Mozus bija gandrīz beidzis studijas, kad kļuva par aculiecinieku incidentam, kam bija liela nozīme viņa turpmākajā dzīvē. Būdams draugos ar ebrejiem, viņš bieži tikās ar viņiem, lai gan tēvs to bija aizliedzis, jo ēģiptieši arvien vairāk neieredzēja un nicināja ebrejus. Todien Mozus atradās būvlaukuma tuvumā, kur ebreji strādāja ēģiptiešu kareivju uzraudzībā. No tālienes viņš redzēja, ka ēģiptiešu kareivis iesit ebrejam. Tas nokrita zemē. Pirms Mozus paspēja iejaukties, ebreji jau metās virsū karavīram, nogalināja viņu un ātri apraka milzīgas kolonnas celšanai domātajos pamatos. Pāris ebreju, bēgot projām, pamanīja Mozu. Būdami pārliecināti, ka viņš tos nodos, viņi panikā palaida ziņu, ka karavīru nogalinājis Mozus.
Kad tas pārnāca mājās, tēvs ieteica nekavējoties doties tuksnesī. Bībeles stāsts par to, ka Mozus gāja uz Medīnas zemi, ir pareizs, tāpat kā ziņa par viņa laulībām ar Medīnas priestera meitu. Sīkumus nestāstīšu, tikai pateikšu - mēs gribējām glābt šos cilvēkus no verdzības, kurā tie bija nonākuši, un no ļaunajiem garīdzniekiem, kuri radīja briesmas viņu psihei. Arī pirms vairāk nekā miljons gadiem mēs no bīstamu priesteru rokām izglābām cilvēkus. Zini, kas ir interesanti? Tas notika gandrīz tajā pašā vietā! Tas liecina, ka vēsture arvien sākas no jauna.
Mozus veda ebrejus no Ēģiptes, kā tas aprakstīts Bībelē. Pirms turpinu, man jāizlabo dažas kļūdas, jo mēs zinām, ka cilvēkus uz Zemes ļoti interesē eksods.
Tolaik faraons bija Ramzess Otrais, Seta Pirmā pēctecis. Ebreju bija 375 tūkstoši. Kad viņi ieradās pie Rīdās upes - un nevis pie Sarkanās jūras! -, mūsu trīs gaisakuģi atvēra ūdeņus, kas ar mūsu spēka lauka palīdzību kļuva diezgan sekli. Mēs tiem ļāvām atkal sakļauties, bet nenoslīka neviens ēģiptiešu karavīrs, jo viņiem nebija ļauts sekot ebrejiem ūdenī. Par spīti garīdznieku milzīgajam spiedienam, faraons neatsauca savu solījumu un ļāva ebrejiem aiziet. Manna, ko izdalīja ik dienas, bija no mūsu lidaparātiem.
Te man jāpaskaidro, ka mannas putraimi nav tikai barojoši, kā tu jau zini, bet arī blīvi, tādēļ to transportē daudzi gaisakuģi, ļa mannu pārāk ilgi pakļauj gaisa ietekmei, tā kļūst mīksta un astoņpadsmit stundu laikā sapūst. Tādēļ mēs ieteicām ebrejiem ņemt līdzi tikai tik daudz putraimu, cik viņiem vajag katrai dienai. Tie, kuri bija paņēmuši vairāk, drīz saprata savu kļūdu un to, ka vajadzēja klausīt Кипуа (kas patiesībā bijām mēs) padomam.
Lai sasniegtu Kanaānu, ebrejiem nevajadzēja četrdesmit gadu, bet tikai trīsarpus.
Beidzot - stāsts par Sinaja kalnu ir gandrīz patiess. Mēs tur nolaidāmies, lai cilvēki mūs neredzētu. Tajā laikā tas bija labākais variants, jo viņi ticēja Dievam, nevis starpplanētiešiem, kuri cilvēkus vēroja un palīdzēja.
Tas, Mišel, ir skaidrojums par ebrejiem. Mūsu acīs tā bija vienīgā tauta, kas devās pareizajā - garīgajā virzienā. Viņu vidū un vēlāk arī starp lielajiem garīdzniekiem daži baumoja par Mesijas nākšanu un viņu glābšanu. To nevajadzēja atklāt, jo tā bija daļa no mūsu sarunas ar Mozu Sinaja kalnā. Kopš tā laika ebreji gaida mesiju, bet viņš jau ir atnācis.
Tagad pārlēksim laikā! Zemē, kurā ebreji sākotnēji apmetās, viņi bija organizētāki, izveidojās sabiedrība ar diženiem likumdevējiem. Minēšu tikai divus - Zālamans un Dāvids. Mēs redzējām, ka pēc Solomona nāves sākās anarhija, cilvēki ļāvās postu nesošu priesteru ietekmei. Aleksandrs Lielais iebruka Ēģiptē, bet neizdarīja pasaulei neko konstruktīvu. Romieši viņam sekoja, izveidoja milzīgu impēriju, kas orientējās vairāk uz materiālismu, nevis garīgumu. Lielās tautas, tādas kā romieši, savam laikam bija tehnoloģiski attīstītas - protams, relatīvi -, bet atnesa sev līdzi arī zināšanas par dieviem un ticējumiem. Tas izraisīja garīgu apjukumu un nerosināja uz Universālo patiesību. Mēs nolēmām iejaukties. Nedarījām to tādā garīgi sterilā zemē kā Roma, bet gan Izraēlā, jo domājām, ka ebreji ir inteliģenti - garīgi augsti attīstītu senču pēcteči -, tāpēc varēs izplatīt Universālo likumu. Lielie Taori vienbalsīgi izraudzījās ebreju tautu. Uz Zemes to dēvēja par izredzēto. Šis apzīmējums bija precīzs - viņi patiešām bija izredzēti.
