Lode ieņēma savu vietu kuģī, un mēs devāmies ceļā. Elpu aizraujošā ātrumā lidojām virs planētas, un es atkal ļāvu spēka laukam sevi sasaistīt. Ekrāns rādīja okeāna attēlus. Varēja izšķirt salu, kas ātri aug. Likās, ka tā ir ļoti zema, tomēr nespēju noteikt tās izmēru.
Tika atkārtota jau aprakstītā procedūra. Mēs apstājāmies virs krasta, un šoreiz gaisakuģi atstāja četras lodes - tās laidās lejā uz salu. Uz paneļa redzēju pludmali, ko pētīja kamera. Ūdens malā bija kaut kas līdzīgs biezām plātnēm, ap kurām stāvēja kaili vīrieši, tādi paši kā jau iepriekš redzētie. Nelikās, ka viņi būtu pamanījuši lodi, kas droši vien šoreiz atradās daudz augstāk, lai gan attēli nāca arvien tuvāk. Redzēju, kā vīrieši vienu no plātnēm ienes viļņos. Tā peldēja, it kā būtu no koka. Vīri uzrāpās uz plātnes, satvēra lielus airus un prasmīgi īrās atklātā jūrā. Krietni patālu no krasta viņi izmeta zvejas tīklus un, man par izbrīnu, gandrīz uzreiz izvilka prāvu zivi. Bija aizraujoši vērot, ka vīri darbojas un kā viņiem tiek sniegta palīdzība, it kā mēs būtu dievi.
Atbrīvojos no spēka lauka, lai redzētu pārējos ekrānus, kas saņēma citus attēlus. Mirklī, kad grasījos piecelties, saņēmu pavēli, nedzirdot ne skaņas:
„Paliec, kur esi, Mišel!”
Pagalam apjuku. Sajūta bija tāda, it kā balss atrastos manā galvā. Pagriezos pret Tao. Viņa man uzsmaidīja. Nolēmu kaut ko izmēģināt - centos pēc iespējas intensīvāk domāt:
„Telepātija ir lieliska lieta, vai ne, Tao?"
„Protams,” viņa tādā pašā manierē atbildēja.
„Lieliski! Vai vari pateikt, kāda tur lejā pašlaik ir temperatūra?”
Tao pārbaudīja ierakstus.
„Divdesmit astoņi grādi pēc jūsu Celsija skalas. Dienā vidējā temperatūra sasniedz trīsdesmit astoņus grādus.”
Pat ja es būtu kurlmēms, tad spētu sazināties ar Tao tikpat viegli, kā runājot!
„Tieši tā, dārgais!"
Izbrīnā palūkojos uz Tao. Biju tikai prātojis pie sevis, bet viņa uztvēra manas domas! Tas mani mulsināja. Tao man uzsmaidīja.
„Neraizējies, Mišel. Es tikai padraiskojos. Lūdzu, piedod. Parasti es nolasu tavas domas tad, kad tu uzdod jautājumus. Tagad tikai gribēju tev parādīt šīs nozares iespējas. Vairs tā nedarīšu.”
Pasmaidīju un atkal pievērsos panelim. Pludmalē lode atradās ļoti tuvu vīriešiem, kas to nebija ievērojuši. Lode ievāca smilšu paraugus apmēram desmit metru no viņiem. Pielietojot telepātiju, jautāju Tao, kādēļ šie cilvēki nespēj saskatīt mehānismu.
„Ir nakts.”
„Nakts? Bet kā mēs visu tik skaidri redzam?”
„Speciālas kameras, Mišel. Kaut kas līdzīgs jūsu infrasarkanajām lampām."
Tagad es sapratu, kādēļ saņemtie attēli bija mazāk mirdzoši nekā iepriekšējās apstāšanās vietās. Tomēr tuvplāni tik un tā bija nevainojami.
Uz paneļa parādījās sievietes seja. Tā bija šausmīga. Nabaga radībai kreisās acs vietā bija dziļa brūce, mute atradās sejas labajā pusē kā sīka atvere žokļa vidū, lūpas izskatījās kā sakusušas kopā, galvas vidū slējās matu kušķis. Sievietei būtu ļoti skaistas krūtis, ja vienai sānos nerēgotos strutojoša brūce.
„Spriežot pēc krūtīm, viņa ir jauna..."
„Dators dod deviņpadsmit gadu."
„Radiācija?”
„Protams."
Ekrānā parādījās citi cilvēki, no kuriem daži izskatījās pavisam normāli. Starp tiem bija arī atlētiska auguma vīrieši, nedaudz vecāki par divdesmit gadiem.
„Tao, vai zini, cik gadu ir vecākajam no viņiem?”
„Pašlaik mums ierakstos nav neviena, kurš būtu vecāks par trīsdesmit astoņiem gadiem. Uz šīs planētas gads ilgst divsimt deviņdesmit piecas dienas un divdesmit septiņas stundas. Ekrānā vari redzēt tā izskatīgā un atlētiskā jaunā vīrieša ģenitālijas tuvplānā. Tās ir pilnībā atrofējušās. Mēs jau no iepriekšējām ekspedīcijām esam sapratuši, ka ir ļoti maz vīriešu, kas spētu radīt dzīvību, taču šeit ir daudz bērnu, jo darbojas izdzīvošanas un saglabāšanās instinkts - vairoties, cik ātri vien iespējams. Acīmredzams atrisinājums - bērnus radītspējīgi vīrieši ir vaislinieki. Domāju, ka šis ir viens no viņiem."
