Dzeltenā rase, būdami tuvākie kaimiņi, nelielā skaitā sāka emigrēt uz Ziemeļāfriku. Viņus apbūra stāsti par Dieva ierašanos ugunsratos, kā tika nosaukta mūsu iesaistīšanās.
Dzeltenā rase pirmā sāka sajaukties ar melno rasi fiziskā nozīmē. Uz Bakaratini nekad tā nenotika, kā vēlāk tas būs uz Zemes. Etnologi ļoti ieinteresējās par šīs savienības rezultātiem - jaunas, izcilas cilts rašanos uz Zemes. Patiesi, šis krustojums, kā es to saucu, kurā ir vairāk dzelteno asiņu, nevis melno, galu galā labāk jutās starp savējiem. Viņi sagrupējās un apmetās uz dzīvi apvidū, kas tagad saucas Alžīrija, Tunisija, Ziemeļāfrika. Tā dzima jauna tauta - arābi. Tikai nedomā, ka viņi uzreiz līdzinājās tai, kāda tā ir pašlaik! Ietekmēja klimats, laiks, gadsimtu gaita. Mans stāsts tikai palīdz tev iedomāties, kas krustošanās rezultātā notiek.
Zemes iedzīvotājiem viss bija labi, izņemot... Astrologi un zinātnieki bija ļoti uztraukušies, jo nemanāmi, tomēr neizbēgami Zemei tuvojās milzīgs asteroīds. Pirmo reizi to uztvēra Ikirito observatorija, kas atrodas Austrālijas vidienē. Draudīgi kvēlojošu, spilgti sarkanu pēc pāris mēnešiem to varēja ieraudzīt ar neapbruņotu aci, ja vien zināja, kur skatīties. Tas kļuva arvien pamanāmāks. Austrālijas, ļaungvinejas un Antarktikas valdības pieņēma ārkārtīgi svarīgu lēmumu, kam drīz piekrita arī dzeltenās rases līderi. Viņi vienojās, ka pirms neizbēgamās sadursmes ar asteroīdu visi lidot spējīgie gaisakuģi pametīs Zemi, uz borta uzņemot tik daudz speciālistu un ekspertu, cik vien iespējams: ārstus, inženierus un citus, kas pēc katastrofas varētu strādāt kopienā.”
„Kurp viņi devās? Uz Mēnesi?"
„Nē, Mišel, tajā laikā Zemei nebija Mēness. Viņu gaisakuģis spēja divpadsmit nedēļas lidot autonomi. Supergaro lidojumu iespēja bija zudusi uz ilgu laiku. Plāns paredzēja palikšanu Zemes orbītā un gatavību nolaisties, cik ātri vien iespējams, lai sniegtu palīdzību tur, kur tā visvairāk nepieciešama. Tika aprīkoti un piekrauti astoņdesmit Austrālijas gaisakuģu, lai izvestu elites grupu, ko izraudzījās dienu un nakti notiekošu sanāksmju rezultātā. Savukārt dzeltenā rase sagatavoja deviņdesmit astoņus kuģus. Protams, Āfrikā tādu nebija.
Es gribu, lai tu, Misei, saprastu - izņemot katras valsts augstāko vadītāju, nevienam no viņa ministriem, kā tos varētu dēvēt, nevienā kuģī vieta nebija paredzēta. Varbūt tas tev liksies neparasti, jo līdzīgā situācijā šodien uz Zemes daudzi politiķi laistu darbā visus līdzekļus, lai tikai glābtu savu ādu. Tur viss bija sagatavots, cilvēkus informēja par gaidāmo katastrofu, taču gaisakuģu lomu noklusēja -aiz bailēm, ka cilvēki varētu domāt, ka līderi viņus nodevuši. Tas radītu paniku un pat uzbrukumus lidostām. Vadītāji sadursmes radīto iespaidu centās mazināt, lai neizceltos kolektīvā panika. Taču, ņemot vērā aprēķināto asteroīda ātrumu - tas atradās tikai četrdesmit astoņu stundu attālumā -, sadursme bija nenovēršama. Visi eksperti tam piekrita... labi - gandrīz visi. Gaisakuģiem vajadzēja pacelties visiem reizē divas stundas pirms sadursmes. Ļoti novēlotā aizbraukšana bija domāta, lai vajadzības gadījumā tiem ļautu palikt Visumā divpadsmit nedēļas pēc katastrofas.
