Panelis negaidīti projicēja jaunu attēlu. Tagad skaidri varēja saskatīt namu durvis vai, drīzāk, durvju ailes, jo tur, kur vajadzēja būt durvīm, rēgojās caurumi.
Es atceros, ka līdz šim nebiju sapratis, kāpēc šī pilsēta man liekas tik dīvaina.
Nebija nekādas kustības...
2. Atomiznīcība
Viens vienīgs vārds atklāj panelī redzamo - iznīcība. Iela, kuru vērojām, bija pieblīvēta ar uzkalniem, kas likās sarindoti cits aiz cita. Daži atradās nostāk, kamēr pārējie - tieši ēku durvju aiļu vidū. Kamera nemanāmi pietuvojās, un es apjautu, ka šie uzkalni ir braucamrīki - nedaudz līdzīgiem laivām ar platu dibenu.
Man visapkārt astronautes uzmanīja savas pultis. No katras lodes iznira gara caurule, kas lēni nolaidās uz virsmas. Saskaroties ar zemi, pacēlās neliels putekļu mākonis. Tātad arī braucamos klāja bieza putekļu kārta, tā padarot tos bezformīgus un neatpazīstamus.
Virs upes esošās lodes caurule atradās ūdenī. Manu uzmanību piesaistīja panelis. Nudien aizraujoši - pārņēma sajūta, it kā es atrastos uz ielas.
Mans skatiens pievērsās tumšai vietai milzīgas ēkas durvīs. Varu apzvērēt, ka tur kaut kas sakustējās. Jutu, ka astronautes ir satrauktas. Radība pēkšņi izlēca gaismā. Ieraudzītais mani šausmināja. Namamātes, ja neņem vērā viņu ātrāku runas plūdumu un pāris emocionālu izsaucienu, nelikās pārsteigtas. Tas, ko uz paneļa skaidri redzēju, bija drausmīgs prusaks - apmēram divus metrus garš, ar astoņdesmit centimetru garām kājām.
Lasītājs droši vien šad tad uz Zemes ir redzējis šos nejaukos kukaiņus (īpaši karstā klimatā), kas dzīvo trauku skapjos un mitrās vietās. Jūs piekritīsiet - tie ir pretīgi, tomēr pats lielākais no tiem nav garāks par pieciem centimetriem. Iedomājieties milzeni, ko tagad redzēju. Tas bija atbaidošs!
Caurule no lodes sāka ievilkties. Kad tā atradās metru no virsmas, radījums piepeši metās uz priekšu un uzbruka kustīgajai lietai. Tad tas apstājās, bet aiz mājas stūra parādījās vesels bars šo radījumu, kas rāpās cits citam pāri! Tieši tajā brīdī no lodes izšāvās intensīvi zilas gaismas stars, kas pārskrēja pār baru, momentā pārvēršot to ogles putekļos. Melnu dūmu mākonis aizsedza skatam ieeju ēkā.
Mana ziņkāre pieauga. Vēroju citus ekrānus, bet tie neuzrādīja nekādas problēmas. Lode no upes tuvojās mums, no uzkalna ievilka
cauruli, pacēlās nedaudz augstāk un vēlreiz nolaida to zemāk. Protams, es jau biju uzminējis, ka astronautes ievāca augsnes, ūdens un gaisa paraugus.
Būdams astrālajā ķermenī, es nevarēju uzdot Tao jautājumus, turklāt viņa likās aizņemta, apspriežoties ar divām citām namamātēm. Tikmēr lodes sāka pacelties un drīz bija gatavas, lai mūsu kuģis tā atkal uzsūktu.
Kad operācija bija pabeigta, Tao un abas iepriekš minētās astronautes apsēdās pretī savām pultīm. Attēli, ko saņēmām uz paneļa un ekrāniem, pilnībā izmainījās.
Kad visi bija savās vietās, sapratu, ka dosimies projām. Ievēroju, ka astronautes savos sēdekļos ieņēmušas vienādas pozas. Vēlāk uzzināju, ka spēka lauks viņas ierobežo, tāpat kā drošības siksna aptver kaskadieri uz Zemes.
Saules izgaismoja planētu caur sarkanīgu miglu. Tad mēs jau bijām projām un tajā pašā augstumā sekojām planētas kontūrai. Varēja redzēt tuksnesim līdzīgu apgabalu, ko izvagojušas izžuvušas upju gultnes, kas šķērsoja cita citu taisnā leņķī. Iešāvās prātā, ka tie varētu būt kanāli vai kaut kas, ko izveidojušas cilvēku rokas.
Panelis atklāja acīmredzot neskartos pilsētas skatus, tad tā pazuda, un ekrāns satumsa. Lidojot pāri planētai, kuģis bija uzņēmis ātrumu, jo attēli uz mazākajiem ekrāniem, kas parādīja ezeru vai jūru, uz mirkli pazibēja, tad nozuda.
