ļāpiebilst, ka pirms kara un tam sekojošā miera pakta, kad Ēģiptes karalis bija Mena, iedzīvotāji - gan maiju atlantīdieši, gan nagas - nostiprināja izsmalcinātu civilizāciju gan Augšēģiptē, gan Lejasēģiptē. Valsts bija turīga, attīstījās zemkopība un lopkopība. Tā bija attīstības kulminācija.
Bet nu atgriezīsimies atpakaļ laikā. Arki stāstīja, ka Zemi joprojām apciemo starpplanētieši. Paskaidrošu sīkāk.
Tāpat kā daudzas Visumā apdzīvotās planētas, arī Zeme tiek apmeklēta. Dažreiz iedzīvotājiem jāevakuējas, jo viņu planēta iet bojā. Bet, kā jau Arki skaidroja, planētas nevar mainīt kā mājas - jāpakļaujas iedibinātajam ciklam, citādi sekas var būt nenovēršamas.
Pirms 12 tūkstošiem gadu cilvēki no Hebras lūkojās pēc jaunas tādas pašas kategorijas mājvietas, jo zināja, ka nākamajā tūkstošgadē viņu planēta kļūs neapdzīvojama. Gaisakuģim, kas spēja attīstīt ārkārtīgi lielu ātrumu, pētnieciskā lidojuma laikā radās nopietnas problēmas, un tas bija spiests nolaisties uz jūsu planētas.
Lidaparāts piezemējās Rietumkrievijas pilsētas Krasnodaras apkārtnē. Man nav tev jāatgādina, ka tolaik nebija ne pilsētu, ne cilvēku, ne arī Krievijas. Uz kuģa borta atradās astoņi astronauti -trīs sievietes un pieci vīrieši. Viņi bija aptuveni 170 centimetru gari, melnām acīm un gariem, brūniem matiem. Nolaidušies astronauti sāka labot kuģi, bet atklāja, ka gravitācijas spēks ir lielāks nekā uz Hebras, tādēļ pārvietoties ir grūti. Netālu no lidaparāta viņi ierīkoja nometni.
Kādu dienu, labojot gaisakuģi, notika milzīgs sprādziens, kurā tika iznīcināta puse lidaparāta un gāja bojā pieci astronauti. Izdzīvoja Robanans, Levia un Dina, jo tobrīd atradās patālu no notikuma vietas. Taču viņi apzinājās, kas uz Zemes sagaida augstākas kategorijas planētas iemītniekus - viņi te neiederējās, un likstas bija visapkārt.
Kamēr vēl bija siltā sezona, trijotne palika turpat. Viņiem bija ieroči, tāpēc varēja sagādāt medījumu. Mannas un citas pārtikas krājumi bija iznīcināti sprādzienā. Kad iestājās aukstums, astronauti devās uz dienvidiem. Gravitācijas spēks ārkārtīgi apgrūtināja pārvietošanos. Viņi pagāja garām Melnajai jūrai un turpināja ceļu mūsdienu Izraēlas virzienā. Gājiens ilga vairākus mēnešus, tomēr jaunie cilvēki pārsteidzošā kārtā to izturēja. Laiks kļuva maigāks, sasniedzot zemāk platuma grādus, pat ļoti silts. Pie kādas upes viņi nolēma uzcelt pastāvīgu nometni. Dina jau vairākus mēnešus bija stāvoklī. Noteiktā laikā viņa dzemdēja dēlu, ko nosauca par Rananu. Arī Levia pēc kāda laika dzemdēja dēlu Rabionu.
Hebras iemītnieki aklimatizējās šajā ar medījumu, medu un ēdamiem augiem bagātajā vietā un uzsāka savus radurakstus. Krietni vēlāk viņi sastapās ar garāmejošiem desmit nomadiem. Tas bija viņu pirmais kontakts ar Zemes cilvēkiem. Nomadi bija agresīvi - viņi gribēja nogalināt Robananu un paņemt visu, kas viņam piederēja, ieskaitot sievietes. Miermīlīgajam Robananam nekas cits neatlika kā pielietot ieročus. Viņš nogalināja četrus uzbrucējus, bet pārējie aizbēga. Hebras cilvēki pārdzīvoja, ka biji spiesti rīkoties tik nežēlīgi, un saskatīja tajā vēl vienu zīmi, ka atrodas uz planētas, ko viņiem liedz Universālais likums."
„Nebija iespējams pārlēkt kategorijas virzienā uz priekšu, bet uz zemākajām planētām taču drīkst doties?"
„Nē, Misei, ne viens, ne otrs. Ja, ignorējot Universālo likumu, iesi uz priekšu, tu mirsi; ja iesi atpakaļ, tu pakļausi sevi sliktākiem apstākļiem, jo tavs attīstītais garīgums nevar eksistēt materiālistiskā vidē. Paskaidrošu ar vienkāršu salīdzinājumu. Iedomājies vīrieti nospodrinātās kurpēs, baltās zeķēs un izgludinātā uzvalkā. Viņam jāiziet cauri fermas pagalmam, kur dubļi ir līdz potītēm, un ar rokām tie jāliek ķerrā. Skaidrs, kāds izskatīsies šis vīrs pēc tam.
