Sapratu, ka turpināt izzināšanu ir veltīgi, tāpēc tikai pajautāju:
„Vai jums ir Mozus ķermenis? Un kādēļ tie visi ir levitācijas stāvoklī šajā doko bez grīdas?"
„No jūsu planētas mums ir tikai Kristus ķermenis. Viņi levitē, lai pilnībā saglabātos, un šī ezera īpatnējās ūdens īpašības to nodrošina."
„Kas ir pārējie?"
„Viņi ir no dažādām planētām, kur katram bija ļoti svarīgs uzdevums."
Vienu no ķermeņiem atceros spilgti. Tas bija pusmetru garš, veidots kā Zemes radība, tikai tumši dzeltens un bez acīm. Pieres vidū tam bija kaut kas ragam līdzīgs. Man paskaidroja, ka izciļņa galā ir divas acis, līdzīgas mušas acīm. Aizvērtajā plakstiņā ievēroju vairākas spraudziņas.
„Daba ir ļoti dīvaina,” nomurmināju.
„Kā jau teicu, šie ķermeņi nāk no dažādām planētām. Visus sīkumus ķermenī nosaka apstākļi, kādos viņiem nācies dzīvot."
„Neredzu nevienu, kas līdzinātos Arki..."
„Un arī neredzēsi."
ļutu, ka šo tematu nevajag turpināt.
Šaušalīgā apmeklējuma laikā redzēju ķermeņus, kas atgādināja Ziemeļamerikas sarkanos indiāņus, tomēr tie nebija viņi; redzēju melnos afrikāņus, bet arī tie nebija viņi; un tas tomēr nebija japāņa ķermenis, kas peldēja gaisā.
Pēc nenosakāma laika pavadoņi izveda mani ārā. Jutu vieglu meža smaržu. Tā spirdzināja pēc neparastā pārdzīvojuma, un es vairs nejutos iztukšots.
„Mišel, vai esi gatavs doties mājās?" Tao uzmundrinoši vaicāja.
Šie vārdi, ar nodomu teikti franču valodā un ar skaidru Zemes intonāciju, atsvaidzināja kā vakara brīze. Satvēris litiolaku, pacēlos gaisā kopā ar pārējiem. Lidojām pāri mežam, kas sniedzās augšup pa akmeņainu kalna nogāzi. Virsotnē atkal varēju apbrīnot milzīgo okeānu. Pēc drausmās pēcpusdienas un par spīti tai, man šī planēta šķita vēl skaistāka. Atkal iešāvās prātā, ka tas viss, iespējams, ir vien sapnis vai ilūzija, bet varbūt mans prāts sācis šķobīties... Tao uzreiz modri iejaucās ar asu pavēli, kas telepātiski man izskanēja galvā kā pātagas cirtiens, izkliedējot šaubas:
„Ja nespiedīsi litiolaku, tev tas beigsies ar peldi! Ja nepasteigsimies, mūs panāks nakts. Tas tev varētu būt nedaudz neomulīgi. Vai tu tā nedomā?”
Patiesi, domās iegrimis, biju nolaidies pārāk zemu un gandrīz jau skāru ūdeni. Stingri piespiedu litiolaku un kā bulta uzšāvos augšā pie Tao un pārējiem. Saule atradās zemu, un debesis bija skaidras. Okeāna oranžā krāsa mani pārsteidza. Nekad nebūtu domājis, ka ūdens var izskatīties tāds! Man telepātiski tika paskaidrots, ka dažreiz šajā diennakts laikā ūdens virspusē uzpeld milzīgi oranžas krāsas planktona plankumi. Kas par skatu - zilzaļas debesis, oranžs okeāns, un to visu no nekurienes un visurienes apņem zeltaina gaisma!
Mani pavadoņi uzņēma augstumu, un es viņiem sekoju. Atradāmies apmēram tūkstoš metru virs okeāna un devāmies, šķiet, turp, no kurienes bijām ieradušies - ziemeļu virzienā, ar ātrumu 300 kilometru stundā. Skatoties uz rietumiem, redzēju platu, melnu jostu uz okeāna virsmas. Man nevajadzēja par to jautāt - atbildi saņēmu zibenīgi:
„Tā ir Nuroaka, viens no kontinentiem, tik liels kā Āzija."
„Vai dosimies turp?"
Tao neatbildēja, un tas mani pārsteidza. Tā bija pirmā reize, kad mans jautājums tika ignorēts. Varbūt manas telepātiskās spējas nebija pietiekamas? Atkārtoju jautājumu skaļi un franču valodā.
„Skaties tur," Tao norādīja.
Pagriezis galvu, ieraudzīju visu krāsu putnu mākoni, kas grasījās šķērsot mūsu ceļu. Vairoties no sadursmes, nolaidos vairākus simtus metru zemāk. Putni neticamā ātrumā slīdēja man virsū, bet vai tie bija viņi, kas lidoja tik ātri, vai es? Varbūt tas bija mūsu apvienotais ātrums, kas lika tiem izgaist?