Pēkšņi atskanēja vairāki izsaucieni, un mēs tūlīt samazinājām ātrumu. Panelis bija ieslēgts un rādīja ezeru tuvplānā. Mūsu gaisakuģis apstājās. Skaidri varēja saskatīt daļu krasta. Aiz dažiem lieliem akmeņiem ezermalā bija redzamas kubveida celtnes, kas varēja būt mājokļi. Tiklīdz apstājāmies, lodes, tāpat kā iepriekš, uzsāka savu darbību. Viena no tām, kas karājās virs liedaga četrdesmit līdz sešdesmit metru no zemes, nosūtīja mums lieliskus fotouzņēmumus. Lodes caurule stiepās līdz pašam krastam. Tā skaidri pārraidīja attēlu ar cilvēcisku būtņu grupu. No pirmā acu uzmetiena tie likās tādi paši kā cilvēki uz Zemes. Centrā uz paneļa parādījās nenosakāma vecuma sievietes seja. Viņai bija brūna āda un līdz krūtīm brīvi krītoši gari, melni mati. Sieviete, kuru varēja redzēt otrajā ekrānā, bija kaila, viņas seja likās deformēta; viņa bija mongoļu rases. Sākumā nesapratu, ka viņa ir sakropļota, tikai pieņēmu kā tādas rases pārstāvi, kas nedaudz atšķiras no mūsējās (kā zinātniskās fantastikas rakstnieki tos attēlo - izkropļotus, lielām ausīm vai tamlīdzīgi). Saņēmām vēl citus attēlus, kuros vīrieši un sievietes šķita līdzīgi polinēziešiem. Bija acīmredzams, ka vairums ir lepras sakropļoti. Viņi satraukti raudzījās uz lodi un žestikulēja. Daudzi nāca laukā no kubveida konstrukcijām, kas tiešām izrādījās viņu mājokļi. Par tiem es pastāstīšu sīkāk.
Celtnes atgādināja blokmājas no Otrā pasaules kara laika, ar piebūvētiem masīviem skursteņiem (iespējams, tie bija paredzēti ēku ventilācijai), kas pacēlās tikai kādu metru no zemes. Visas mājas likās vērstas vienā virzienā, un cilvēki no tām parādījās, iznākot pa atverēm ēku sānos, kas atradās ēnā.
Piepeši jutu, ka mani atvelk no paneļa. Zibenīgi šķērsojis vairākus nodalījumus, atkal atrados kabīnē, kur mana fiziskā esība joprojām gulēja, izstiepusies kojā, kā es to biju atstājis. Momentā viss kļuva pilnīgi melns. Cik labi es atceros sekojošās nepatīkamās sajūtas! Visi locekļi likās kā svina pielijuši. Kad centos tos pakustināt, jutos kā paralizēts. Nesapratu, kas mani kavē kustēties. Sabijies vēlējos atkal atstāt savu fizisko ķermeni, bet nevarēju to izdarīt. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, līdz telpu pakāpeniski pārpludināja nomierinoša zaļganzila gaisma.
Ienāca Tao. Viņa bija ģērbusies citā tērpā.
„Atvaino, Mišel, ka liku gaidīt, bet, tā kā tavs fiziskais ķermenis atsauca tevi atpakaļ, man nebija iespēju tev palīdzēt."
„Neatvainojies, viss kārtībā! Tikai es nevaru pakustēties. Laikam kaut kas manī ir atvienojies.”
Tao pasmaidīja un nolika roku blakus manai, neapšaubāmi, vadot kontrolmehānismu. Acumirklī kļuvu brīvs.
„Tūkstoškārt atvaino, Mišel. Man vajadzēja tev parādīt vietu, kur atrodas drošības siksnas kontrolelements. Ar to ir aprīkoti visi sēdekļi, gultas un kojas, un tie tiek automātiski aktivizēti, tiklīdz rodas kaut mazākā briesmu iespējamība. Kuģim ierodoties bīstamā vietā, trīs drošības datori ieslēdz spēka lauku, kā to pareizi sauc. Kad briesmas vairs nedraud, tie automātiski atvienojas. Ja gribam, lai mūs atbrīvo bīstamajā zonā vai vēlamies mainīt vietu, roka vai pirksts jānoliek kontrolelementam priekšā, un spēka lauks uzreiz tiks neitralizēts. Kad atgriežamies savās vietās, mūs no jauna automātiski ierobežo.
Bet tagad, lūdzu, ej pārģērbties. Es parādīšu, kur. Telpā būs atvērts čemodāns, kur vari ielikt savas drēbes, faktiski visu, ko tu nēsā, izņemot brilles. Kostīms, ko tur atradīsi, jāuzvelk, pirms nāksi atpakaļ uz šejieni."