Kamerā redzēju apmēram trīsdesmit gadus vecu vīrieti ar tādām fiziskajām īpašībām, kas nelika šaubīties par viņa spējām radīt pēcnācējus.
Tur bija daudz bērnu. Viņi pastaigājās ap maziem ugunskuriem, uz kuriem vārījās ēdiens. Apkārt sēdošie vīrieši un sievietes to ņēma un deva arī bērniem. Izskatījās, ka tic ir malkas ugunskuri, tomēr pārliecināts nebiju, jo tajos dega kaut kas akmeņiem līdzīgs. Aiz ugunskuriem, sakrautas kaudzēs un saliktas tā, lai veidotu ērtu patvērumu, atradās laivām līdzīgas plātnes. Kameras uztveres lokā nemanīja koku; varbūt tie kaut kur bija, jo iepriekš, lidojot virs kontinenta, biju ievērojis zaļus laukumus.
Starp divām būdām parādījās vairākas mazas melnas cūkas. Tām sekoja trīs nikni dzelteni suņi, un visi nozuda aiz citas būdas. Jutos apstulbis - vai tiešām es vēroju citu planētu? Cilvēciskās būtnes izskatījās tāpat kā es (drīzāk polinēzieši], tur bija suņi un cūkas. Kļuva arvien pārsteidzošāk.
Lode sāka atgriešanos, to darīja arī pārējās - to varēja vērot ekrānos, kurus no savas vietas nevarēju redzēt. Visas lodes, tāpat kā iepriekš, bez starpgadījumiem tika iesūktas. Laikam atkal gatavojāmies doties projām, un es iekārtojos sēdeklī, tā ļaujot spēka laukam mani savaldīt.
Pēc pāris mirkļiem parādījās planētas saules - pavisam divas tad viss strauji kļuva mazāks - tāpat kā atstājot Zemi. Spēka lauks tika neitralizēts, un es sapratu, ka drīkstu piecelties no savas vietas. Laba sajūta!
Uz manu pusi divu vecāko (ja drīkst tā teikt) pavadībā steidzās mana pavadone. Skatoties uz Tao, man vajadzēja pacelt galvu, bet, kad viņa franču valodā iepazīstināja mani ar vecāko, sajutos vēl mazāks. Viņa bija vismaz galvastiesu garāka par Tao. Un mani ārkārtīgi pārsteidza tas, ka viņa - Baiestra - runāja pareizā franču valodā, lai arī lēni. Uzlikusi man uz pleca labo roku, viņa teica:
„Es priecājos, Mišel, ka tu esi uz kuģa. Ceru, ka tev klājas labi un tāpat būs arī turpmāk. Iepazīsties ar Letoli - viņa ir komandieres vietniece uz mūsu kuģa. Es esmu Alatoras komandiere."
Pagriezusies pret Letoli, Baiestra pateica dažus vārdus savā valodā, un arī Letoli uzlika roku man uz pleca. Pasmaidījusi viņa vairākkārt lēni - kā cilvēks, kam ir grūtības, runājot jaunā valodā - atkārtoja manu vārdu. Letoli roka palika man uz pleca, un mani pārņēma labsajūta. Tas laikam bija acīmredzams, jo visas trīs sāka smieties. Nolasījusi manas domas, Tao paskaidroja:
„Mišel, Letoli piemīt īpašas spējas, lai arī mūsu cilvēkiem tas nav retums. Tu tikko piedzīvoji magnētisku dziedniecisku starojumu, kas plūda no viņas."
„Brīnišķīgi!" iesaucos. „Lūdzu, izsaki manā vārdā viņai komplimentu."
Tad uzrunāju abas astronautes:
„Pateicos par laipno uzņemšanu. Jāatzīstas, ka esmu pilnīgi apmulsis no tā, kas šeit notiek ar mani. Tas ir visneticamākais piedzīvojums tādam Zemes bērnam kā es. Lai gan vienmēr esmu ticējis iespējamībai, ka citas planētas apdzīvo cilvēkiem radniecīgas būtnes, man joprojām grūti sevi pārliecināt, ka tas, kas notiek tagad, nav fantastisks sapnis. Es bieži ar draugiem esmu diskutējis par telepātiju, starpplanētu sakariem un lidojošajiem šķīvīšiem, bet tie bija tikai vārdi, pilnīgā nezināšanā izrunātas tukšas frāzes. Tagad man ir pierādījums tam, ko jau sen biju nojautis attiecībā uz paralēlo Visumu eksistenci, mūsu esamības dualitāti un citiem neizskaidrojamiem gadījumiem. Pieredzēt visu to, kas ar mani atgadījies pēdējās pāris stundās, ir elpu aizraujošs piedzīvojums!”