„Jā..."
„Un pa kreisi, mazliet augstāk, ir sīka dzeltena zvaigzne."
„Jā!”
„Mazā baltā ir Saule, kas apspīd planētu Zeme.”
„Un kur ir Zeme?"
„No šejienes tā nav redzama, jo esam pārāk tālu."
Nenovērsis acis, raudzījos uz miniatūro zvaigznīti, kas šķita tik nenozīmīga debesīs, ko pildīja lieli, krāsaini dārgakmeņi. Taču šī sīkaliņa varbūt šajā brīdī deva siltumu ģimenei un mājai, lika augiem dīgt un augt...
„Mana ģimene" - šie vārdi likās tik savādi... „Austrālija" - no šīs perspektīvas bija grūti to iedomāties kā lielāko salu uz savas planētas, īpaši tagad, kad Zeme ar neapbruņotu aci vispār nebija redzama. Tomēr mēs piederam pie tās pašas galaktikas, un Visums ietver tūkstošiem galaktiku.
Kas bijām mēs, cilvēki? Diez vai kas vairāk nekā atomi...
13. Atgriešanās mājās
Cinkotā skārda sloksnes uz jumta čīkst zem dedzinošajiem saules stariem, un pat verandā karstums ir gandrīz neizturams. Vēroju gaismēnu rotaļas dārzā, klausos putnu dziesmās, tiem laidelējoties bāli zilajās debesīs, un esmu skumjš. Es tikko pieliku punktu topošās grāmatas divpadsmitajai nodaļai. Mani lūdza to uzrakstīt, un šis uzdevums nebija vienkāršs. Man bieži nedevās rokā detaļas, un es pavadīju daudzas stundas, mēģinot pēc iespējas precīzāk atcerēties to, ko Tao bija piekodinājusi aprakstīt. Mirklī, kad jutos galīgi uzbudināts, viss nostājās savās vietās - ikviens sīkums, it kā kāda balss pār plecu man to diktētu. Rakstīju aizgūtnēm - rokā pat iemetās krampis -, galvā drūzmējās tēli un vārdi, un es vēlējos, kaut prastu stenografēt.
Tagad manī atkal atgriežas tā dīvainā sajūta...
„Tao, vai tu esi šeit?" jautāju. „Vai tas ir viens no jums? Baiestra? Letoli? Lationusi?... Lūdzu, dodiet man kādu zīmi! Lūdzu, atbildiet!"
„Vai tu mani sauci?" jautāja mana sieva, ieskrējusi istabā.
„Nē."
„Tu tā periodiski dari - runā pats ar sevi..." Laina sacīja, cieši vērdamās manī. „Es priecāšos, kad šī grāmata būs pabeigta un tu atgriezīsies uz Zemes - burtiskā nozīmē!"
Viņa aizgāja. Nabaga Laina! Manai sievai pēdējie mēneši nav bijuši viegli. Kādu rītu uzcēlusies viņa atrada mani uz sofas - biju bāls kā krīts, elpoju ar grūtībām un izmisīgi vēlējos gulēt. Stomoties tikai pajautāju, vai Laina ir atradusi manu zīmīti.
„Jā, bet kur tu biji aizgājis?"
„Tev būs grūti tam noticēt... Starpplanētieši mani aizveda uz savu planētu. Mīļā, es tev visu izstāstīšu, tikai tagad, lūdzu, ļauj man gulēt."
„Tavs nogurums, domājams, nav kāda cita iemesla dēļ?" sievas balss tonis bija rūgtensalds. Jutu Lainas raizes, tomēr viņa ļāva man gulēt.
Pēc trīsdesmit sešām stundām atvēru acis. Sieva bija noliekusies pār mani ar noraizējušos sejas izteiksmi kā medmāsai, kas uzrauga nopietni slimo.
„Kā jūties? Es gandrīz jau izsaucu ārstu. Neatceros, ka tu būtu tik ilgi gulējis nekustīgi. Un sapņos sauci kādu. Kas ir Arki vai Aki? Un Tao? Vai tu man izstāstīsi?”
Pasmaidīju un noskūpstīju Laiņu.
„Mīļā, es tev visu izstāstīšu."
Iedomājos, ka tūkstošiem vīru un sievu saka šos vārdus, lai gan viņiem nav ne mazākā nodoma paskaidrot visu. Vēlējos, kaut es Lainai būtu teicis kaut ko ne tik banālu.
„Jā, es klausos,” viņa sacīja, caururbjoši lūkojoties manī.
„Labi. Klausies uzmanīgi, jo tas ir ļoti nopietni. Bet es negribu stāstīt vienu un to pašu divreiz, tāpēc, lūdzu, paaicini dēlu.”
Trīs stundas vēlāk es lielos vilcienos jau biju izstāstījis savu neparasto piedzīvojumu. Laina, nebūdama lētticīga, ja lieta grozījās ap šādām tēmām, no atsevišķiem izteicieniem un manas balss intonācijas bija sapratusi, ka ar mani atgadījies kas ļoti nopietns. Kad ar cilvēku kopā nodzīvoti divdesmit septiņi gadi, dažas lietas nav iespējams pārprast.
