Es nupat biju liecinieks viena mana fiziskā ķermeņa vardarbīgai nāvei... Sajūta bija dīvaina. Līdz Zigfrīda nāves brīdim es jutu dziļu maigumu pret šo vīru, un, lai gan viņš bija nodarījis ļaunumu, man bija viņa ļoti žēl. Taču, kad galva aizripoja, mani pārņēma atvieglojums - viņa un manis paša dēļ.
Uzreiz sekoja cita aina. Ezera mirdzoši zilajos ūdeņos atstarojās pie horizonta pavisam zemu esošo divu sauļu stari. Pāri ūdenskrātuvei slīdēja maza bagātīgi, bet gaumīgi - ar skulptūrām un gleznām - izgreznota laiva. Vidēja auguma vīri ar sarkanīgām sejām to vadīja, izmantojot garas kārtis. Zem tādas kā lapenes izrotātā tronī sēdēja apburoša jauna sieviete ar zeltainu ādu. Ovālo seju izcēla skaistas mandeļveida acis, gaišie mati krita līdz jostasvietai. Sieviete smaidīja. Grupa jauniešu viņu izklaidēja. Es zināju, ka šī jaunā būtne biju es pats citā dzīvē.
Laiva tuvojās piestātnei, no kuras veda ziedošu krūmu norobežots plats gājēju celiņš. Tas pazuda starp kokiem, kas apjoza pili ar vairāku līmeņa jumtiem dažādās krāsās.
Ar ainas maiņu es tiku pārcelts pils iekšienē un atrados bagātīgi izrotātā telpā. Viena siena pavērās uz akurātu, miniatūru, apbrīnojamas varietātes un krāsu dārzu. Kalpotāji ar sarkanīgu ādas krāsu, ģērbušies spilgti zaļos gurnautos, apkalpoja ap simt grezni tērptu viesu. Viņiem bija tāda pati viegli zeltaina āda kā sievietei laivā. Viņa sēdēja goda vietā sēdeklī ar augstu atzveltni. No istabas tālākā gala un dārza skanēja klusa, valdzinoša mūzika.
Viens no kalpotājiem atvēra lielas durvis. Ienāca jauns, 190 centimetru garš vīrietis ar līdzīgu zeltainu ādu. Viņam piemita lepna stāja un atlētisks augums. Vara blondie mati ieskāva seju ar pareiziem vaibstiem. Vīrietis devās pie jaunās sievietes un paklanījās. Kaut ko viņam pačukstējusi, skaistule pamāja kalpotājiem. Viņi atnesa līdzīgu atzveltnes krēslu un novietoja blakus. Vīrietis apsēdās, un sieviete pastiepa viņam roku, ko tas saņēma savējā. Pēkšņi pēc viņas signāla vairākkārt atskanēja gongs un iestājās klusums. Viesi pagriezās pret pāri. Sieviete skaļi un skaidri teica:
„Jums visiem, kas šeit pulcējušies, vēlos paziņot, ka esmu izvēlējusies biedru. Tas ir viņš - Ksinolini. No šī brīža saskaņā ar manu lēmumu viņam pēc manis piederēs visas karaliskās tiesības un privilēģijas, viņš būs otrā vara karalistē pēc manis, Karalienes un Galvas. Jebkuram, kas viņu neklausīs vai darīs ko sliktu, būs jāatbild man. Pirmais bērns, ko dzemdēšu Ksinolini, vīriešu vai sieviešu dzimuma, kļūs par manu mantinieku. Es, Labinola, zemes Karaliene, esmu tā lēmusi.”
Viņa atkal pamāja, un gonga skaņa nozīmēja karalienes runas beigas. Cits pēc cita viesi zemu paklanījās Labinolai, vispirms noskūpstot viņas pēdas un tad, kā iztapības žestu, arī Ksinolini kājas.
Šī aina pazuda miglā, un tās vietā jau bija nākamā - tajā pašā pilī, tikai citā telpā. Karaliskā ģimene sēdēja troņos. Labinola sprieda tiesu. Viņai priekšā cits pēc cita stājās cilvēki, un viņa tos uzmanīgi uzklausīja.
Notika kaut kas neiedomājams! Jutu, ka esmu Labinolas ķermenī. To ir grūti izskaidrot, bet tikmēr, kamēr klausījos un vēroju, es biju Labinola. Sapratu visu sacīto, un, kad viņa pasludināja savu spriedumu, es pilnībā piekritu. Pūlī dzirdēju klusus apbrīnas saucienus par viņas gudrību. Karaliene nekad nepagriezās pret Ksinolini un nelūdza padomu. Mani pārņēma lepnums, zinot, ka citā dzīvē esmu bijis šī sieviete. Šajā brīdī sajutu vieglu tirpoņu.
