„Kas notika ar gaisakuģiem?"
„Pēc divpadsmit nedēļām tiem nācās atgriezties uz Zemes. Viņi nolaidās rajonā, ko tagad pazīstam kā Eiropu, jo uz pārējās planētas nebija redzamības. No septiņiem lidaparātiem nolaidās tikai viens, pārējos vētras brāzmas - cikloniskie vēji, kas pūš ar ātrumu 300 līdz 400 kilometru stundā -, kas plosījās uz visas planētas, trieca pret zemi. Galvenais to cēlonis bija temperatūras svārstības, ko savukārt izraisīja pēkšņie vulkānu izvirdumi.
Vienīgais atlikušais gaisakuģis nolaidās tur, kur tagad atrodas Grenlande. Uz borta bija deviņdesmit pieci dzeltenās rases pasažieri, galvenokārt ārsti un dažādi eksperti. Piezemējoties ārkārtīgi nelabvēlīgos apstākļos, kuģis cieta tādus bojājumus, ka vairs nespēja pacelties gaisā. Tomēr to varēja izmantot par patvērumu. Pārtikas krājumu pietika ilgam laikam, un viņi piemērojās, cik labi vien spēja.
Apmēram pēc mēneša visus, arī lidaparātu, aprija zemestrīce. Tā uz Zemes tika iznīcinātas visas civilizācijas pēdas. Katastrofu ķēde, kas sekoja sadursmei ar asteroīdu, pazudināja veselas populācijas Jaungvinejā, Birmā, Ķīnā un Āfrikā. Sahāras reģions cieta mazāk, bet pilsētas Sarkanās jūras apvidū pazuda jaunradītās jūras viļņos, īsi sakot, no Zemes virsmas gandrīz viss tika noslaucīts. Austrālijas un Ķīnas brīnišķīgās kultūras eksistēja tikai atmiņās, kas pārvērtās nostāstos. Un cilvēki, jaunizveidojušos dziļo aizu un jūru pēkšņi izkliedēti un atšķirti cits no cita, pirmo reizi uz Zemes pieredzēja kanibālismu.
4. Zeltainā planēta
Manu uzmanību piesaistīja Tao sēdekļa tuvumā iedegušās citu krāsu gaismiņas. Beigusi stāstījumu, viņa pamāja, un uz vienas no telpas sienām parādījās burtu un ciparu virkne, ko mana pavadone uzmanīgi izpētīja. Tad gaisma nodzisa un attēls pazuda.
„Tao, tu tikko runāji par halucinācijām un kolektīvajām ilūzijām. Es nesaprotu, kā var maldināt tūkstošiem cilvēku! Vai tas nav šarlatānisms? Arī iluzionists uz skatuves muļķo pūli ar duci izvēlētu objektu?"
Tao pasmaidīja.
„Zināmā mērā tev taisnība, jo tagad uz tavas planētas atrast īstu brīnumdari ir sarežģīti. Man jāatgādina - mēs esam eksperti visa veida psihiskajās parādībās, un mums ir pavisam viegli..."
Tajā brīdī gaisakuģi satricināja ārkārtīgi spēcīgs grūdiens. Tao seja pārvērtās - tajā atspoguļojās šausmas. Ar baismīgu krakšķi lidaparāts sadalījās vairākās daļās. Dzirdēju astronautu kliedzienus, kad mūs visus izsvieda Visumā. Tao bija cieši satvērusi manu roku, un mēs galvu reibinošā ātrumā tikām grūsti cauri zvaigžņu tukšumam. Pēc ātruma, kādā brāzāmies, sapratu, ka šķērsosim tās komētas ceļu, kurai virzījāmies garām pirms vairākām stundām.
jutu Tao roku, bet pat nepagriezu galvu uz viņas pusi, jo komēta bija mani burtiski apbūrusi. Pavisam noteikti mēs saskriesimies ar tās asti! Es jau jutu briesmīgu karstumu, sejas āda bija gatava pārsprāgt. Tās bija beigas...
„Vai ar tevi viss kārtībā, Mišel?” dzirdēju Tao balsi.
Man likās, ka jūku prātā. Es sēdēju tajā pašā krēslā, kurā klausījos viņas stāstījumā par pirmo cilvēku uz Zemes.
„Vai mēs esam miruši vai sajukuši?"
„Ne viens, ne otrs, Mišel! Uz mūsu planētas ir teiciens, ka attēls ir tūkstoš vārdu vērts. Tu gribēji zināt, kā mēs spējam maldināt ļaužu masas, un es atbildēju - radot ilūziju. Saprotu, ka man vajadzētu tev izvelēties mazāk šausmīgu piedzīvojumu, taču šaja gadījumā tas bija ļoti svarīgi.”
„Fantastiski! Es nekad nebūtu ticējis, ka var notikt tā, turklāt tik negaidīti. Tas bija ļoti reāli - viss scenārijs. Nezinu, ko lai saku... Vienīgais, ko lūgšu - nebaidi vairs mani tā. Es varēju nomirt aiz bailēm...”
„Nepavisam! Mūsu fiziskie ķermeņi atradās krēslos, un mēs tikai atdalījām savus... teiksim, astropsihiskos ķermeņus no fiziskajiem un no pārējiem.”
„Kādiem - pārējiem?"
