„Ja es nomirtu šeit, tad varbūt mans astrālais ķermenis varētu palikt te un es iemiesotos uz Tiobas kā bērns?" cerību pilns jautāju, piemirsis savu ģimeni, ko uz Zemes mīlēju.
„Mišel, tu nesaproti. Universālais likums nosaka, lai tu pāriemiesotos uz Zemes, jo vēl neesi tur beidzis savas gaitas. Taču ir iespējams, ka tad, kad tev pienāks laiks nomirt, astrālais ķermenis iemiesosies citā ķermenī uz kādas vairāk attīstītas planētas - otrās vai trešās kategorijas, vai pat uz šīs planētas. Tas atkarīgs no tavas attīstības pašreizējā līmeņa."
„Tātad teorētiski es varētu pāriemiesoties arī uz devītās kategorijas planētas?" gribēju zināt, jo Tiobu uzskatīju par īstu paradīzi.
„Vai var paņemt mazliet dzelzsrūdas un ogli, sakarsēt līdz noteiktai temperatūrai un iegūt tēraudu?" jautāja Arki un pats atbildēja: „Nē. Vispirms no dzelzs attīra piejaukumus, tad atkal liek krāsnī un kausē, pēc tam turpina apstrādāt, cik vien ilgi vajag, lai iegūtu pirmklasīgu tēraudu. Tas pats attiecas uz mums - mūs jākausē vēl un vēl, līdz kļūstam perfekti, jo galu galā mēs pievienosimies Garam, kurš, būdams pilnīgs, nevar pieņemt pat vismazāko nepilnību."
„Tas liekas tik sarežģīti..."
„Gars, kurš ir radījis visu, gribēja tā, un esmu pārliecināts, ka viņam tas ir vienkārši, bet nabaga cilvēka prātam - jā, piekrītu, tas dažreiz ir grūti saprotams. Vēl sarežģītāk, ja cenšamies piekļūt avotam. Šī iemesla dēļ esam mēģinājuši (dažās vietās veiksmīgi) likvidēt reliģijas un sektas, kas pulcina cilvēkus, lai viņiem it kā palīdzētu pielūgt Dievu vai dievus, taču viss kļūst tikai sarežģītāks un neizprotamāks. Rituālus un noteikumus izgudrojuši garīdznieki, kuri drīzāk tiecas pēc personīgā labuma, nevis seko dabai un Universālajam likumam. No tavas auras redzu, ka tu jau kaut ko saproti no šīm lietām."
Pasmaidīju, jo tā bija taisnība.
„Vai uz savas planētas jūs varat redzēt un nolasīt auras?" jautāju.
„Daži no mums, arī es, to ir iemācījušies, bet šajā jomā esam vien nedaudz attīstītāki par jums. Mēs uzcītīgi studējam šo jomu, jo zinām, ka tas nepieciešams mūsu evolūcijai."
Piepeši Arki apklusa. Sapratu, ka viņš saņēmis telepātisku pavēli no varenās personas.
„Misei, man tagad jāiet. Bušu priecīgs, ja mūsu saruna palīdzēs tev un taviem līdzcilvēkiem uz Zemes un Visumā."
Arki sniedza roku, un es darīju tāpat. Par spīti viņa neglītumam, es būtu gribējis šo cilvēku apskaut un noskūpstīt. Kaut es būtu to izdarījis! Vēlāk uzzināju, ka Arki un viņa pieci biedri gājuši bojā -tikai stundu pēc aizlidošanas no Tiobas viņu gaisakuģis eksplodējis. Ceru, ka Arki dzīve tagad turpinās uz kādas viesmīlīgas planētas... Bet varbūt viņš atgriezīsies uz savējās, lai palīdzētu cilvēkiem... Es Visumā sastapu brāli, kurš, tāpat kā es, dzīvoja uz bēdu planētas, mācīdamies tajā pašā skolā, kur es, lai kādu dienu prastu sasniegt mūžīgo laimi.
Kad Arki ar savu pavadoni izgāja no telpas, es apsēdos blakus Tao. Taora, kurš bija man dāvājis spēju saprast visas valodas, mani uzrunāja.
„Mišel, kā Tao jau tev stāstīja, tu tiki izraudzīts apmeklēt Tiobu. Mūsu izvēles galvenais iemesls tev vēl nav atklāts - ne tikai tādēļ, ka tava dvēsele jau ir atmodusies un atvērta, bet galvenokārt tādēļ, ka esi viens no retajiem soukou, kas tagad dzīvo uz Zemes. Soukou ir astrāls ķermenis, kas astoņdesmit vienu dzīvi mitis cilvēka fiziskajā ķermenī un dzīvojis uz dažādām planētām dažādās kategorijās. Vairāku iemeslu dēļ soukou atgriežas, lai dzīvotu uz tādām zemākajām planētām kā Zeme, lai gan viņi varētu turpināt kāpt augšup. Kā zināms, cipars 9 ir Visuma skaitlis. Tu atrodies deviņu doko pilsētā, kas dibināta uz Universālā likuma pamata. Tavam astrālajam ķermenim ir deviņreiz deviņas dzīves, kas noved tevi pie viena lielā cikla beigām."
Samulsu. Protams, biju jau nojautis, ka nedzīvoju savu pirmo dzīvi, īpaši pēc ceļojuma uz Mu kontinentu, bet astoņdesmit viena dzīve! Nemaz nezināju, ka tik daudzas kāds dzīvo...