Iepriekšējā aina pazuda. Nu atrados greznā guļamistabā. Labinola gulēja gultā kaila, apkārt rosījās trīs sievietes un divi vīrieši. Piegājis tuvāk, redzēju viņas seju - sviedriem noplūdušu un dzemdību sāpju izķēmotu. Visas trīs vecmātes un abi karalistē visievērojamākie ārsti izskatījās satraukti, viņu acīs redzēju bailes. Mazulis - Labinolas pirmais bērns - nāca ar kājām pa priekšu. Karaliene jau bija zaudējusi daudz asiņu. Es zināju, ka Labinola saprot, ka drīz mirs.
Bija aizritējušas divas stundas. Labinola tikko bija nomirusi, bērns bija nosmacis vēl pirms nākšanas pasaulē. Divdesmit astoņus gadus vecā sieviete, tik skaista un laba, nupat bija atlaidusi savu astrālo ķermeni - manu astrālo ķermeni, - lai dzīvotu citu dzīvi.
Sekoja nākamās ainas, atklājot manas citas dzīves - kā vīrietim, sievietei un bērnam - uz citām planētām. Divreiz biju ubags un trīs reizes jūrnieks; biju ūdensnesējs Indijā un zeltkalis Japānā, kur nodzīvoju līdz deviņdesmit piecu gadu vecumam; romiešu kareivis; nēģerzēns Čadā, kuru astoņu gadu vecumā aprija lauvas; indiāņu zvejnieks pie Amazones, kas nomira četrdesmit divu gadu vecumā; vairākkārt biju zemnieks uz Zemes un citām planētām, bet divas reizes - askēts Tibetas kalnos un uz citas planētas.
Izņemot laiku, kad biju Labinola - karaliene, kas valdīja pār trešo daļu planētas -, vairums manu dzīvju bijušas ļoti vienkāršas. Es redzēju ainas no visām astoņdesmit savām iepriekšējām dzīvēm, no kurām dažas uz mani atstāja lielu iespaidu. Tagad man nav laika tās aprakstīt - tās aizņemtu veselu sējumu, bet varbūt kādreiz es to izdarīšu.
Izrādes beigās jutu, ka pa tuneli atgriežos atpakaļ. Atvēru acis. Tao un trīs Taori laipni smaidīja.
Kad atkal biju savā pašreizējā ķermenī, vadonis sacīja:
„Mēs parādījām tavas pagātnes dzīves, lai tu ievērotu, ka tās mainās, it kā būtu piestiprinātas pie rata, kas griežas. Jebkurš tā punkts, kurš atrodas augšā, jau nākamajā brīdī būs apakšā. Tas ir neizbēgami, vai saproti? Vienu dienu tu esi ubags un tad vari būt karaliene, tāda kā Labinola, kura bija ne tikai rata virspusē, bet arī daudz mācījās un palīdzēja citiem. Tomēr ubags nereti iemācās tikpat daudz kā karalis vai pat vēl vairāk.
Būdams askēts kalnos, tu cilvēkiem palīdzēji daudz vairāk nekā citās savās dzīvēs. Vislielākā nozīme ir nevis ārienei, bet gan tam, kas ir aiz tās. Kad tavs astrālais ķermenis pieņem citu fizisku ķermeni, tas notiek, lai mācītos. Kā esam jau tev skaidrojuši, tas notiek tavas Augstākās patības dēļ. Tas ir nepārtrauktas uzlabošanās process, kas vienlīdz iedarbīgi var notikt gan ubaga, gan karaļa vai ogļrača ķermeņos. Fiziskais ķermenis nav nekas cits kā instruments. Tēlnieka kalts un āmurs ir instrumenti; paši par sevi tie nav skaisti, bet mākslinieka rokās palīdz radīt daiļumu. Brīnišķīgu statuju nevar izveidot tikai ar tēlnieka rokām. Ielāgo - astrālajam ķermenim vienmēr jāpakļaujas Universālajam likumam! Cieši sekojot dabai, tas var visātrāk sasniegt mērķi."
Taori apsēdās, un mēs arī. Saule bija norietējusi, tomēr viņi neuzskatīja par vajadzīgu paskaidrot, kur atrodas gaismas avots, kas ļauj redzēt vismaz piecpadsmit metru doko iekšienē.
Mana uzmanība vēl joprojām bija pievērsta Taori. Viņi raudzījās uz mani laipni, zeltainas dūmakas ieskauti. Tā kļuva arvien biezāka, un viņi tajā nozuda - tieši tā, kā mana pirmā apciemojuma laikā.
Tao viegli uzlika roku man uz pleca un lūdza sekot. Viņa vadīja mani uz izeju no doko. Ārā bija pilnīgi tumšs, gaisma apspīdēja tikai ieeju. Neredzēju tālāk par trijiem metriem un raizējos, kā atradīsim lidojošo platformu, bet tad atcerējos, ka Tao labi redz gan dienā, gan naktī. Mani māca ziņkāre pēc pierādījuma, un viņa man to tūlīt sagādāja, bez piepūles paceļot mani un uzsēdinot sev uz pleciem -tāpat kā mēs uz Zemes nesam savus bērnus.