Paskatījies uz augšu un izbrīnīts ieraudzīju, ka Tao un pārējie nav mainījuši augstumu. Kā viņi nesadūrās ar spārnoto eskadronu?! Redzēju, ka Tao seko manai domu gaitai. Man iešāvās prātā, ka putni parādījās piemērotā brīdī - tieši tad, kad grasījos uzdot jautājumu.
Tao jau biju labi iepazinis, tāpēc zināju, ka viņai ir savi iemesli ignorēt mani, tāpēc par to vairs nedomāju. Tā vietā izmantoju izdevību lidot bez spārniem un ļāvu sev apskurbināties no krāsām visapkārt, kas pakāpeniski mainījās, saulei slīdot uz horizonta pusi. Pasteļkrāsas, kas klājās pār debesīm, bija tik majestātiskas, ka nespēju tās aprakstīt. Biju domājis, ka jau esmu redzējis visas iespējamās krāsu simfonijas uz šīs planētas, bet nu atskārtu, ka kļūdos. No mūsu augstuma debesu krāsu efekts, dažreiz kontrastējot ar okeāna krāsām vai tās lieliski papildinot, bija ārkārtīgi iespaidīgs. Cik neticami, ka Daba spēj saskaņot tādu krāsu diapazonu - vienmēr mainīgu, vienmēr brīnišķīgu! Atkal izjutu apskurbumu - reiz no tā jau biju noģībis -, bet tad izdzirdēju lakonisku un skaidru pavēli:
„Misei, nekavējoties aizver acis!"
Paklausīju, un apskurbums izklīda.
Sekoja nākamā, ne tik strikta pavēle:
„Skaties uz Lationusi muguru! Nenolaid acis un vēro viņa spārnus!"
Atvēru acis. Lationusi bija man priekšā. Savādi, bet es nemaz nejutos pārsteigts, redzot, ka viņam ir melni spārni. Koncentrējos uz tiem.
„Mišel, esam gandrīz klāt. Seko mums!" pietuvojusies teica Tao franču valodā.
Man likās pašsaprotami, ka Lationusi vairs nebija spārnu. Sekoju pārējiem pretī okeānam, kur kā dārgakmens uz krāsaina galdauta mirdzēja sala, uz kuras atradās mans doko. Tuvojāmies tam starp fantastisku krāsu liesmām, saulei iegrimstot viļņos. Vizuļojošais skaistums man atkal draudēja ar apskurbumu, tāpēc daļēji aizvēru acis.
Drīz šķērsojām liedagu un ienirām manu doko ieskaujošajā lapotnē. Nosēšanās man nebija veiksmīga, un es atjēdzos savā doko jāteniski uz sēdekļa atzveltnes. Piesteidzās Letoli, piespieda mana litiolaka pogu un apvaicājās, vai viss kārtībā.
„Jā... bet tās krāsas!" izstomīju.
Par šo starpgadījumu neviens nesmējās, pat likās nedaudz noskumuši, un tas mani satrauca. Apsēdāmies, iedzērām hidromelu un mazliet paēdām sarkanu un dzeltenu pārtiku.
Noņēmis masku, atkal sāku justies pēc sevis. Nakts uznāca pēkšņi, kā uzTiobas tas parasti notiek. Sēdējām tumsā, un es nebeidzu vien brīnīties par to, ka, lai gan es tik tikko atšķīru savus pavadoņus citu no cita, viņi redzēja mani tāpat kā dienasgaismā. Neviens nerunāja. Pavēries augšup, vēroju, kā sāk mirgot zvaigznes - it kā debesīs būtu sasalis raķešu lietus. Zvaigznes uz Tiobas izskatās krāsainas un daudz lielākas nekā uz Zemes, jo atšķiras gāzu kārtas atmosfērā.
„Kur ir Zeme?" iejautājos.
It kā to vien gaidījuši, mani pavadoņi visi reizē piecēlās. Letoli paņēma mani klēpī kā bērnu, un mēs devāmies ārā. Pārējie gāja pa priekšu, mēs sekojām pa plato taku. Pludmales mitrajās smiltīs Letoli mani nolika zemē. Debesjumu apgaismoja arvien vairāk zvaigžņu, it kā milzīga roka iedegtu daudzžuburu lustru.
Tao tuvojās man un skumjā balsī, ko tik tikko atpazinu kā viņas balsi, čukstēja:
„Mišel, vai redzi tās četras zvaigznes virs horizonta? Tās veido gandrīz kvadrātu. Labajā pusē augšā zaļā ir spožāka par pārējām."
„Jā, redzu... kvadrātu... jā, tā ir zaļa..."
„Tagad skaties pa labi no kvadrāta un mazliet augstāk. Pavisam tuvu kopā atrodas divas sarkanas zvaigznes.”
„Jā."
„Paturi acīs to, kas pa labi, un skaties mazliet augstāk. Vai redzi sīku baltu zvaigzni? To tik tikko var saskatīt."