Mēs gribējām pievērst sabiedrības uzmanību, nosūtot miera sūtni. Kā tu zini, stāsts par jēzus piedzimšanu un viņa māti Jaunavu Mariju ir patiess. Eņģeļa parādīšanās Marijas pasludināšanas dienā ir precīza visos sīkumos. Mēs nosūtījām gaisakuģi, un viens no mums parādījās Marijai, kura tiešām bija jaunava, un pavēstīja, ka viņa kļūs grūta. Embriju implantēja, kamēr viņa atradās hipnozes ietekmē.
Redzu, Mišel, ka tev grūti noticēt tam, ko tev stāstu... Neaizmirsti, ka mums ir zināšanas, un tu vēl neesi redzējis ne desmito daļu no tā, ko mēs varam izdarīt. Esi uzmanīgs, jo sekos vairāki piemēri, lai tu saprastu, ko stāstu!”
Tao apklusa. Likās, ka viņa koncentrējas, seja izplūda. Instinktīvi paberzēju acis. Protams, tas nepalīdzēja. Tao kļuva arvien caurspīdīgāka, līdz izgaisa.
„Tao, kur tu esi?" samulsis iesaucos.
„Šeit, Mišel."
Salēcos, jo čukstu dzirdēju pie pašas auss.
„Bet tu taču esi pilnīgi neredzama!”
„Jā, bet tu mani atkal redzēsi. Skaties!"
„Ak dievs, kas tev noticis?"
Vairākus metrus man priekšā bija manas pavadones siluets -zeltains, spīdošs, it kā viņā ar nelielu, bet stipru liesmu degtu uguns. Seju varēja pazīt; likās, ka acis raida stariņus ik reizi, kad Tao kaut ko teica. Viņa apstājās virs sēdekļa un nosēdināja savu spokaino veidolu. Likās, ka Tao veidota no spīdīgas dūmakas; varēja pazīt, ka tā ir viņa, tikai caurspīdīga, bet nākamajā mirklī jau bija izgaisusi.
„Mišel, nemeklē vairs - esmu atpakaļ."
jā, viņa atkal - ar miesu un asinīm - sēdēja savā sēdeklī.
„Kā tu to dari?!"
„Kā jau teicu, mums ir zināšanas. Mēs spējam atdzīvināt mirušos, izārstēt kurlos un aklos, likt staigāt paralizētajiem. Mēs varam izārstēt jebkuru slimību. Mēs esam meistari - nevis Dabas meistari, bet meistari Dabā. Mēs varam izdarīt arī visgrūtāko - ar kosmisko staru atbrīvošanu spontāni varam radīt jebkura tipa dzīvu radību, cilvēku ieskaitot."
„Mēģenes bērnu?"
„Nē, Misei! Tu domā kā Zemes iemītnieks. Cilvēku rada tikai Lielie Taori. Tas ir ārkārtīgi skrupulozs darbs, jo cilvēku, kā zināms, apdzīvo vairāki ķermeņi - fizioloģiskais, astrālais un citi. Pretējā gadījumā tas būtu tikai robots."
„Cik daudz laika vajag, lai radītu bērnu?"
„Tu mani neesi sapratis, Misei! Es runāju nevis par bērnu, bet par pieaugušu cilvēku. Divdesmit vai trīsdesmit gadu vecu cilvēku Taori spēj radīt aptuveni divdesmit četrās Zemes stundās."
Tas mani apstulbināja. Biju ceļojis gaisakuģī ar ātrumu, kas vairākas reizes pārsniedz gaismas ātrumu; atrados miljardiem kilometru tālu no mājām; esmu saticis starpplanētiešus; esmu ceļojis astrālajā ķermenī un laikā un redzējis to, kas noticis pirms tūkstošiem gadu. Tagad varēju redzēt auras un saprast valodas, ko iepriekš nebiju dzirdējis; esmu pat viesojies Zemei paralēlā Visumā. Man šķita, ka nu jau zinu visu par šiem cilvēkiem un viņu spējām, bet nu man pasniedza desertu - viņi var radīt dzīvu cilvēcisku būtni divdesmit četrās stundās!
Tao mani lasīja kā atvērtu grāmatu.
„Tagad, kad esi mani sapratis, es pabeigšu stāstu, kas interesēs daudzus tavus līdzcilvēkus. Bībele to ir nedaudz sagrozījusi.
Mūsu eņģelis implantēja embriju, lai jaunava Marija kļūtu grūta. Ar to cerējām pievērst cilvēku uzmanību faktam, ka Jēzus atnākšana ir ievērojams notikums. Kad bērns piedzima, mēs parādījāmies ganiem tādā pašā veidā, kā pirms desmit minūtēm es tev demonstrēju. Mēs nosūtījām trīs gudros - viņi ir daļa no stāsta, kas tika pievienots patiesajiem notikumiem. Raidot vienu no lodēm un padarot to spīdošu, norādījām ganiem un dažiem cilvēkiem vietu, kur bija piedzimis Jēzus. Optiskais efekts to padarīja līdzīgu zvaigznei virs Betlēmes. Ja mēs ko tādu izdarītu tagad, cilvēki kliegtu: ,,NLO!"