„Par ko žurnālistiem būtu jāziņo?”
„Ir tik daudz nozīmīga! Piemēram, ja kāds ir riskējis ar dzīvību, lai glābtu slīkstošu bērnu, vai palīdzējis nabadzīgajiem atvieglot viņu likteni. Tas ne tikai iedvesmo, bet arī uzlabo Zemes cilvēku psihi, nevis skalo viņiem smadzenes."
„Protams, es tev pilnībā piekrītu," sacīju, „bet esmu pārliecināts, ka laikrakstu tirāža ir atkarīga no tajos publicētajām sensacionālajām ziņām."
„Atgriežamies pie visa ļaunuma saknes - naudas. Šis lāsts grauj jūsu civilizāciju, tomēr šajā īpašajā gadījumā situācija varētu mainīties, ja atbildīgie būtu motivēti pārveidoties. Nav svarīgi, uz kuras planētas, taču vislielākās briesmas drīzāk ir psiholoģiskas, nevis materiālas dabas.
Tāpat psihi ietekmē narkotikas. Tās ne vien grauj fizisko veselību, bet ari aptur indivīda vispārējo evolūciju. Turklāt, radot eiforiju vai mākslīgo paradīzi, narkotikas vistiešākajā veidā uzbrūk astrālajam ķermenim. Pastāstīšu par to sīkāk, jo tas ir ļoti svarīgi," Tao uzsvēra. „Astrālajam ķermenim kaitē tikai divas lietas - narkotikas un vibrācijas, ko rada atsevišķi trokšņi. Narkotikas darbojas pilnīgi pretēji Dabai, tās pārvieto astrālo ķermeni citā fāzē, kultam nevajadzētu būt. Tam jāatrodas vai nu fiziskajā ķermenī, vai nu Augstākajā patībā, kuras daļa tas ir. Sazāļots indivīda astrālais ķermenis ir it kā miegā un piedzīvo mākslīgas sajūtas, kas izkropļo viņa spriestspējas. Tas ir tādā pašā situācijā kā fiziskais ķermenis sarežģītas operācijas laikā. Tas ir kā darbarīks, kuru loka un lauž, nepareizi lietojot vai izmantojot tam, kam tas nav paredzēts. Atkarībā no tā, cik ilgi cilvēks atrodas narkotiku iespaidā, viņa astrālais ķermenis nolieksies vai, precīzāk, kļūs piesātināts ar nepareiziem datiem. Atlabšana var prasīt vairākas dzīves, tāpēc, Mišel, no narkotikām jāatturas par katru cenu!"
„Es atkal kaut ko nesaprotu... Tu divas reizes man devi zāles, lai atbrīvotu manu astrālo ķermeni no fiziskā ķermeņa. Vai tas nebija lāča pakalpojums?"
„Nē, nepavisam. Mēs lietojam zāles, kas nav halucinogēnas, lai veicinātu procesu, kas varētu notikt dabiski, ar atbilstošu treniņu. Tās nav zāles, kas padara aklu, tādēļ astrālajam ķermenim nav bīstamas. Turklāt šo zāļu iedarbība ir ļoti īslaicīga.
Atgriežoties pie jūsu planētas problēmām, vēlos akcentēt -risinājums atkarīgs no mīlestības, nevis no naudas. Tiek prasīts, lai cilvēki stāv pāri naidam, aizvainojumam, skaudībai un nenovīdībai un lai katrs, - sētnieks vai komūnas līderis - pieņem savu kaimiņu augstāk par sevi, piedāvājot palīdzību ikvienam, kam tas vajadzīgs. Patiešām, jebkuram gan fiziski, gan garīgi nepieciešama kaimiņu draudzība - ne tikai uz jūsu, bet uz visām planētām. Kā Jēzus, kad nosūtījām viņu pie jums, teica: „Mīliet cits citu, bet, protams..."
„Tao!" es gandrīz rupji pārtraucu. „ Ko tu tikko teici par Jēzu?"
„Jā, Mišel, gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu viņš tika nosūtīts uz Zemi no Tiobas, tāpat kā Lationusi, kurš arī devās turp un ir atgriezies."
No visa, ko biju dzirdējis, šī negaidītā ziņa mani satricināja.
Ievēroju, ka Tao aura ātri maina krāsu - maigi zeltainā dūmaka ap viņas galvu kļuva gandrīz dzeltena. Maigā krāsu buķete kvēloja ar jaunu enerģiju.
„Mišel, mūs sauc Lielais Taora. Mums jādodas tūlīt.”
Tao piecēlās. Es sakārtoju masku un sekoju viņai, ieintriģēts par pēkšņo ziņu un neierasto steigu. Iesēdāmies lidojošajā platformā un vertikāli pacēlāmies virs koku galotnēm. Drīz jau lidojām virs okeāna - ar daudz lielāku ātrumu nekā citkārt. Saule jau bija zemu. Ja man ļauts aprakstīt krāsas Zemes valodā, mēs slīdējām pāri smaragdzaļiem vai perfekti debesziliem ūdeņiem. Milzu putni -viņu spārnu atvērums sasniedza četrus metrus - šķērsoja taku tieši mums priekšā, saules stari apspīdēja viņu spārnu spilgti rozā un astes spoži zaļās spalvas.