Mani apbēra ar jautājumiem, īpaši dēls, kurš vienmēr ir ticējis inteliģentu būtņu eksistencei uz citām planētām.
„Vai tev ir pierādījumi?” gribēja zināt Laina.
Atcerējos Tao teikto: „Mišel, cilvēki grib pierādījumus, vienmēr arvien vairāk pierādījumu.” Jutos mazliet sarūgtināts, ka to vēlas arī mana sieva.
„Nē, nekādu apstiprinājumu tam nav, bet, kad lasīsi grāmatu, kas man vēl jāuzraksta, tu sapratīsi, ka stāstu patiesību. Tev nebūs jātic - tu vienkārši zināsi."
„Vai vari iedomāties, ka draugiem saku „Mans vīrs nesen atgriezās no planētas Tioba”?
Lūdzu Laiņu nevienam neko neizpaust, jo man tika dota pavēle par piedzīvoto nevis stāstīt, bet vispirms rakstīt. Es arī jutu, ka tā ir labāk, jo vārdus aiznes vējš, bet uzrakstītais paliek.
Gāja dienas un mēneši, un tagad grāmata ir pabeigta, atlicis to tikai izdot. Gaisakuģī, kad atgriezāmies uz Zemes, Tao apliecināja, ka šajā ziņā problēmu nebūs.
Gaisakuģis... Cik daudz šis vārds man atsauc atmiņā!
Pēdējā vakarā pludmalē Tao parādīja man sīciņu zvaigznīti -sauli, kas tagad lika man svīst. Toreiz ar lidojošo platformu devāmies uz kosmosa atbalsta bāzi - ātri un klusēdami. īsā brauciena laikā ievēroju, ka manu pavadoņu auras vairs nespīd tik spoži. Tas mani pārsteidza, bet es neko neteicu.
Gaisakuģis, sagatavots aizbraukšanai, jau gaidīja. Kad iekāpām lidaparātā, nodomāju, ka varbūt dosimies īpašā misijā uz kādu tuvāko planētu, jo Tao man neko nebija teikusi. Pacelšanās noritēja kā parasti. Vēroju zeltaino planētu, kas strauji kļuva mazāka, un domāju, ka pēc pāris stundām vai varbūt nākamajā dienā atgriezīšos.
Pēc vairākām stundām Tao beidzot mani uzrunāja.
„Mišel, es zinu, ka tu esi ievērojis mūsu skumjas. Tās ir patiesas, jo dažas šķiršanās ir sāpīgākas nekā citas. Es un mani biedri esam tev ļoti pieķērušies. Šī ceļojuma beigās mums diemžēl būs jāšķiras. Mēs tevi vedam atpakaļ uz jūsu planētu.”
Man sānos iedūra kā ar nazi.
„Ceru, ka neturēsi uz mums ļaunu prātu, ka aizbraucām tik ātri. Tā darījām, lai tev aiztaupītu nožēlu, ko jāt ikviens, ja jāpamet vieta, kas iepatikusies, un es zinu, ka tev ļoti patīk mūsu planēta un mūsu sabiedrība. Grūti nedomāt „šis ir mans pēdējais vakars" vai „šī ir pēdējā reize, kad redzu šo vai to”.
Nodūru acis. Man nebija pilnīgi nekā, ko teikt. Kādu laiku sēdējām klusumā. Likās, ka manus locekļus spiež liels smagums. Slepus palūkojos uz Tao. Viņa bija vēl skumjāka un... Kaut kā trūka. Viņai nebija auras!
„Tao, kas ar mani noticis? Es vairs neredzu tavu auru!"
„Mišel, tas ir normāli," Tao mierināja. „Lielais Taora dāvāja tev abas spējas - redzēt auras un saprast valodu, lai tās kalpotu kā instruments mācīšanās procesā -, taču uz ierobežotu laiku. Tikko tas beidzās. Bet neskumsti! Galu galā, kad pievienojies mums, tev taču šo spēju nebija. Toties tu atgriezīsies ar zināšanām, kuras pats un miljoniem tavu līdzcilvēku varēsiet izmantot. Tas ir svarīgāk par spēju redzēt auras, kuras tu nesaproti."
Jā, taisnība, tomēr jutos sarūgtināts, jo biju jau sācis pierast pie mirdzuma ap šiem cilvēkiem.
„Nenožēlo, Mišel!" Tao jau bija nolasījusi manas domas. „Uz tavas planētas lielākajai daļai cilvēku nav mirdzošu auru. Miljoniem Zemes bērnu domas un raizes ir tik cieši saistītas ar materiālām lietām, ka viņu auras ir blāvas. Tu būtu vīlies, to redzot."
Cieši palūkojos uz savu pavadoni. Diemžēl drīz es viņu vairs neredzēšu. Par spīti savam lielajam augumam, Tao bija ļoti samērīga. Patīkamā, jaukā seja bez nevienas grumbiņas, mute, deguns, uzacis - viss bija ideāls.