Starpplanētieši, par kuriem stāstīju, bija mūsdienu ebreju senči. Bībele tika uzrakstīta vēlāk. Rakstītāji izsekoja šo cilvēku gaitām un patiesību izkropļoja ar izdomājumiem. Varu apgalvot, ka Bībeles Ādams ne vien nebija pirmais cilvēks uz Zemes, bet tālu no tā - viņu sauca Robanans. Viņa sieva nebija Ieva, bet gan Levia un Dina. Ebreju rase attīstījās no šiem trim cilvēkiem, kas bija pārāki. Tiesa, oriģinālā Bībele nav rakstītāju fantāzijas produkts vai izpušķojums - tajā bija daudz patiesības. Es saku „bija", jo dažādās katoļu baznīcas sinodēs Bībeli stipri pārstrādāja, lai tā kalpotu kristiānisma vajadzībām. Tādēļ es vakar tev teicu, ka reliģijas ir viens no Zemes lāstiem.
Iepazīstināšu tevi ar vēl dažām Bībeles tēmām.
Pēc ebreju rašanās uz Zemes mēs viņiem vairākkārt palīdzējām. Arī sodījām. Piemēram, Sodomu un Gomoru sagrāva viens no mūsu gaisakuģiem. Cilvēki tajās divās pilsētās rādīja sliktu piemēru un bija bīstami visiem, kas nokļuva viņu tuvumā. Mēs izmēģinājām dažādus līdzekļus, pūloties cilvēkus vest pie prāta, taču velti. Nācās būt nežēlīgiem.
Kad tu Bībelē lasi: „Kungs teica...", tev būtu jāsaprot: „Tiobas iedzīvotāji teica..."
„Kādēļ sākumā viņus neglāba un neveda atpakaļ uz savu planētu vai uz citu tādas pašas kategorijas planētu?"
„Prātīgs jautājums, Mišel, taču mēs nevaram paredzēt nākotni vairāk kā simt gadu uz priekšu. Toreiz domājām, ka viņi, tik maza grupa, varētu neizdzīvot un, ja izdzīvotu, tad sajauktos ar citām rasēm, kas viņus uzsūktu, un viņi kļūtu netīri. Mēs spriedām, ka tas varētu notikt gadsimta laikā, tomēr tā nenotika. Kā zināms, arī tagad šī rase ir gandrīz tikpat tīra kā pirms divpadsmit tūkstošiem gadu.
Kā jau teicu, ar reliģisko sinožu palīdzību garīdznieki izdzēsa vai mainīja Bībelē attēlotās lietas, bet citas saglabāja. To viegli izskaidrot. Piemēram, Vecās Derības 1. Mozus grāmatā 18. nodaļas
1. pantā rakstītājs atsaucas uz mūsu tālaika izskatu, teikdams: „Un Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem - viņš sēdēja telts ejā kā jau dienas karstumā." Tas ir teikts par Ābramu.
2. pantā: „Viņš pacēla savas acis, paskatījās, un, redzi, tur priekšā stāvēja trīs vīri, un viņš tos ieraudzīja, skrēja tiem pretī no telts ejas un klanījās līdz zemei."
3. pantā: „Viņš sacīja: „Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam!"
Ābrams lūdz trīs vīrus palikt. Rakstītājs par viņiem saka „vīri", bet vienu no tiem nosauc „Kungs". Ābrams runā ar visiem trijiem, bet vienmēr atbild par „Kungu" nosauktais.
Tālāk. Katoļu priesteri uzskata to par šķietamu pretrunu, gluži tāpat kā daudzas citas reliģijas, jo neviens nevar iedomāties Dieva seju; tam, kurš to varētu, tūdaļ tiktu laupīta acugaisma. Savā ziņā viņiem ir taisnība - Radītājam, kas ir šķīsts gars, sejas nav. Saskaņā ar rakstītāju Ābrams sarunājas ar Dievu tā, kā ar augsti stāvošu kungu uz Zemes, Dievs atbild, un viņu pavada divi citi vīri. Rakstītājs nerunā par eņģeļiem.
Vai nav savādi, ka Dievs nolaižas uz Zemes kā vīrs, kuru pavada nevis eņģeļi, bet cilvēki?
Šeit un citviet Bībelē patiesi ticīgajam ir viegli saprast, ka Dievs nekad nav runājis ar kādu cilvēcisku būtni20. Viņš to nevar, jo astrālie ķermeņi tiecas uz viņu, nevis Dievs noliecas pie viņiem. Tas būtu kā atpakaļ plūstoša upe; tu taču nekad neesi redzējis upi, kas no jūras plūst uz kalna virsotni, vai ne?
Rindkopa divas lappuses tālāk no minētās, arī ir amizanta. 19. nodaļas 1. pants: „Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un, tos ieraudzījis, Lats cēlās viņu priekšā un palocījās ar savu vaigu līdz zemei."
20
"Dievs nekad nav runājis" - vecākajā, Bībeles senebreju versijā Jehovji ir viens no daudziem Dieva vārdiem. Visi pārējie tulkojumi pilnībā tos sajauc, aizvietojot tiešos vārdus ar „Tēvs", „Kungs" vai „Dievs". No senebreju versijas ir skaidrs, ka tas bija jehova, kurš runāja ar cilvēkiem, parādījās kā cilvēks, darīja brīnumus, nevis Dievs, Radītājs. No informācijas šajā grāmatā ir skaidrs, ka Dievs ir Dievs (Lielais Gars) un Jehova - Tioba. Šajā kontekstā Bībelei ir daudz vairāk jēgas, un tā kļūst par aizraujošu lasāmvielu.