„No visiem pārējiem - fizioloģiskā, psihotipiskā, astrālā un tā tālāk. Tavs astropsihiskais ķermenis bija atšķirts no pārējiem ar telepātisku sistēmu, kas radās manās smadzenēs, kuras šajā gadījumā darbojās kā raidītājs. Starp tavu un manu astropsihisko ķermeni izveidojās savstarpēja saistība. Viss, ko es iedomājos, tika projicēts tavā astropsihiskajā ķermenī tieši tā, it kā tas notiktu. Vienīgi man vajadzēja būt ļoti piesardzīgai, jo nepaguvu tevi brīdināt."
„Kā tas jāsaprot?”
„Kad tiek radīta ilūzija, viens vai vairāki subjekti jāsagatavo, lai tie redzētu to, ko tu vēlies, lai viņi redz. Piemēram, ja gribi, lai cilvēki debesīs redzētu gaisakuģi, ir svarīgi, ka viņi arī cer to tur ieraudzīt, ja viņi domā, ka tas būs zilonis, tad gaisakuģi, protams, neredzēs. Ar pareiziem vārdiem un kontrolētiem mājieniem pūlis vienosies ap tevi cerībā ieraudzīt lidaparātu, ziloni vai Fatimas jaunavu - tipisks gadījums uz Zemes."
„Tas būtu vienkāršāk ar vienu subjektu, nevis ar desmit tūkstošiem."
„Tieši otrādi! Vairāk cilvēku rada ķēdes reakciju, tiek atbrīvoti indivīdu astropsihiskie ķermeņi. Procesa sākumā viņi savā starpā sazinās telepātiski. Tas atgādina pazīstamo domino virkni: kad krīt pirmais kauliņš, jākrīt arī pārējiem, līdz pašam pēdējam.
Spēle ar tevi bija viegla. Kopš Zemes pamešanas tu esi kļuvis nervozāks, nesaproti, kas loģiski ar tevi notiks. Es izmantoju tipisku gadījumu ar apziņas un zemapziņas bailēm, kas neatkāpjas, kad atrodies lidaparātā, - ar bailēm no eksplozijas vai avārijas. Tā kā tu ekrānā biji redzējis komētu, kādēļ gan to neizmantot? Es varētu likt tev krustot komētas asti, ļaujot noticēt, ka tā ir sasalusi, nevis, tai pietuvojoties, dedzināt tev seju."
„Tātad Visumā tu varētu likt man sajukt prātā!”
„Ne tik īsā laikā..."
„Bet tam vajadzēja ilgt vairāk par piecām minūtēm."
„Ne ilgāk kā desmit sekundes, Misei! Tieši kā sapnī vai, drīzāk, murgos, kas notiek aptuveni līdzīgi. Piemēram, tu guli un sāc sapņot... Tu esi uz lauka ar brīnišķīgu ērzeli. Tu tam tuvojies, gribi noķert, bet tas mūk prom. Pēc pieciem sešiem mēģinājumiem, kas, protams, prasa laiku, tu beidzot uzlec ērzelim mugurā un sāc auļot. Ātrums tevi skurbina. Ērzelis aulekšo strauji, kājas vairs neskar zemi. Viņš paceļas gaisā, un zem tevis slīd lauku ainava -upe, klajumi, meži... Vienreizīgs skats! Tad pie horizonta parādās kalns. Tev tuvojoties, tas iegūst draudošus apveidus un kļūst arvien augstāks. Ar grūtībām izdodas pacelties augstāk. Zirgs lido jau teju pāri augstākajai virsotnei, kad viņa pakavs atsitas pret klinti. Tu zaudē līdzsvaru un krīti... Tu gāzies bezdibenī, kam, liekas, nav gala... Un esi no gultas izkritis uz grīdas."
„Un tu apgalvosi, ka šis sapnis ilgst vien dažas minūtes?"
„Tas varētu norisināties četras sekundes. Sapnis sākās, it kā tu no kāda punkta attītu atpakaļ filmu un tad skatītos. To ir grūti saprast, bet šajā sapnī viss sāktos brīdī, kad tu gultā zaudē līdzsvaru."
„Neko nesaprotu..."
„Es par to nebrīnos. Lai to izprastu, vajadzīgas daudz dziļākas studijas šajā jomā, bet pašlaik uz Zemes nav neviena, kas spētu mācīt šo tematu. Sapņi tagad nav svarīgi, Mišel! Šo pāris stundu laikā, ko esi pavadījis ar mums, tu, pats to nesaprotot, esi krietni progresējis vairākās jomās, un tas ir svarīgi.
Pienācis laiks paskaidrot, kādēļ vedam tevi uz Tiobu. Mēs tev uzticam misiju. Tā nozīmē - pastāsti visu, ko redzēsi, izdzīvosi un dzirdēsi par laiku, ko pavadīsi kopā ar mums. Izklāsti visu vienā vai vairākās grāmatās, ko uzrakstīsi pēc atgriešanās uz Zemes. Kā saproti, mēs daudzus tūkstošus gadu esam novērojuši cilvēku uzvedību uz jūsu planētas. Noteikts procents indivīdu tuvojas kritiskam vēstures punktam, un mēs jūtam, ka pienācis laiks viņiem palīdzēt. Varam garantēt - ja šie cilvēki ieklausīsies, tad viņi izvēlēsies pareizo ceļu. Tādēļ tu esi izraudzīts..."