Kad sasniedzām salu, Tao nosēdināja platformu parkā, šķiet, turpat, kur iepriekš. Viņa pamāja, lai sekoju, un es pusskriešus centos tikt līdzi. Šoreiz mēs negājām uz centrālo doko, bet pa citu taku, un nokļuvām pie tikpat milzīga doko. Zem ieejas gaismas mūs gaidīja divi cilvēki, garāki par Tao. Viņa tiem kaut ko klusi teica, tad pavirzījās tuvāk un īsi apspriedās. Abi stāvēja mierīgi, uzmetot man pa ziņkāram skatienam, bet nesmaidīja. Viņu auras nebija tik spožas kā Tao - tātad garīgi viņi nebija tik augsti attīstīti.
Kādu laiku nekustēdamies gaidījām. No parka, mūs vērojot, tuvojās putni. Neviens, izņemot mani, viņiem nepievērsa uzmanību. Skaidri atceros, ka putns, kas atgādināja paradīzes putnu, nostājās starp Tao un mani, it kā vēlētos, lai to apbrīno. Vēroju rietu - saules pēdējie stari koku galotnēs meta purpursarkanas un zeltainas dzirksteles. Putni trokšņaini laidelējās lapotnē, pārtraucot klusumu. It kā tas būtu signāls, Tao lūdza mani noņemt masku, aizvērt acis un pasniegt viņai roku. Ieinteresēts darīju, kā teikts.
Ieejot doko, jutu jau pierastu pretestību. Telepātiski man tika pavēlēts turēt acis puspievērtas un sekot Tao. Nogāju soļus trīsdesmit, tad viņa apstājās un telepātiski teica, ka varu atvērt acis un paskatīties apkārt. Paklausīju. Priekšā atradās trīs stāvi, ko biju saticis jau iepriekš. Viņi sēdēja sakrustotām kājām un taisnām mugurām uz klučiem, kas bija apklāti ar audumu. Katrs sēdeklis bija tīrā krāsā, it kā papildinot sēdētāju. Mēs ar Tao stāvējām pie diviem līdzīgiem sēdekļiem, līdz telepātiski un bez žestikulēšanas mūs aicināja apsēsties. Slepus palūkojos visapkārt, taču no abiem tipiem, kuri mūs sagaidīja pie ieejas, nebija ne miņas. Varbūt viņi bija man aiz muguras...?
Tāpat kā iepriekš radās iespaids, ka Taori acis ir iekšējas spozmes izgaismotas. Šoreiz es uzreiz saskatīju viņu auras -krāšņas savās spilgtajās krāsās, acīm ļoti patīkamas. Centrālā figūra, pozu nemainot, pacēlās gaisā un lēni slīdēja uz manu pusi, tad apstājās man priekšā nedaudz virs manis, vienu roku man uzlika uz smadzenīšu pamatnes, bet otru - galvas kreisajā pusē. Atkal augumu pārņēma labsajūta, bet šoreiz es gandrīz zaudēju samaņu.
Noņēmis rokas, viņš atgriezās savā vietā. Varbūt jāpasaka, ka viņa roku pozīciju uz manas galvas vēlāk izskaidroja Tao, bet tobrīd neko tādu nespēju uztvert. Tikai atceros, ka, viņam atkal ieņemot savu vietu, iedomājos (gluži nepiemērota laikā un vietā), ka es laikam tā arī neieraudzīšu, kā viena no šīm figūrām, tāpat kā citi, izmantos savas kājas...
10. citāds svešinieks un manas iepriekšējās dzīves
Nebija ne jausmas, cik ilgs laiks pagājis, kad instinktīvi pagriezu galvu. Esmu pārliecināts, ka man pavērās mute un tā ari palika vaļā. Viens no abiem agrāk satiktajiem cilvēkiem pienāca mums klāt. Turot aiz pleca, viņš veda kādu dīvaina izskata personu. Uz mirkli man likās, ka tas ir filmās redzētais sarkano indiāņu virsaitis.
Mēģināšu viņu aprakstīt, cik vien labi spēju.
Cilvēks bija mazs, varbūt 150 centimetru garš. Vissatriecošākais -viņš bija arī tikpat plats, gluži kvadrātveidīgs. Apaļā galva balstījās uz pleciem. Tie bija mati, kas sākumā man atsauca atmiņā indiāņu virsaiti, jo izskatījās pēc dzeltenām, sarkanām un zilām spalvām. Acis bija sarkanas, seja saplacināta kā mongoloīdiem, uzacu nebija, bet skropstas - četrreiz garākas par manējām. Viņš bija ģērbies tādā pašā talārā kā es, tikai tas bija atšķirīgās krāsās. Gan sejas, gan talāra piedurkņu neapsegto roku āda bija gaiši brūna. Aura, šur tur sudrabaina, spīdēja spoži, ap galvu bija zelta oreols. Krāsu plūsma virs galvas - tā bija daudz mazāka nekā Tao - virmoja tikai pāris centimetru augstumā.