„Mišel, var dzīvot vēl daudz vairāk," Taora pārtrauca manu domu. „Tao tagad ir savā divsimt sešpadsmitajā dzīvē, bet citi dzīvo daudz mazāk. Kā jau teicu, tevi izvēlējās no ļoti retajiem soukou, kas mīt uz Zemes. Lai tu labāk izprastu atrašanos uz mūsu planētas, esam tev sagatavojuši ceļojumu laikā. Mēs ļaujam tev atgriezties savās iepriekšējās esamībās, lai tu apjaustu, kas ir reinkarnācija un kāds ir tās mērķis. Šis ceļojums laikā tev noderēs, rakstot grāmatu, - tā tu pilnībā sapratīsi tās nolūku."
Tikko viņš beidza runāt, Tao saņēma mani aiz pleca un apgrieza riņķī. Viņa vadīja mani uz atpūtas zonu, kāda laikam bija katrā doko. Trīs Taori levitējot mums sekoja. Tao norādīja, ka man jāapguļas uz liela auduma gabala, kas izskatījās pēc gaiša spilvena. Galvenais Taora nostājās man aiz galvas, abi pārējie katrs turēja manu roku. Tao sakļāva plaukstas man virs saules pinuma, bet vadonis uzlika abu roku rādītājpirkstus man uz epifīzes, telepātiski pavēlēdams cieši vērties uz viņa pirkstiem. Jutu, ka neprātīgā ātrumā slīdu caur tumšu, nebeidzamu tuneli. Kad izniru no tā, atrados tādā kā ogļraktuvju ejā. Vairāki vīrieši ar lampiņām uz pieres stūma vagonetes, mazliet tālāk citi enerģiski darbojās ar cērtēm vai rausa ogles vagonetēs. Pavirzījos uz ejas beigām, kur varēju tuvāk nopētīt vienu no ogļračiem. Likās, ka es viņu pazīstu. Balss, kas šķita nākam no manis paša, teica:
„Mišel, tas ir viens no taviem fiziskajiem ķermeņiem."
Vīrietis bija samērā garš, atlētisks, sviedriem un ogļu putekļiem klāts. Viņš smagi strādāja, raušot ogles vagonetē.
Aina nomainījās tāpat kā Mu, kad iegāju psihosfērā. Uzzināju, ka vīrieti sauc Zigfrīds - tā viņu pie ieejas šahtā vāciski (es neprotu šo valodu) uzrunāja kāds ogļracis, bet cits lika Zigfrīdam iet kopā ar viņu. Abi devās uz vecu būdu, lielāku par pārējām šajā acīmredzot ciemata galvenajā ielā. Sekoju viņiem. Telpā dega eļļas lampas. Zigfrīds pievienojās vīriem, kas sēdēja pie galdiem. Viņi kaut ko uzsauca skarbam vīrietim netīrā priekšautā. Tas atnesa pudeli un dažus alus kausus.
Atkal mainījās dekorācija. Šķita, ka pagājušas vairākas stundas. Būda bija tā pati, tikai tagad Zigfrīds grīļodamies iznāca no tās. Viņš bija piedzēries un devās uz mazāku būdu rindu. Tām bija skursteņi, no kuriem vēlās melni dūmi. Zigfrīds strauji atvēra vienas būdas durvis un iegāja iekšā. Es viņam sekoju. Pie galda sēdēja astoņi bērni vecumā no viena gada, ar divpadsmit mēnešu starpību, iegremdējuši karotes bļodās, kas bija pilnas ar negaršīga paskata auzu tumi. Ienākot tēvam, bērni pacēla galvas un vērās izbaiļu pilnām acīm. Vidēja auguma, bet spēcīga izskata sieviete ar netīriem blondiem matiem asi sacīja:
„Kur tu biji? Kur ir nauda? Bērni jau divas nedēļas nav ēduši pupiņas. Tu atkal esi piedzēries!"
Viņa piecēlās un piegāja pie Zigfrīda. Kad sieviete grasījās iesist viņam pļauku, Zigfrīds sagrāba sievas roku un ar kreiso dūri iesita tik spēcīgi, ka viņa nokrita atmuguriski uz grīdas, atsitot pakausi pret pavarda malu. Bērni kliedza un raudāja. Zigfrīds noliecās pār sievu, kuras plati ieplestās acis nedzīvi vērās griestos.
„Frīda, Frīda, celies!" viņš sauca sāpju pilnā balsī.
Vīrietis pacēla sievu uz rokām un centās nostatīt viņu uz grīdas. Pēc Frīdas glāžainā skatiena Zigfrīds saprata, ka viņa ir mirusi. Atžirdzis viņš metās uz durvīm un pazuda naktī, skriedams arvien tālāk, it kā būtu sajucis prātā.
Aina nomainījās. Zigfrīdu cieši turēja divi sargi, viens no kuriem mauca viņam galvā kapuci. Arī bendem galvā bija kapuce ar caurumiem acu vietās. Viņš bija drukns un savā milzīgajā rokā turēja plata cirvja kātu. Sargs lika Zigfrīdam nomesties ceļos un noliekties uz priekšu, lai galva atrastos uz bluķa. Bende iznāca priekšā. Priesteris steidzīgi nolasīja lūgšanu. Nāvessoda izpildītājs lēni pacēla cirvi virs Zigfrīda galvas un ļāva tam krist uz viņa kakla. Galva noripoja zemē, un pūlis atlēca vairākus soļus atpakaļ.