Tika izskaitļots, ka asteroīds ietrieksies tagadējā Dienvidamerikas teritorijā. Viss bija sagatavots, un pacelšanās signāls tiktu dots D-dienā1, divpadsmitos dienā pēc Centrālaustrālijas laika. Vai nu aprēķinos bija kļūda - lai gan tas ir maz ticams -, vai arī asteroīds pēkšņi bija palielinājis ātrumu, bet, spīdot kā oranža saule, tas parādījās pie debesīm jau vienpadsmitajā dienā. Lidaparātiem nekavējoties tika dota pavēle pacelties. Lai uzreiz atstātu Zemes atmosfēru un atbrīvotos no gravitācijas spēka, jāizmanto gravitācijas caurums. Toreiz tas atradās virs mūsdienu Eiropas. Kuģi uzņēma ātrumu, bet tie vēl nebija sasnieguši gravitācijas caurumu, kad asteroīds ietriecās Zemē, sadaloties trijās daļās. Mazākā, vairāku kilometru diametrā, skāra tagadējās Sarkanās jūras rajonu; otra atlūza, daudz lielāka, trāpīja tur, kur tagad atrodas Timoras jūra; trešā -vislielākā - nokrita Galapagu salu teritorijā. Sadursmes rezultāts bija briesmīgs. Saule kļuva blāvi sarkana, kā krītošs balons tā slīdēja uz horizontu, tad apstājās un sāka kāpt augšup, taču, sasniegusi tikai pusi attāluma, nokrita. Zeme piepeši bija mainījusi savas ass slīpumu! Atskanēja neiedomājami spēcīgi sprādzieni, jo asteroīda divas lielākās atlūzas pāršķēla Zemes garozu. Austrālijā, Jaungvine-jā, Japānā, Dienvidamerikā un citviet uz planētas izvirda vulkāni, momentā pacēlās kalni, vairāk nekā trīssimt metru augsti paisuma viļņi pāršalca četras piektdaļas Austrālijas, Tasmānija atdalījās no Austrālijas kontinenta, bet liela daļa Antarktikas nogrima ūdenī, radot divus milzīgus zemūdens kanjonus starp Antarktiku un Austrāliju. Klusā okeāna dienviddaļā no ūdens pacēlās milzum liels kontinents. Liela daļa no Birmas nogrima tur, kur tagad atrodas Bengālijas līcis. Iegrima vēl kāda zemes platība, un radās Sarkanā jūra."
„Vai gaisakuģi paspēja tikt laukā?”
„Ne gluži, jo eksperti bija pieļāvuši kļūdu. Aizstāvībai jāsaka - viņi iepriekš nevarēja paredzēt, kas notiks. Prognozējot Zemes noslieci uz tās ass, nevarēja noteikt svārstības. Lidaparāti tika burtiski noķerti un ievilkti pretplūsmā, ko izraisīja mazās planētas atkārtota iekļūšana Zemes atmosfērā. Vēl vairāk, tos apbēra miljoniem no asteroīda nākošu un tam sekojošu daļiņu. Tikai septiņiem gaisakuģiem - trim ar melnādainiem un četriem ar dzeltenādainiem pasažieriem - izdevās izbēgt no šausmām, kas plosīja Zemi. Biedējošs skats - vērot, kā acu priekšā mainās Zeme..."
„Cik ilgā laikā Klusajā okeānā parādījās tevis minētais kontinents?”
„Dažās stundās. Kontinentu pacēla gāzveidīgas jostas, kas radās Zemes centrā notikušās plātņu pārbīdes rezultātā. To pārvietošanās turpinājās vēl mēnešiem. Asteroīda trijos trieciena punktos izveidojās tūkstošiem vulkānu. Indīgās gāzes izplatījās virs Austrālijas kontinenta lielākās daļas, izraisot miljoniem melnādaino cilvēku vieglu nāvi - pāris minūšu laikā. Pēc mūsu statistikas tur gandrīz pilnībā tika iznīcināts cilvēku dzimums un dzīvnieki. Pēc katastrofas tika saskaitīti vien simt astoņdesmit izdzīvojušu cilvēku. Iemesls baismīgajiem zaudējumiem - indīgās gāzes. Jaungvinejā, kur to bija aizplūdis mazāk, ari bojāgājušo bija mazāk.”
„Tao, es jau labu laiku gribu uzdot tev jautājumu..."
„Lūdzu, dari tā!”
„Tu teici, ka uz Āfriku un jaungvineju aizplūda melnādainie cilvēki no Austrālijas. Kāpēc tagad aborigēni ir tik atšķirīgi no melnādainajiem visā pasaulē?"
„Lielisks jautājums, Misei! Redzi, katastrofas rezultātā notika tāda slāņu pārvietošanās, ka urāna krājumi uz Zemes izstaroja stipru radiāciju. Taču tas notika vienīgi Austrālijā. Tie, kam izdevās izbēgt no nāves, saņēma tikpat spēcīgu starojumu kā atomsprādzienā. Rezultātā cilvēki tika ģenētiski skarti, tāpēc mūsdienu afrikāņu gēni atšķiras no aborigēnu gēniem. Pilnībā izmainījās arī vide un cilvēku pārtika. Laika gaitā bakaratiniešu pēcteči tika pārveidoti par mūsdienu aborigēniem.
Slāņu pārvietošanās turpinājās, tāpēc veidojās kalni - daži piepeši, citi vairāku dienu laikā. Rādās dziļas plaisas, aprijot veselas pilsētas, un tad tās aizvērās, tā iznīcinot visas civilizācijas pēdas. Planētas miljardu gadu laikā nekad nebija piedzīvojušas arī tādus plūdus. Vulkāni vienlaicīgi izspļāva augstu debesīs milzum daudz pelnu, un tās satumsa. Tvaiks no okeāna, kas dažviet burtiski vārījās, sajaucās ar pelnu vāliem. Radās melni mākoņi, no kuriem šļācās tik spēcīgs lietus, ka to pat grūti iedomāties."