīvi apdzīvota bija ļaungvineja. Dzeltenā drudža posta beigās melnādaino cilvēku bija 795 miljoni."
„Es domāju, ka Antarktika nemaz nav īsti kontinents..."
„Tajos laikos tā savienojās ar Austrāliju un tur bija daudz siltāk nekā tagad, jo Zeme rotēja uz citas ass. Antarktiskais klimats vairāk līdzinājās tam, kāds pašlaik valda Krievijas dienvidos."
„Vai izbraucēji vairs nekad neatgriezās uz Bakaratini?"
„Nē. Iekārtojušies uz Zemes, viņi ar likumu noteica, lai tur neviens neatgrieztos.”
„Kas notika ar viņu planētu?"
„Tā atdzisa, kā bija prognozēts, un kļuva par Marsam līdzīgu tuksnesi."
„Kāda bija viņu politiskā struktūra?"
„Ļoti vienkārša - reģiona vai ciemata vecākā ievēlēšana balsojot. Reģiona līderi ievēlēja pilsētas vadītāju un izvēlējās astoņus cilvēkus vecumā no četrdesmit pieciem līdz sešdesmit pieciem gadiem no viscienījamākajiem savas gudrības, veselā saprāta, godīguma un gara spēju dēj. Viņus nekad neievēlēja bagātības vai ģimenes dēļ. Pilsētas vai apgabala līderiem (apgabalā ietilpa astoņi ciemati) uzdevums bija vest sarunas ar astoņiem vecajiem. Astoņu ievēlēto padome (atklātā balsošanā vismaz septiņiem vajadzēja balsot vienprātīgi) izvēlējās delegātu pārstāvēt viņus valsts padomes sanāksmē. Piemēram, Austrālijā bija astoņas valstis, no kurām katrā ietilpa astoņas pilsētas vai apgabali. Valsts padomes sanāksmēs tātad bija astoņi delegāti, kas katrs pārstāvēja citu pilsētu vai reģionu. Valsts padomes sēdē, ko vadīja lielais prātnieks, viņi apsprieda tādas ikdienas problēmas, ar kādām jāsastopas ikvienai valdībai: ūdenstransports, slimnīcas, ceļi un tā tālāk. Kas attiecas uz ceļiem, abas rases izmantoja ļoti vieglas braucamierīces ar ūdeņraža motoru, kas pārvietojās virs zemes, darbojoties antimagnētisko un antigravitācijas spēku sistēmai.
Atgriezīsimies pie politiskās struktūras! Tāds fenomens kā partija neeksistēja, viss balstījās tikai uz godīgumu un gudrību. Pieredze viņiem bija iemācījusi - lai ieviestu kārtību, kas pastāvēs, vajadzīgas divas sastāvdaļas zelta vērtē: godīgums un disciplīna.
Kādreiz es tev pastāstīšu par viņu ekonomisko un sociālo organizāciju, bet tagad - par tiesu sistēmu. Piemēram, zaglim, kuru tiešām uzskatīja par vainīgu, ar nokaitētu dzelzi iededzināja kauna zīmi uz darbīgās rokas - piemēram, labroci iezīmēja uz labās rokas, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā nocirta kreiso roku. Šo praksi, kas saglabājusies cauri neatminamiem laikiem, vēl nesen piekopa arābi. Ja cilvēks turpināja zagt, viņam nocirta arī labo roku un pieri apzīmogoja ar neizdzēšamu simbolu. Bez rokām zaglis bija savas ģimenes un garāmgājēju līdzjūtības un žēlsirdības varā.
Tā kā visi pazina garnadža simbolu, dzīve tādam cilvēkam kļuva neizturami grūta - labāka šķita nāve. Tā zaglis bija uzskatāms piemērs tam, kas gaida recidīvistu. Tāpēc zādzības notika reti. Tāpat arī slepkavības. Tādos noziegumos apsūdzētie tika izolēti īpašā telpā. Aiz aizsega atradās domu lasītājs - cilvēks, kam piemita ne vien īpašas telepātiskas dotības, bet kurš tās nepārtraukti attīstīja vienā no speciālajām universitātēm. Viņš pārtvēra iespējamā slepkavas domas. Tu droši vien iebildīsi, ka ar treniņa palīdzību iespējams padarīt prātu tukšu, taču ne sešās stundās! Vēl vairāk - visnegaidītākajos brīžos atskanēja iepriekš noteiktas skaņas, piespiežot subjektu zaudēt koncentrēšanos.
Drošības nolūkos tika izmantoti seši domu lasītāji. To pašu procedūru kādā citā netālu esošā ēkā pielietoja apsūdzības vai aizstāvības lieciniekiem. Viss notika klusējot. Nākamo divu dienu laikā procedūru atkārtoja jau astoņas stundas. Ceturtajā dienā visi domu lasītāji iesniedza savus pierakstus triju tiesnešu komandai, kas nopratināja apsūdzēto un lieciniekus. Nebija nedz advokātu, nedz zvērināto, kas radītu iespaidu. Tiesnešiem bija detalizēta informācija par attiecīgo lietu, viņi gribēja būt pilnīgi pārliecināti par apsūdzētā vainu.”
„Kādēļ?"
„Sods bija nāve, Mišel. Briesmīga nāve, jo slepkava tika dzīvs pasviests krokodiliem. Vēl nežēlīgāks sods bija par izvarošanu -noziedznieku nozieda ar medu un līdz pleciem ieraka skudru pūžņa tuvumā. Dažreiz nāve iestājās tikai pēc desmit vai divpadsmit stundām.
Kā tu tagad saproti, noziegumu līmenis starp abām rasēm bija ļoti zems, tāpēc cietumi nebija vajadzīgi.”
„Vai tev tas nešķiet pārāk nežēlīgi?”
„Iedomājies, Mišel, piemēram, sešpadsmitgadīgas izvarotas un noslepkavotas meitenes māti. Vai bērna zaudējums viņai nav visbriesmīgākā nežēlība? Viņa nedz izprovocēja, nedz tiecās pēc sava zaudējuma, bet viņai ir jācieš. No otras puses, noziedznieks apzinās savas darbības sekas, tā ka ir tikai taisnīgi viņu nežēlīgi sodīt.
Un tāpēc, kā jau teicu, kriminālnoziegumu gandrīz nebija.
Bet nu atgriezīsimies pie reliģijas. Es minēju, ka abas rases ticēja reinkarnācijai, taču ticībā pastāvēja atšķirības, un tas rases dažreiz šķīra. Bija priesteri, kuri grupēja cilvēku masas šajās atšķirīgajās ticībās. Šķelšanās melnādainās rases vidū radīja postošas atskaņas. Rezultātā piecsimt tūkstoši no viņiem kopā ar saviem priesteriem emigrēja uz Āfriku - uz apgabalu, kur tagad atrodas Sarkanā jūra. Tajā laikā tās nebija - tur bija Āfrikas zeme. Atkritēji sāka celt ciematus un pilsētas, bet politiskā sistēma, par ko tev stāstīju, bija godīga un iedarbīga visos aspektos, tāpēc tika atstāta. Priesteri izraudzījās valdības vadītājus, tāpēc tie vairāk vai mazāk kļuva par viņu marionetēm. Kopš tā laika cilvēkiem nācās saskarties ar daudzām problēmām, kas tagad ir tik pazīstamas jums uz Zemes: korupcija, prostitūcija, narkotikas un visa veida netaisnības.